Šodien svinam mūsu valsts neatkarības proklamēšanas gadadienu. Visa iepriekšējā nedēļa ir īpaša mūsu valstij. Vispirms atcerējāmies tautas varoņus, kuri krita par neatkarību, kura tikai pirms gada bija pasludināta. Katri svētki – tie nav tikai svinības, bet arī atskatīšanās uz to, kā esam dzīvojuši, un raudzīšanās nākotnē: kā dzīvosim, kurp dodamies. Ja atskatāmies vēsturē, tad redzam, ka neatkarības pasludināšana un tās atjaunošana pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem bija entuziasma, cerības un paļāvības uz Dievu laiks. To apliecina izvēlētā un atjaunotā mūsu valsts himna “Dievs, svētī Latviju!”. Tas bija laiks, kad ar lielu lepnumu teicām: mūsu Tēvzeme – Latvija. Tēvzeme – šis vārds veidojas vispirms no vārda tēvs. Tā ir mūsu tēvu zeme. Tā ir mantojums. Tā ir dārgums. Mūsu visu pirmais Tēvs ir Dievs. Viņš visu ir radījis. Viņš visu no neesamības tumsas izsauca mīlestības gaismā. Līdzīgi kā teikts pirmajā lasījumā, pirms 105 gadiem Dievs latviešu tautai, kas bija tumsībās, ļāva ieraudzīt lielu neatkarības gaismu. Dieva apredzība un mīlestība tā gādāja par mūsu tēviem. Otrs vārds, kas veido tik svarīgo vārdu tēvzeme ir zeme. Mums tā ir zeme pie Baltijas jūras: ūdens, lauki, meži. Arī kultūra, valoda un Baznīca. Tāpat cilvēki, kuri strādā dažādus darbus un veic dažādu kalpošanu. Dievs ir mīlestība un visu ir radījis aiz mīlestības. Viņš vēlas ikvienam iemācīt šo mīlestību. Mums vieta, kur Viņš to māca, ir mūsu tēvzeme. Mums jāmācās mīlēt tā kā Dievs, lai pēc tam varētu ieiet Viņa valstībā. Atskatīšanās vēsturē ir svarīga. Svarīga, lai mēs zinātu, no kā nākam un kas mēs esam. To apliecina arī iespējamās izmaiņas mūsu izglītības sistēmā, izņemot vēsturi no sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Tomēr būtu labi atdot ticības mācībai tās vietu skolās, lai jaunā paaudze zinātu ne tikai to, kā dzīvoja tēvi, bet arī pašiem būtu atskaites punkti dzīvei un darbībai. Aizvien der atcerēties viena no mūsu tautas mocekļiem – godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna – vēl 1946. gadā teikto: “Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tauta cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.” Un tas ir jautājums par mūsu nākotni. Mums visiem jāsaprot vienkārša patiesība: jo tālāk mēs būsim no Dieva, jo lielāka ļaunuma gūstā mēs nonāksim; jo tālāk mēs attālināsimies no ticības Dievam un tikumības, jo biežāk piedzīvosim ļaunuma varu – vardarbību. Visatļautību, negodīgumu un daudzas citas lietas, kuras neviens cilvēciskais likums nespēs novērst, nespēs sakārtot. Tos varēs rakstīt un pārrakstīt bezgalīgi. Pamatā, arī nākotnē, ir jābūt Dieva likumam. Tas ir vienkāršs un skaidrs, jo tajā ir tikai desmit teikumi, bet aptver visu cilvēka dzīvi, visu cilvēku. Mēs vēl aizvien dziedam himnu “Dievs, svētī Latviju!”, bet vai tā vēl aizvien izskan kā mūsu lūgšana? Parādās gudrinieki, kuri vēlas Dievu izstumt no mūsu dzīves, no mūsu valsts, un ko tad mēs varam sagaidīt? Kad Amerika piedzīvoja 11. septembra teroraktu 2001. gadā, tad daudzi uzdeva jautājumu: kā Dievs to varēja pieļaut? Domāju, dažiem šodien vairākās situācijās rodas līdzīgi jautājumi. Toreiz, 2001. gadā, Amerikā, un ne tikai, pazīstamā mācītāja un evaņģēlista Billija Grehema meitai Annai žurnālists uzdeva šo jautājumu. Neatstāstīšu visu atbildi, bet citēšu tikai nobeiguma pārdomas: “Mēs sūtām Dievu prom un vēlāk brīnāmies, kāpēc pasaule iet uz pašiznīcināšanos. Mēs ticam visam, kas rakstīts avīzēs un medījos, bet to, kas rakstīts Bībelē, apšaubām. Mēs priecājamies un pārsūtām jokus