Baznīca dzīvo savā ritmā, un, kamēr citur ir svinēšana, mēs gatavojamies Kristus dzimšanas svētkiem. Šajā rakstā nedaudz atgādināsim dažas tradīcijas, kas saistītas ar gatavošanos un svētku svinēšanu. Pat ja tradīcijas sāk izzust un vairs nesaista, arī Baznīcas likums, tad to ievērošana nav liegta un kādam, iespējams, palīdzēs labāk izdzīvot svētkus.
Gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem Adventa laiks pirms svētkiem agrāk bija ilgāks par četrām nedēļām un tam bija arī gandarīšanas raksturs, līdzīgi kā izvēlētajai tautai bija ilgus gadsimtus jāgaida, līdz, laikam piepildoties, piedzima Kristus – pasaules Pestītājs. Gandarīšanas laiks noslēdzās ar gavēni 24. decembrī. Šīs dienas vakars, ko sauc par svētvakaru vai arī par vigīliju, agrāk bija veltīts Ādamam un Ievai. Senās lūgšanu grāmatās viņiem bija pat paredzēta īpaša dziesma. Kad dienā visi sagatavošanās darbi bija paveikti, tad pēcpusdienā gāja uz pirti, bet pievakarē uzklāja Ziemassvētku vigīlijas galdu. Uz galda uzlika sienu, kas atgādināja, ka arī Marija Pestītāju pēc dzimšanas, ietinusi autiņos, guldīja silītē ar sienu. Uz galda uzklāja baltu galdautu, kas atgādināja autiņus, un tad varēja likt dažādus ēdienus. Galdā ceļamie ēdieni Tie bija gavēņa ēdieni: māla bļodiņu ar kūču (nejaukt ar Kurzemē pazīstamo koču jeb ķūķi, kas ir grūbu putra), ko vāra no piestā grūstiem miežiem, kamēr graudi piebrieduši un viss ūdens novārījies, tad šo biezeni saldina ar medu vai cukuru un ēd kā našķi, zirņu zupu, siļķi, baltmaizi, kliņģeri, ābolu, ķiršu vai brūkleņu ievārījumu un sīrupu. Dažādos apvidos ēdieni varēja atšķirties. Pirms maltītes ģimenes tēvs novadīja lūgšanu vai nolasīja fragmentu no Lūkasa evaņģēlija par Kristus dzimšanu un paņēma no šķīvja oblātes (attēlā), kas uzliktas galda vidū, sadalot tās klātesošajiem. Oblātes cep no augstākā labuma kviešu miltu mīklas speciālās metāla formās, kur iegravēts vai nu krusta attēls, vai arī silītē guldīta Bērna Jēzus attēls. Šīs ieražas pirmsākums ir pirmo kristiešu tā saucamā agape (mīlestības mielasts). Pirms Sv. Mises pie altāra tika sanestas dažādas ēdamās dāvanas – maize, vīns, augļi. Daļu maizes un vīna izlietoja uzreiz, kas palika pāri, to pēc Mises lika kopējā mielasta galdā. Daļu no mielasta dāvanām sūtīja uz mājām tiem, kuri bija slimi vai kāda cita iemesla dēļ nevarēja piedalīties Sv. Misē. Tas bija visu kopības un mīlestības apliecinājums. Svētīto, bet Sv. Misē neizlietoto maizīti senatnē sauca arī par eulogiju (Austrumu Baznīcā tā sauca arī Euharistiju). Tā dažreiz bija Svētās Komūnijas aizvietotāja. Austrumu Baznīcā šādu eulogiju lieto vēl šodien. Rietumos 4. gadsimtā šādas svētītas maizītes bīskapi sūtījuši viens otram kā mīlestības apliecinājumu, bet ticīgie to nesuši uz mājām.
