To veidoja dizainers Kristaps Štobis un meistars Gints Grāvelsons. Aklāšanā piedalījās Liepājas valstpilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš, ev. lut. Baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Hans Martins Jensons, Romas katoļu Baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, Latvijas Apvienotās metodistu Baznīcas superintendants Edgars Šneiders kā arī paši veidotāji un cilvēki, kas sapulcējās pie Betlēmes silītes. Betlemītes atklāšanai pilsētas mērs aicināja palīgā trīs bērnu, kas ar pults palīdzību iededzināja attēlojumu. Uzrunā domes priekšsēdētājs izteica gandarījumu, ka pilsētā būs viena vieta, kas piesaistīs garāmgājējus un liks aizdomāties par šo Ziemassvētku notikumu. Savukārt mākslinieks apliecināja savu gandarījumu, ka izgaismotais Betlēmes notikuma attēlojums ir atradis savu vietu pilsētā un mudina mūs doties uz gaismu. Bīskaps Hans dalījās īsās pārdomās par visa notikuma priekšvēsturi, pašu notikumu un arī to, kas seko, kā tas aktualizējas mūsdienās. Bīskaps Viktors pastāstīja, par sv. Asīzes Franciska, pirms 800 gadiem izveidoto pirmo dzīvo Betlēmi Grečo alā. Noslēgumā visi klātesošie kopīgi nodziedāja Ziemassvētku vispopulārāko dziesmu "Klusa nakts".
1223. gadā Grečo, Itālijā, sv. Francisks pirmo reizi nolēma "atjaunot" Jēzus piedzimšanas grotu Betlēmē. Kopā ar parastajiem apkārtnes iedzīvotājiem viņš sagatavoja pirmo dzīvo dzimšanas ainu. Kā raksta mūks un hronists Tomass no Celano (1190-1260), Monte Lacerone mežonīgajā ainavā "nabags no Asīzes" vēlējās "vismaz vienu reizi savām acīm redzēt Dieva bērna piedzimšanu". Tās noteikti bija gandrīz ekstātiskas nakts svinības, ko Asīzes Francisks organizēja 1223. gada 25. decembra naktī netālu no Grečo kalnu ciemata. Katrā ziņā pirmie dokumentētie Kristus dzimšanas svētki tika aprakstīti šādi: "Novada vīrieši un sievietes, cik vien spēja, ar priecīgām sirdīm sagatavoja sveces un lāpas, lai apgaismotu šo nakti, kas visas dienas un gadus apgaismoja ar mirdzošām zvaigznēm," rakstīja Tomass no Celano.
Tika "sagatavota silīte, atvests siens, ievests vērsis un ēzelis. Vienkāršība tika godināta, nabadzība tika paaugstināta, pazemība tika slavēta, un Grečo kļuva it kā par jaunu Betlēmi," raksta hronists. Un tālāk: "Mežs skanēja no balsīm un klintis atbalsoja prieku. Brāļi dziedāja un slavēja Kungu, un visa nakts skanēja priecīgos saucienos." Tomass no Celano atzīmēja, ka šie svētki bija 40 gadus vecā Franciska ilgi lolots projekts. Norobežojoties no sabiedrības, viņš un viņam līdzīgi domājošie pavadoņi dzīvoja dievbijīgu dzīvi, kas atbilda Evaņģēlija radikālajām prasībām. Laikā, kad Baznīca bija bagātāka un varenāka nekā jebkad agrāk, vēlākais svētais vēlējās nodot vēsti par Jēzu no Nācaretes konkrētā veidā, kas uzrunāja sajūtas. 