Viņas moto ir ticēt labajam, un viņa pārliecinājusies, ka labais tik tiešām ir katrā cilvēkā, tikai jāmāk atrast īsto atslēdziņu kā atslēgt gan lielā, gan mazā cilvēkā labestību. – Vai jums dzīvē ir kāds vadmotīvs, kredo? Varu teikt, ka ir. Jau skolas laikā, kad populāras bija atmiņu klades, tajās rakstīju atziņu, kas pašai tuva: "Ticēt labajam dzīvē un cilvēkos, katrā – arī vissliktākajā." Taču dzīvē esmu pārliecinājusies, ka tādu vissliktāko cilvēku nemaz nav, visi ir labi. Laikam jau man paveicies ar satiktajiem cilvēkiem. – Bet varbūt, ka cilvēkiem ir laimējies, ka satikuši jūs. Jau gadus divdesmit divus jūs sevi saucat par liepājnieci. Vai pedagoģiju izvēlējāties, ticot labajam un vēloties to dot bērniem? Atbraukt uz Liepāju un iestāties Pedagoģiskajā institūtā, tas drīzāk man bija pārbaudījums pašai sev. Jo nav nemaz viegli un vienkārši meitenei no Madonas puses doties tik tālu no mājām un ar pirmo reizi iestāties augstskolā. Bet esmu apmierināta ar savu, kā tobrīd šķita, spīts pilno izvēli. Jo skolotājs – tā ir profesija, kas sniedz daudz gandarījuma. Tā nav viegla, un tad, kad es pateicu vecākiem, kur grasos studēt, mana mamma nebija sajūsmā par izvēli un brīdinot teica: "Padomā labi, vai tu to gribi! Iedomājies, ka katru vakaru divdesmit piecās tavu skolēnu ģimenēs runās par tevi, analizēs, kāda tu esi, ko esi darījusi." Bet man tajā laikā vajadzēja sev apliecināt, ka varu būt patstāvīga. Es izmācījos par sākumskolas skolotāju. – Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas jums iznāca strādāt nevis parastā skolā ar parastiem bērniem, bet gan, būdama vēl pavisam jauna meitene, nokļuvāt Bērnu nama pedagogu saimē. Jā, tā sākās mans pedagoģes ceļš. Bērnu namā pavadīju gadu, un patiesībā tas laiks ir pielīdzināms otrai augstskolai. Jo ne visu var iemācīties, sēžot auditorijā. Mums ir laba augstskola, kura jauno speciālistu ļoti labi sagatavo metodiski. Bet skolotāja profesija acīmredzot nav tā, kuru var apgūt, sēžot lekcijās. Bērnu nams man bija liela dzīves skola. Es gribēju šiem mazuļiem iet pretī ar visu savu mīļumu. Pirmais šoks man bija tas, ka bezmaz visi viņi bija dzīvu vecāku bāreņi. Strādāju mazo bērnu grupiņā, tur bija piecus vai sešus gadus veci zēni un meitenes, kuru personība vēl tikai veidojas. Pati nāku no stipras un jaukas ģimenes, un man bija pārdzīvojums, ka viņi neko nezina no sadzīves, no tā, kāda mēdz būt ikdiena, ka tējā jāliek cukurs, un tā tālāk. Tad daudz ar viņiem runāju, daudz ko stāstīju, pasakas priekšā lasīju. Mēs ar savējiem bijām pirmie, kas iegāja jaunajā Bērnu nama ēkā Labraga ielā, iekārtojām telpas, mēģinot radīt māju izjūtu. Bija man grupiņā arī slimi bērni, un tas ir smagi. Esmu cilvēks, kas neatceras sliktās lietas, saglabāju sevī labus notikumus, labas atmiņas. Varbūt tāpēc arī piekritu Riharda Rubīna aicinājuma iet strādāt 10.vidusskolas eksperimentālās mākslas novirziena klasē par audzinātāju. Tā atkal bija fantastiska pieredze. Šai idejai atsaucās vecāki, kuriem bija ārkārtīgi svarīga savu bērnu izglītība. Un tā man klasē bija divdesmit pieci līderi. Tas bija liels izaicinājums un pārbaudījums man pašai. Bet tagad, kad maniem bijušajiem skolēniem ir apmēram divdesmit astoņi gadi, ir liels prieks, kādi viņi ir izauguši, ko dzīvē izvēlējušies un sasnieguši. – Skolotājam vajadzīga īpaša prasme. Ir jāmāk sabalansēt mīļumu ar prasīgumu, prasīgumu ar taisnīgumu. Skolotājam ir jābūt ārkārtīgi godīgam. Bērnos ir tāds kā