Ienāca prātā, ka jāizmanto situācija un jāuzaicina Pāvels, kurš ik pa laikam veltīja sajūsmas pilnus epitetus ierakstiem, ko no iepriekšējiem Dziesmu svētkiem varēja atrast "YouTube", nobaudīt šo prieku klātienē. Loģiski darbnīcas pārvirzījās uz nedēļu pēc Dziesmu svētkiem, un kvintesence tam bija tāda, ka ierastajā vietā – pie brāļiem dominikāņiem Liepājā – tajā laikā nevarētu nakšņot, klostera viesu istabas jau bija aizrunājuši lietuviešu brāļi un māsas. Gluži loģiski tad likās, ka darbnīcas varam realizēt pie dominikāņu māsām Kuldīgā, no kā savukārt loģiski izrietēja – darbnīcu moto būs „Salve Mater misericordiae”! Pie tam māsas jau iepriekš bija aizrunājušas Pāvelu uzrakstīt viņām apdari šai antifonai, kuru viņas lieto pirms katras Svētās Mises. Bet, iedziļinoties apstāklī, ka mēs taču būsim sanktuārijā pie Marijas, Dzīvības Mātes, kā arī no dziļu personīgu sāpju aspekta, padomāju, ka šī būs īstā vieta un laiks lūgšanai par Dzīvību – dziedot P. Bembeneka oratoriju „Laudes par nepiedzimušajiem”. Šī skaistā dziedātā lūgšana man bija jau prātā sen, kad pirms trīs-četriem gadiem gribējām to realizēt paši saviem liturģisko darbnīcu kora spēkiem, bez Pāvela kā diriģenta, a capella variantā dziedot tai pašā Kuldīgas Dievmātes sanktuārijā, bija jau pieteikušies dziedātgribētāji, izsūtītas balsis, ko mācīties, – bet visu izjauca pandēmija. Šobrīd ieceri atkal atdzīvināt likās tikai loģiski – un vienkārši! Bet ceļš uz to izrādījās grūtāks. Pirmkārt, sapratu, ka mans tulkojums dažām Laužu daļām ir ļoti nepilnīgs, nācās to pārstrādāt vēl vairākas reizes. Otrkārt, orķestris – cerēju, ka varēs sakomplektēt no Kuldīgas mūzikas skolas audzēkņiem, bet tas neizrādījās reāli. Bet tad patrāpījās informācija, ka Rīgā tiek dibināts starpkonfesionālais orķestris – kas vēlāk ieguva nosaukumu Apvienotais projektu orķestris, sazinājos ar tā vadītāju Henriju Rolandu Kalniņu – un viņš bija ļoti atsaucīgs! Treškārt – finanses. Allaž cenšos, lai dalībniekiem materiālais slogs būtu pēc iespējas mazāks, lai var piedalīties visi, kam sirds sauc dziedāt, arī ģimenes. Kaut arī Liepājas bīskaps Viktors Stulpins mūs ļoti atbalstīja un projekts "Renovabis" tika iesniegts, ļoti ilgu laiku nebija ziņas, vai finansējums piešķirts. Praktiski mēs sākām pieteikšanos, vēl nezinot, vai būs atbalsts vai nē – mēģinājām atrast vislētāko risinājumu, riskējot ar klostera un savas ģimenes budžetu. Bet ar to saistījās ceturtās, vislielākās grūtības. Pārdomas par Dieva gribu. Darbnīcu sagatavošanas laikā, braucot pie draudzēm, cilvēkiem, man regulāri gadījās cilvēki, arī priesteri, kas teica: „Nav naudas, nav pasākuma! Vai nevar vienu gadu izlaist? Vajag pamainīt uzstādījumus!” Bet, kā likums, tie bija cilvēki, kuri paši nekad nebija darbnīcās piedalījušies vai arī pazina mani pārāk labi, zināja par manām ikgadējām grūtībām. Klausījos viņos ar ciešanām – jo, no vienas puses, vēlos darīt tikai to, ko Dievs vēlas, no otras – kā man atpazīt šo Dieva gribu? Zināju tikai to, ka ir tikai viens, kurš nevēlas, lai mēs lūgtos par Dzīvību – un tas nav Dievs. Spītīgi turējos pie ieceres. Jā, un pozitīvo "Renovabis" atbildi mēs saņēmām nedēļu pirms darbnīcu sākuma! Biļetes uz Dziesmu svētkiem Pāvelam dabūju. Biju baidījusies, vai viņš izturēs 4 stundu koncertu valodā, ko nesaprot, – bet velti raizējos: Pāvels bija pati uzmanība visas 5 stundas, kurās ritēja koncerts. Pēc tam viņš atzinās, ka šis iespaids viņā palikšot līdz pat viņa nāves stundai. Lielu iespaidu uz Pāvelu atstāja arī dziedošais tramvajs un