1223. gada 25. decembra naktī alā pie Grečo Francisks svētās Mises laikā kā diakons dziedāja Evaņģēliju un sludināja it kā garīgā sajūsmā, pieminot Pestītāja dzimšanu. Nopūšoties, "pilns ar dziļām skumjām, trīcošs svētā dievbijībā un piepildīts ar brīnišķīgu prieku", viņš runāja par "Bētlēmes mazuli". Un katru reizi, kad viņš izrunāja "Betlēmi", tas skanēja "kā jauna jēra balss", sajūsmā atcerējās šī notikuma aculiecinieki. Lai cik dievbijīgi un apcerīgi šodien izklausītos pirmo franciskāņu Kunga piedzimšanas svētku apraksts, patiesībā tie tika rūpīgi sagatavoti. Jaunajam franciskāņu ordenim, ko pāvests oficiāli atzina mēnesi iepriekš, bija īpaši daudz atbalstītāju šajā apvidū, kas atrodas aptuveni 90 kilometrus uz ziemeļiem no Romas. Francisks arī atrada labprātīgu sponsoru vietējā augstmaņa Jāņa (Giovanni) personā. "Veids, kādā viņš lūdza palīdzību divas nedēļas agrāk, atgādināja to, kā Jēzus evaņģēlijos lūdza saviem mācekļiem pagatavot Lieldienu mielastu – viņa Pēdējām vakariņām," lasām Celano Tomasa hronikās. "Ja vēlaties, lai mēs svinam tuvojošos Kunga svētkus Grečo, dodieties ātri un rūpīgi sagatavojiet to, ko es jums teikšu," hronists citē ordeņa dibinātāja vārdus, kas vēlējās godināt Dieva Bērna piemiņu. "Es gribu savām acīm, cik vien iespējams taustāmi redzēt, kādas rūgtās grūtības viņam bija jācieš pat bērnībā, kad viņš tika guldīts silītē ar vērsi un ēzeli pie sāniem, un kad viņu guldīja uz siena." Protams, Jānis steidzās turp un darīja, kā viņam lika. Nevienu netraucēja tas, ka Marija un Jāzeps nebija klāt šajos pirmajos Kristus dzimšanas svētkos. Tajā piedalījās mātes un tēvi un nabaga gani. Viņiem svarīgāka bija ticība patiesai Kristus klātbūtnei šo neparasto svētku laikā. Alā, kur notika Kunga piedzimšanas svētki, sienas gleznojumā redzams Bērnu silītē, altāris ar maizi un vīnu un to priekšā nometies ceļos svētais Francisks. Hronists atzīmēja arī siena nozīmīgo lomu, kas ceremonijas laikā gulēja Pestītāja silītē. Dalībnieki tos aizveda mājās kā reliģisku suvenīru. Daži cilvēki ar to baroja savus dzīvniekus, un saskaņā ar leģendu slimie dzīvnieki šajā apgabalā atveseļojās pēc Silītes siena ēšanas. Sievietes, kas cieš no smagām un ilgstošām dzemdību sāpēm, arī "uzlika sienu un varēja veiksmīgi dzemdēt".
Neatkarīgi no vēsturiskajiem faktiem viens ir skaidrs: svinības atstāja iespaidu uz cilvēkiem, kas tur bija. Kā redzam, tad tas viss bija ar tālejošām sekām, kas ilgst gadsimtiem ilgi. Drīz pēc tam baznīcās parādījās Kristus dzimšanas attēli. Katoļu kontrreformācijas laikā, pēc Tridentas koncila (1545-1563), pārvietojamās dzimšanas ainas parādījās un tika uzstādītas tikai Ziemassvētku laikā. Šīs dievbijīgās prakses "cietoksnis" bija Provansa un Neapole. Arī mūsdienās sekularizētajās Rietumeiropas sabiedrībās Ziemassvētku dzimšanas lugas ir plaši apmeklētas baznīcas pasākumos. Tāpēc pāvests Francisks veltīja savu apustulisko vēstuli "Admirabile signum" (Brīnumainajai silītes zīmei). Lai to parakstītu, 2019. gada 1. decembrī svētā vārdabrālis personīgi devās uz franciskāņu klosteri Grečo. "Nav svarīgi, kā silīte tiek pasniegta" - vienmēr tas pats vai katru gadu atšķirīgs - "svarīgi ir tas, ka tas runā par mūsu dzīvi," atzīmēja pāvests. 
| 