filtrs ielikts, un viņi uzreiz pamana neīstumu. Kad studēju augstskolā, profesors Jānis Mencis mums mācīja tā: "Kad jūs ieiesiet skolā, tad pirmo mēnesi esiet ļoti stingri, dzelžaini prasīgi!" Es, tāda meitene pēc vidusskolas, vēl nodomāju: kā tad tā, mazie skolēni taču ir tik jauki un mīļi. Bet dzīve parādīja, ka profesoram taisnība. Vēl viņš mums teica, ka pēc tā pirmā mēneša jau varam palaist grožus vaļīgāk. Tagad, kad esmu direktore, saprotu, ka bērniem patīk tieši stingrie, godīgie, prasīgie pedagogi. Un, lai es tāda būtu pret skolēniem, man ir jābūt prasīgai pret sevi. Ja esmu pateikusi, ka būs tā, tad tā arī ir jābūt. Jebkurā lietā un situācijā. – Tagad būt skolotājam nav viegli – algas ir mazas, prasības lielas. Jūs esat direktore – tātad stāvat starp pedagogu saimi, skolēniem un viņu ģimenēm. Kā izdodas sabalansēt godīgumu un taisnīgu attieksmi? Mūsu skola iezīmīga ar to, ka mums ir ideja, kāpēc mēs esam un ko mēs vēlamies dot saviem bērniem. Un, manuprāt, šādai skolai Liepājā ir jābūt. Tagad esam vienīgā skola, kur notiek kristīgās mācības stundas. Mēs ne tikai mācām kristīgo mācību, mēs cenšamies arī ikdienas saskarsmē ieviest dzīvē kristīgās vērtības. – Cik jums pašai tās ir tuvas, jūs esat ticīgs cilvēks? Esmu ticīgs cilvēks. Tajos laikos, kad augu, par kristīgām vērtībām skaļi nerunāja. Taču man ģimenē ieaudzināja šīs vērtības, desmit baušļus. Runājot par skolu, būt par direktori, manuprāt, ir liela atbildība. Tie ir 128 bērni, 128 tēti, tikpat daudz mammu un tad vēl vecvecāki, 23 skolotāji un darbinieki, kuriem ir būtiski, kāda ir direktore un kādas ir viņas prasības. Neesmu cilvēks, kas bārstās ar skaļiem vārdiem, taču varu teikt, ka mūsu skolas, mūsu kolektīva pamatā ir liela mīlestība, liela ticība un paļāvība. – Kā skola var nosargāt mīļumu, ticību un paļāvību šajā tumšajā rudens laikā, kad negācijas sastopam ik uz soļa, kad cilvēku attiecības raksturo neiecietība, asums, skaļa nepatika citam pret citu? Un, ja skolas telpās tas izdodas, cik pasargāti ir jūsu bērni, izejot no skolas? Ja es pati mainos, tad pamazām mainās vide ap mani. Tēlaini izsakoties: ja es iesviežu akmentiņu dīķī, ezerā, tad veidojas vilnīši, kas met aizvien plašākus lokus. Tāpat, es ticu, izstaro arī labestība. Ja kabinetā ienāk dusmīgs, satraukts cilvēks (pie manis nāk ne tikai mūsu bērnu ģimeņu locekļi, gadās arī citu skolu audzēkņu vecāki), tad nekāda saruna mums neveidosies, ja es pretī būšu tāda pati. Bet cilvēkam ir jāizrunājas. Es ieklausos viņā, un tad viņš sāk ieklausīties manī. Un pašās beigās man ir liels gandarījums, ka viņš aiziet no mana kabineta, ja ne gluži atrisinājis savu problēmu, tad ieraudzījis ceļu, kā to risināt. Manuprāt, svarīga ir māka pateikt, neaizvainojot runātāju. Jo bieži vien situāciju var atrisināt cilvēks pats, nevis kāds no malas. Tāpēc svarīgi parādīt ceļu, nevis dot recepti. Bieži stāstu arī gadījumus un piemērus no savas pieredzes, ļaujot cilvēkam pašam saskatīt risinājumu, izeju. – Kādreiz cilvēki mēdz ļoti koncentrēties uz savu nelaimi, redzot to lielāku, nekā tā ir patiesībā. Sevišķi jutīgi cilvēki ir tad, kad jautājums skar bērnus. Bet bieži lielākā nelaime ir tā, ka savās nebūšanās mēs vainojam citus. Jo vieglāk ir domāt, ka pasaule pret mums ir sazvērējusies, nevis paskatīties uz sevi, savu rīcību. – Jūsu vadītā skola, cik zinu, ir tā, kuru meklē vecāki tad, ja bērnam vēlas sagādāt mīlīgu un saprotošu vidi. Mēs visi nākam no savas