pats gājiens Mežaparkā uz estrādi – „Gluži kā svētceļojums!”, viņš teica. Un pēc tam, darbnīcu laikā, nebija dienas, kad viņš nepieminētu skaistumu un spēku, kuru piedzīvoja no tik mazas tautas, un izteica nožēlu, ka poļiem nav nekā tāda. Uz darbnīcām bija pieteikušies 46 kora dalībnieki no 20 vietām Latvijā un Lietuvā (kam līdzi nāca 10 bērni), kā arī bija 14 orķestra dalībnieki. No Lietuvas bija atbraukusi tur dzīvojoša latviete Janeta ar vīru lietuvieti un arī Valdemārs no Viļņas, kurš ļoti sen bija kopā ar Pāvelu dziedājis Krakovā „Lautu brālībā” (Bractwo lutni), un tagad Viļņā kopā ar savu grupu dzied senos dziedājumus. Valdemārs bija līdzi paņēmis lautu, kurai atradām pielietojumu muzicējot. Savukārt Janetas vīrs izrādījās kā Dieva sūtīts, lai uzfilmētu darbnīcu noslēguma dziedājumus ar aparatūru, kuru mums – arī kā Dieva brīnums! – atveda priesteris Rihards Rasnacis no Siguldas: darbnīcās Kuldīgā piedalījās laba tiesa Siguldas kora, un vienai dalībniecei tieši to laikā apritēja 80 gadi – un viņas prāvests mēroja šo ceļu, lai apsveiktu viņu jubilejā! Tāpat vēl viena nesavtīgas mīlestības uz Dievu, cilvēkiem un mūziku liecība bija dāvana, kuru saņēmām no manas draudzenes Polijā Evas Kravčinskas – kura pati ir aktīva baznīcas koriste, piedalās Polijā rīkotajās Liturģiskās mūzikas darbnīcās un vienās šādās darbnīcās viņas draudzē tika dziedātas šīs Laudes par nepiedzimušajiem, protams, poļu valodā. Viņa pati savām rokām un pēc savas iniciatīvas izfilcēja piespraudītes, kuras simbolizē dzīvību – izskatās vienlaicīgi kā sirds un kā bērniņš mātes klēpī, un atsūtīja visām mūsu darbnīcu sievietēm, lai noslēgumā mums būtu šī „ikoniņa” pie sirds un sirdī. Starp dalībniekiem bija arī vairāki garīgās kārtas pārstāvji – bez dominikāņu māsas Agneses OP un māsas kalpones Marikas dziedāja arī karmelītu māsa Marija Stefana, paulīniešu tēvs Mariušs OSPPE no Ventspils un luterāņu mācītājs Atis Freipičs no Griezes. Trīs māsas bija no dominikāņu laju kopienas, un bija pārstāvētas arī citas kopienas – karmela laji, kopiena Emanuel un noteikti vēl citas. Savukārt t. Oskars OP nenogurstoši mūs iepazīstināja ar Baznīcas mācību konferencēs un sprediķos, kā arī pie viņa varēja vērsties visās neskaidrībās. Paldies sakām gan Kuldīgas dominikāņu māsām misionārēm par rūpēm par mums, tāpat arī Kuldīgas Tūrisma un tehnoloģiju tehnikuma direktorei Dacei Cinei, kura laipni atvēlēja mums naktsmājām, mēģinājumiem un ēdienreizēm tehnikuma telpas, viesnīcu un ēdnīcu (kuru iesakām arī citiem Kuldīgas apmeklētājiem kā vietu, kur tiešām garšīgi un sātīgi paēst). Mums bija viss, lai netraucēti varētu nodoties dziedāšanai un sadraudzībai, kā arī baudīt Kuldīgas un Ventas rumbas skaistumu. Par mūziku darbnīcās - varētu pat teikt, ka tad, kad izvēlējos Laudes, kad gatavoju notis, tulkojumus utt. arī kad mācījāmies, - es pat neaptvēru līdz galam šī darba skaistumu! Tikai jau tad, kad stāvēju korī, starp draugiem, dzirdot orķestrī katru instrumentu, katru dialogu starp tiem, kas ierakstīts mūzikā, dziedot un dzirdot pilno formu - ar visiem pantiņiem - es aptvēru to, kas šai mūzikā notiek! Un par to, cik skaista un patiesa šī mūzika, cik skaisti mīlestībā un patiesi mēs dziedājām, liecina, ka raudājām ne tikai mēs, sievietes korī, bet asaras (svētīgās Dieva skaistuma pieskāriena asaras, dvēseles atvēršanās Dieva un cilvēku mīlestībai asaras) lija arī klausītājiem un pat dažam vīram, kurš nav latvietis, nesaprot tekstu, īpaši nezināja iepriekš šo mūziku - tātad ir te kas Lielāks par vārdiem