telefonā, bet par Dieva vārdu ņirgājamies. Varam brīnīties par to, ka mūs uztrauc tas, ko citi saka un domā par mums, bet mūs neuztrauc, ko Dievs domā par mums. Tad mēs paši sev jautājam: kādēļ mūsu bērniem nav pašapziņas? Kādēļ bērni neprot atšķirt labo un ļauno? Kādēļ viņiem nerūp līdzcilvēki, un kādēļ viņi nogalina savus tuvākos un skolas biedrus? Iespējams, ja mēs lēnām un uzmanīgi par to padomātu, tad atrastu atbildi: KO SĒSI, TO PĻAUSI”. To teica cilvēks, kurš dzīvo sabiedrībā, kura tiek uzskatīta par augsti demokrātisku sabiedrību. Bet varbūt mēs demokrātiju esam uzcēluši Dieva vietā, nevis ļāvuši Dievam pateikt mums, kas ir patiesa demokrātija; kas cilvēkam patiesi nepieciešams, lai, dzīvojot savā zemē, kopā ar savu tautu ietu ceļā uz Dieva valstību. Ko sēsi, to pļausi! Vai tas nav pārdomu vērts teiciens šajā svētku dienā? Par to ir vērts padomāt ikvienam – ne tikai tiem, uz kuriem gulstas varas atbildība, bet ikvienam, jo no katra izvēlēm veidojas mūsu valsts. Savās sirdīs pajautāsim sev: ko es sēju mūsu valstī? Labs zemnieks meklē auglīgāko sēklu, ko sēt laukā, labs dārznieks stāda ražīgākos stādus, un abi rūpējas savu iespēju robežās, lai izaugušais būtu labs, auglīgs, lai to lietotu pats un dalītos tajā ar citiem. Tādam labam zemniekam vai dārzniekam mūsu tēvzemē jābūt katram, lai tā plauktu un dotu labāko visiem, kas tajā dzīvo. Labs zemnieks apzinās, ka ir atbildīgs ne tikai cilvēku priekšā par to, kas izaudzis, bet arī Dieva priekšā – kā lietojis to, ko Kungs viņam uzticējis. Vēlreiz aicinu: padomāsim, ko mēs katrs sējam, kādus augļus gaidām un par atbildību līdzcilvēku, nākamo paaudžu, bet pāri visam Dieva priekša. Lūgsim, lai Dievs dāvā, ka mūsu izvēles mēs vienmēr saskaņotu ar Viņa nodomu, kas ir labākais mums, cilvēkiem. Viņš ir mūsu pirmais Tēvs, Viņa dāvātajā zemē mēs dzīvojam un uz Viņa valstību ceļojam. Tēvzeme, kuru mīlot šodien piedalāmies šajā ekumeniskajā dievkalpojumā, neapšaubāmi ir svarīga vērtība. Tā ir vērtība, kurai mūs jāvieno, līdzīgi kā tas bija pirms 105 gadiem. Tad mūsu priekšteči darīja visu, lai iegūtu neatkarību. Tas bija neparasti! Raugoties uz tā laika starptautisko situāciju, kas savā ziņā līdzinās šodienai, padomāsim, kāpēc toreiz pēc daudziem gadsimtiem cilvēki gribēja kaut ko darīt neatkarības labā? Varbūt tieši tādēļ, ka ne tik bieži uzdeva jautājumus, ko mēs ēdīsim, ko mēs dzersim vai ar ko mēs ģērbsimies, bet paļāvās uz Dievu, un neatkarīgās valsts paraugs bija Dieva valstība. Šodien valda konformistiska domāšana: labāk neko nedarīt, labāk neizcelties, lai dara citi, es tikai pakritizēšu vai, ja kādam kaut kas labāk izdodas, tad paskaudīšu un noslēgšos savā burbulī. Mūsu priekšteči domāja citādāk un nebaidījās pacelt galvu, nebaidījās apliecināt savu tautiskumu, vēlējās rūpēties par savas tēvzemes likteni. Tādai rīcībai jābūt ieaudzinātai ģimenē patieso vērtību garā. Vērtību, kuru praktizēšana var veidot mūsu valsts sabiedrību cilvēciskāku. Šodien eiropeiskās domāšanas unifikācijas ietekmē vēl vairāk ir vērts ielūkoties gan mūsu valsts, gan Svētās Vēstures liecībās un bagātībās, lai nosargātu mūsu tautiskumu un svarīgākās vērtības. Bez vēstures zināšanām, bez kristīgo vērtību mācīšanas un audzināšanas nevar gudri veidot nākotni un cilvēcisku sabiedrību. Ar lepnumu un pateicību šodien svinot neatkarības pasludināšanas 105. gadadienu, lūgsimies, lai Latvijas vēsture būtu dzīva mūsu tautā, lai patiesās vērtības veidotu mūsu domāšanu, sirdis un sirdsapziņas, kas pasargātu mums tuvas, dārgas vērtības, kas ir Dievs un Tēvzeme! AMEN. | 