bērnības. Nereti prasīgi tēti un mammas audzina savus bērnus par tādiem cilvēkiem, kas nedrīkst kļūdīties. Bieži vien tādi cilvēki baidās izskatīties muļķīgi citu acīs. Un vēl mēs baidāmies no pārmaiņām. Tad varbūt mūsējā ir skola, kurā mācām noticēt sev, atzīt: ja man nesanāca, ja kļūdījos, tas nav nekas traks, jo cilvēkam vienmēr ir izvēle, var taču apskatīties, ko var un vajag izdarīt citādi. Man ir prieks par saviem skolēniem, saviem absolventiem. Jo redzu, ka viņi ir aizgājuši no mūsu skolas domājoši, lemt spējīgi, ka viņi prot grūtā dzīves brīdī pieņemt lēmumu un rīkoties pareizi. Tāpat ir prieks, ka atnāk pie mums un pastāsta, ka, pateicoties mūsu skolai, zinājuši pieņemt lēmumu. – Jūs esat skolas dzīvē iekšā līdz matu galiņiem, pazīstat savus skolēnus, viņu ģimenes locekļus, bet vai tad tā ir visa jūsu dzīve? Godīgi sakot, pašlaik nav tādas lielas aizraušanās, kā bija kādreiz. Tas jau nav nemaz tik labi, ar to nav jālielās. Senāk biju aizrautīga sporta deju dejotāja. Studiju laikā dziedāju institūta ansamblī "Līga", esmu Viļņa Kronberga audzēkne. Bet, ja grib, lai skolā viss būtu labi, tad darbam jāvelta daudz laika. Arī mana meita ir beigusi mūsu skolu, tagad ir Valsts 1. ģimnāzijas audzēkne. Laiks, kad viņa te mācījās, ļāva man paskatīties uz skolu gan bērna, gan vecāka acīm, ne tikai no pedagoģes pozīcijām. – Tagad, kad cilvēki jūtas nomākti, klausoties rītdienas perspektīvās, kur jūs ņemat spēku būt spēcīga un dot spēku citiem? Kas jums ir vērtība? Jā, nav viegli, un tomēr es saprotu, cik svarīgs ir tieši vadītājs, tātad arī es kā direktore. Tas ir tā – ja es apsēžos, tad mani padotie apguļas. Tātad man ir jāturas stāvus, jābūt stiprai. Mana atziņa šajā laikā ir tāda, ka mēs spējam cits citam palīdzēt – ar darbu, ar skatienu, smaidu vai labu vārdu. Tikai tā mēs izdzīvosim un izturēsim. Vienmēr esmu teikusi un uzsvērusi arī savam bērnam, ka vērtība ir izglītība. Ja runājam par naudu, tad tās ir tik daudz, cik es pati nopelnu. Un, turpinot šo tematu, bija tā. Kad studēju Daugavpils Pedagoģiskās universitātes maģistrantūrā, meita, toreiz vēl maza skolniece, man jautāja: "Vai mēs tad labāk dzīvosim, kad tu pabeigsi mācības?" Patiesībā finansiāli nekas nemainījās. Bet mainījās daudzas citas lietas – paplašinājās redzesloks, ieguvu jaunus draugus, sadarbības partnerus. – Ieejot skolā, pārņem labas jūtas. Visapkārt smaidoši un droši bērni. Vecāki man ir teikuši: pie jums emocionāli nejūt krīzi. Jo bērniem šis ir viņu laiks, viņu bērnība. Un to nevar atlikt. Tāpēc nav jāskatās uz sliktajām lietām, bērni ir pozitīvi un jautri noskaņoti, un arī skolā daudzas labas lietas ir notikušas. Uz tām vajag koncentrēties un uzmundrināt citam citu ar labu vārdu. Mums skolā rīts sākas ar svētbrīdi. Un, ja kādreiz bērni lūdzas par tādām bērnišķīgām lietām – par savu sunīti, kaķīti, tad tagad viņi lūdz, lai vecākiem būtu darbs. Lūgšana ir liels spēks, tā stiprina. Man pašai skola ir iemācījusi lielu paļāvību Dievam. Lūgt un nevis pēc tam gaidīt, rokas klēpī salikušai, bet rīkoties, lai lūgšana piepildītos. – Un pašai spēka avots ir? Pati cenšos dienu pabeigt ar labām domām, nešaustot sevi par neizdarīto, bet gan priecājoties par paveikto. Esmu liela optimiste. Varu teikt, ka mums ir jāiemācās dzīvē gūt prieku no mazām lietām. Un ir labi, ja protam novērtēt to, kas mums ir. Galvenais šajā laikā ir saglabāt cilvēcību un nepazaudēt veselību. Tas man tagad ir tāds kā moto. Kurzemes-vards.lv |