un prātu! Par spīti tam, ka daudzi atbrauca uz darbnīcām vēl ar Dziesmu svētku pagurumu kaulos, laiks, ko pavadījām intensīvā darbā, mācoties dziedāt un lūdzoties, atjaunoja spēkus gan miesā, gan garā. Mācījāmies Pāvela Bembeneka „Laudes par nepiedzimušajiem”, kā arī divas Marijas dziesmas, kuras lūdzāmies Mises sākumā un beigās – vienai no tām oriģinālo tekstu lietuviski bija rakstījis br. Sauļus OP no Viļņas dominikāņu klostera (mēs, protams, dziedājām latviski), bet otra bija latīņu valodā, kurai apdari Pāvels speciāli mūsu darbnīcām uzrakstīja 2 nedēļas pirms tām. Bija arī orķestra mēģinājums un mēģinājums korim ar orķestri. Mūziķe no Grobiņas, kas orķestrī spēlēja kokli, - Agita Veita liecināja, ka pirms pāris nedēļām vēl bija jutusies izdegusi un izsmelta, nespēja atrast prieku arī spēlējot savu instrumentu, bet darbnīcas, šī mūzika piepildīja viņu ar spēku un dzīvesprieku, un ar milzu pateicību Dievam par Viņa mīlestību un brīnumdarbiem. Tāpat koristi pēc darbnīcām bija laimīgi un starojoši, un Pāvels Bembeneks teica, ka laikam, ko viņš pavadījis šoreiz Latvijā, ir viens vārds – Skaistums. Skaista ir latviešu dziedātspēja, skaista draudzība, kas valdīja mūsu starpā, un skaista ir arī jaunā kora dziesmu grāmata, kura šīm darbnīcām tapa izdota un kura drīz būs pieejama arī citiem interesentiem – kora dziesmu a capella krājums „Salve Mater Misericordiae” ar skaistajām mākslinieces Aleksandras Rundes ilustrācijām, kurā ir gan Pāvela Bembeneka dziesmas, gan citu autoru – Jaceka Galuškas, Ulas Rogalas, Tomaša Samulnika OP, Piotra Palkas un Kristīnes Locikas - dziesmas. Darbnīcu noslēgumā, sestdien, 15.jūlijā svinējām sv. Misi, kuru celebrēja V.E. Kurzemes bīskaps Viktors Stulpins un kuras laikā dziedājām a capella (un kura tika translēta Radio Marija Latvija), un pēc tās kopā ar orķestri lūdzāmies par nepiedzimušajiem, kā arī visiem bērniem, kas ir katra sirdī. Šī bezgala skaistā mūzika, dziļais teksts ir pilna ar pateicību Dievam par radīšanas brīnumu, par dzīvību. Starp mums bija gan jaunās māmiņas, gan mātes, kas nes sirdī bērniņa zaudējuma sāpes. Dziedot vai klausoties, lūdzāmies par saviem vismīļākajiem un sajutām dvēselei Dieva pārpasaulīgā skaistuma un mīlestības pieskārienu. Nobeigumā gribu citēt nedaudz no Pāvela Bembeneka teiktā darbnīcu sākumā: „Vēlos padalīties ar to, ko es pirmo reizi dzīvē piedzīvoju Dziesmu svētkos, Rīgā. Taisnību sakot, drusku kā vadītājs jūtos ne tajā vietā – jo ko es vēl varu iedot tautai, kura spēj tā dziedāt? Mana mūzika ir mazliet savādāka kā jūsu, tomēr, kā mēs jau dzirdējām t. Oskara ievada konferencē, tas, kas ir šeit, ir tikai notis. Bet mūzika – tā esam mēs visi kopā. Bet visvairāk mūzika ir tad, kad starp mums ir attiecības – īpaši tajā jomā, par ko ir šī mūzika. Un runājot par to, ko mēs dzirdējām šai konferencē – par mākslu un mākslīgumu – ticīgiem cilvēkiem skaistums ir viens: tā ir Dieva Iemiesošanās. Tā ir Patiesība, Labums un Skaistums. Šie teksti, kurus šeit (Laudēs par nepiedzimušajiem) izvēlējos, tie ir Baznīcas tradīcijas daļa, un lielā mērā tie ir teksti, kas radušies pirms Baznīcas sadalīšanās Rietumu un Austrumu baznīcā. Un es gribētu jums novēlēt, lai jūs, lasot šos tekstus, atrastu tajos savu dzīvi. 139. psalma autors saka tādus skaistus vārdus: „Dievs, Tu esi tik brīnišķīgi radījis mani!” Un, ja šī psalma autors tā rakstīja par sevi, tad droši mēs varam tā domāt arī par mums pašiem.” Kristīne Locika,
organizatore, Liepājas sv. Dominika draudzes sholas vadītāja
Foto: Laurynas Bušma 
|