Ēdienu daudzums simbolizē daudzās bagātīgās dāvanas dvēselēm, kādas ar savu ienākšanu pasaulē mums ir atnesis Jēzus. Vakariņu laikā dziedāja Ziemassvētku dziesmas un pie galda kavējās ilgi, līdz iešanai uz baznīcu, jo pusnaktī pilsētās tika svinēta Eņģeļu Mise. Ziemassvētku Svētās Mises Laukos pirmā Mise Ziemassvētkos bija agrā rīta stundā. Pāvesta Gregora Lielā laikā (590–604) sākās tradīcija, ka katrs priesteris Ziemassvētkos var svinēt trīs Svētās Mises. Ir rakstīts, ka Ziemassvētkos vienu Misi pāvests svinēja pusnaktī, otru – rītā, trešo – ap pusdienas laiku, katru savā Romas baznīcā. Tādā pašā veidā Ziemassvētku Mises tika svinētas jau daudz agrāk Jeruzālemē. Tur Ziemassvētku naktī ticīgie uz Svēto Misi pulcējās Betlēmē, Jēzus dzimšanas vietā. Pēc tam devās atpakaļ uz Jeruzālemi, kuru sasniedza rītausmā, un tur Jēzus Augšāmcelšanās baznīcā svinēja otru Svēto Misi, bet trešo – pusdienlaikā. Pirmā Ziemassvētku Svētā Mise ir veltīta naktij (“Missa in nocte”), kuru sauc par “Eņģeļu Svēto Misi”, jo eņģeļi pirmie sludināja prieka vēsti virs Betlēmes. Otrā Svētā Mise (“Missa in aurora” – gaismai austot) tiek svinēta rīta stundā, to mēdz saukt par “Ganu Svēto Misi”, atceroties Betlēmes ganus, kas pirmie aizsteidzās pie Jēzus silītes. Trešā Svētā Mise notiek dienā (“Missa in die” – dienas Mise), tā ir summa vai augstā Svētā Mise. Pie Ziemassvētku liturģijas pieder arī vigīlijas Svētā Mise, kuru svin Ziemassvētku vakarā (24. decembrī). “Vigilare” nozīmē būt nomodā.
Pēc svētku Mises, atgriežoties mājās, ticīgie ēda Ziemassvētku pusdienas, kas jau iepriekš tika sagatavotas un uzglabājās siltās sakurinātās krāsnīs. Galdā tagad tika likta arī gaļa, pīrāgi un citi ēdieni, kā arī pašbrūvēts alus. Pēc kopīgās maltītes visi gāja gulēt, lai otrajā Ziemassvētku dienā paši dotos ciemos vai uzņemtu ciemiņus. Trīs dienu garie svētki Agrāk Baznīcā svētīja vēl trīs dienas: 26. decembrī pieminot pirmo mocekli, kas izlējis savas asinis par Jēzu Kristu, – diakonu sv. Stefanu; 27. decembrī apustuli – sv. Jāni, vienu no tuvākajiem Jēzus mācekļiem. Šajā dienā pēc Mises svēta vīnu, jo, kā vēsta leģenda, Jāni ir gribējuši noindēt, bet, pasniedzot biķeri ar vīnu, tajā parādījusies čūska. Šajā dienā svētītais vīns ir kā veselības nesējs. 28. decembrī piemin nevainīgos bērnus, kuri Jēzus dēļ tika nogalināti Betlēmes apkārtnē. Lauku darbi tika atlikti līdz jaunajam gadam un laiks veltīts atpūtai. Šajā laikā notika arī tā saucamā “čigānos iešana”: pārģērbušies jaunieši gāja no mājas uz māju, kur dejoja, jokoja un cienājās. Citās zemēs šādiem apciemojumiem ir vairāk reliģisks raksturs: jaunieši iet no mājas uz māju, nesdami zvaigzni un dziedādami Ziemassvētku dziesmas, atgādinādami ar to Betlēmes ganus, kuri, atgriezušies no apciemojuma pie Jēzus Bērna silītes, priecīgo vēsti nesa pārējiem Betlēmes iedzīvotājiem.
Astotā diena pēc Ziemassvētkiem ir Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētku diena, kas tiek svinēta kopš 1969. gada. Pāvests sv. Jānis Pavils II šajā dienā ticīgos aicināja lūgties par mieru un dabas aizsardzību. Pēc divām dienām tiek atzīmēta arī Jēzus Kristus vārda diena, kad dažviet tiek rīkota Euharistiskā procesija ar pieciem evaņģēlija lasījumiem. Latvijas “Katoļu kalendārā” 1990. gadam, varam atrast ziņu, ka šāda procesija tikusi praktizēta jaunā gada pirmajā dienā Bebrenes draudzē.
Cerot, ka šis nelielais ieskats ļaus kādam īpašā veidā izdzīvot Kristus Dzimšanas svētkus, vispirms novēlu svētīgu Adventa laiku. "Nāc", Nr.135 |
