Šī vakara sirds doma, kas katrā izskanēja, tika paņemta no tā, ko teicis pāvests Jānis XXIII: „Tas, kas mūs vieno, ir lielāks par to, kas mūs šķir.” Dieva Vārda liturģiju papildināja kopā sanākušo konfesiju mācītāju teiktie sprediķi, ko starplaikos papildināja Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas gospeļkora iedvesmojošie dziedājumi. Šajā ekumēniskajā dievkalpojumā piedalījās Pļaviņu mācītājs Valdis Bērziņš, Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs, Āgenskalna baptistu mācītājs Edgars Mažis, Mateja draudzes mācītājs Pēteris Sproģis, Jaunās Ģertrūdes mācītājs Jānis Ginters, Rīgas Garīgā Semināra garīgais tēvs priesteris Andris Kravalis, Sv. Jēkaba katedrāles vikārs priesteris Andrejs Kazakevičs. Šajā dievkalpojumā izskanēja vairākas domas. Vienojošā bija tā, ka Jēzus ir pamats un stūrakmens, ka Viņš ir daudz vairāk kā balsts, ka Viņš ir devis Kalna svētības – „cilvēktiesību hartu”, kas aicina uz izlīgšanu un vienotību. Pēc dievkalpojuma visi klātesošie tika aicināti uz sadraudzības vakaru – Agapi - Katedrāles svētdienas skolas telpās, lai pabūtu kopā pie tējas tases un Dieva dotām dāvanām, kas tika sarūpētas no devīgiem ļaudīm. Pēc dievkalpojuma palūdzu uz interviju jaunā ekumeniskā izdevuma „Kas mūs vieno?” redaktori un gospeļkora koristi Andu Doni. Kas Tevi pamudināja tādu izdevumu izdot?
Jāsaka, kā ir – tā bija skaista iedvesma. Šī iedvesma pārtapa par lūgšanu, kad es zināju, kas tur apmēram būs. Bet tas veidošanās process arī bija skaists un interesants, jo izdevums iznāca divreiz biezāks nekā es cerēju un daudzreiz skaistāks nekā es vispār varēju iedomāties. Un man arī tehniski palīdzēja daudzi cilvēki. Man bija pilnīgi tāda sajūta, ka visas durvis ir vaļā. Es ļoti priecājos par mācītājiem, kas sniedza savas intervijas. Tas arī bija nedēļā pirms Ziemassvētkiem, un man liekas, ka bija īstais laiks priekš šī darbiņa. Vai vēl ir gaidāmi arī šī izdevuma nākamie numuri?
Nu atkal – cilvēks domā, Dievs dara. Es biju domājusi to kā vienreizēju izdevumu, bet tur ir ielicies pirmais numuriņš. Es arī jūtu pamudinājumu no malas. Bet nu es gribētu teikt, ka tas ir ļoti atkarīgs no Dieva vadības un no cilvēku atsaucības. Jo noteikti, ja nākamie numuri būs, tad es meklētu un aicinātu cilvēkus, kas arī gribētu šajā procesā piedalīties. Un kādas tēmas tad Tu vairāk apskatītu?
Šim pirmajam izdevumam mērķis bija mudināt uz lūgšanu un pārdomām. Ļoti apzināti tur nebija iekšā teoloģiski jautājumi. Ir doma par nākamo, kas varbūt varētu būt uz Vasarasvētkiem. Es domāju, ka šie izdevumi varētu būt par mūsu savstarpējām attiecībām. Piemēram, tās ir dažādās kopienas, kur ir kopā dažādu konfesiju brāļi un māsas, ģimenes. Es domāju, ka tā arī ir viena liecība, ka cilvēki jau dzīvo vienotībā tajās robežās, kas ir pašlaik, ar cerību uz to, ka šīs robežas paplašināsies. Vai Tu redzi, ka Latvijā ir vienotība starp konfesijām?
Ir labas zīmes un ir ļoti daudz cilvēku, kas ir atvērti. Un tad, kad šie cilvēki satiekas, tas, ko mēs jūtam viens pret otru, ir bez vārdiem un mēs redzam, ka mūsu starpā vairs nav nekādu sienu. Ir jālūdz un mīlestībā jārunā ar tiem cilvēkiem – vienalga, vai tie būtu vienkārši draudzes locekļi vai mācītāji, kuriem tomēr vēl ir kādi aizspriedumi. Bet es ticu Svētā Gara darbībai un Dieva varenībai, ka tas viss ir pārvarams - protams, mīlestībā. Kādas ir tavas izjūtas pēc šī vakara dievkalpojuma?
Es ļoti gaidīju šo dievkalpojumu, jo es ļoti gribēju dziedāt. Es zināju, ka tad izdevums būs gatavs un ka tad es varēšu vienkārši no sirds dziedāt. Tiešām liekas, ka šis gospeļkoris ir arī viena laba zīme, jo mēs vienā mēģinājumā arī tā apprasījāmies, no kādām konfesijām mēs esam. Katoļi, luterāņi, baptisti, brīvdraudzes – tā ir brīnišķīga liecība. Ko Tu novēlētu Vatikāna Radio klausītājiem?
Prieks, ka ir šāds radio, kas izplata Dieva vēsti. Es domāju šīs vienotības nedēļas sakarā ir svarīgi būt uzmanīgam par savu sirdi, par saviem vārdiem un domām, ko mēs domājam par saviem brāļiem un māsām Kristū. • • • • • | 
