Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Sirdsapziņas audzināšana (2)
29.03.2008 pl. 16:44

Jezuītu tēvs Jāzeps Augustīns

Lai veidotu labi audzinātu sirdsapziņu, ir nepieciešams nemitīgi padziļināt Dieva mīlestības iekšējo pieredzi. Kristietība sa­vā būtībā nav reliģija, kas balstās uz liku­mu un priekšrakstiem, tā ir mīlestības un žēlsirdības reliģija, kur Dievs pats ar Savu līdzjūtību un piedošanu nāk pie cilvēka.

Kristīgās ticības pamatpatiesību vispilnī­gāk atklāj Dieva Dēla Iemiesošanās no­slēpums. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība (Jņ 3, 16). Un sv.Pāvils vēstulē romiešiem raksta, ka Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kris­tus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. (..) Kā tad Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atde­vis Viņu par mums visiem, līdz ar Viņu nedāvās mums visas lietas? (Rom 5, 8; 8, 32). Dievs dāvina mums Savu Dēlu un arī sirds­apziņas balsi, jo tā ir Mūžīgā Tēva balss, kas runā uz Savu Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. „Sirdsapziņa ir pats galvenais Kris­tus klātbūtnes liecinieks mūsu sirdīs” (J.H. Newman).


Ievainota sirdsapziņa

Sirdsapziņas balss ir mīlestības balss arī tad, kad mūs tiesā, atgādina, mudina būt patiesiem, godīgiem, aicina piedot un izlīgt. „Cilvēkam, kurš izdarījis ļaunu, sirdsapziņas izteiktais spriedums ir kā atgriešanās un cerības ķīla” (KBK 1797). Palīdzēt cilvēkam izprast viņa grēku no­zīmē arī atklāt viņa morālās un garīgās nekārtības cēloni, līdz ar to cilvēks kļūst spējīgs meklēt un saņemt palīdzību, lai izkļūtu no saviem maldiem.

Pat ja cilvēks savā rīcībā nevadās pēc taisnīgas sirdsapziņas, tas tomēr nenozī­mē, ka viņam tās nav vispār. Ja cilvēks konkrētajā situācijā rīkojas, neuzklausot vai ignorējot sirdsapziņas balsi, tad viņš tomēr to neiznīcina pavisam, bet apslāpē. Patiesībā cilvēku „bez sirdsapziņas” ne­maz nav – ir cilvēki ar ievainotu sirdsap­ziņu. Ja sirdsapziņa ir ievainota, apslā­pēta, tad tā nerēķinās ar Dieva likumu, kas patiesībā ir mīlestības likums. Nocie­tinātā sirdsapziņa veido pati savus „liku­mus”, kas pakļauti bailēm un varmācībai. Ievainota sirdsapziņa slimību uzskata par „normu”, tā neatzīst grēku, neuzticību un vājumu. Pat pilnīgi acīmredzamu grēku, kas posta un dara pāri pašam un citiem, tāda sirdsapziņa dēvē par savām tiesī­bām. Piem., neuzticību un laulāto draugu mīlestības nodevību tā sauc par tiesībām uz laimi, bet sevis paaugstināšana un ni­cinoša attieksme pret citiem tiek dēvēta par spēka un pašcieņas izpausmi.

Apslāpēta un ievainota sirdsapziņa visbiežāk liecina par ievainotu sirdi, kas nejūtas mīlēta un arī pati vairs netic mīles­tībai. Ievainota sirdsapziņa kļūst nejūtīga, nocietināta, līdzīgi kā paralizēta ķermeņa daļa, kas nejūtīga pret jebkuru pieskā­rienu, pat mīloša cilvēka glāstu, kas izsaka savu līdzjūtību un rūpes. Un tomēr, pat tajos gadījumos, kad sirdsapziņa ir ievai­nota, atstāta novārtā vai nocietināta, sa­vas sirds dziļumos cilvēks allaž cer uz cil­vēku un Dieva labvēlību, labestību, piedo­šanu un žēlsirdību. Tieši šī dziļā cilvēciskā vajadzība pēc labestības un žēlsirdības var kalpot par pamatu tam, ka mūsu sirds-apziņa pamostas.

Savā būtībā sirdsapziņa ir taisnīga un tā tiecas pēc patiesības. Neatkarīgi no tā, cik dziļas ir mūsu vājības un cik bieži mēs krītam, ja vien mēs tās nosaucam „īstajos vārdos” un atzīstam Dieva un Baznīcas priekšā, mēs vēl neesam pada­rījuši savu sirdsapziņu pilnīgi nejūtīgu. Cilvēks, kas apzinās savu vājumu un to arī atzīst, nekad nebūs nejūtīgs un ci­nisks. Tātad, lai mēs savu sirdsapziņu varētu dziedināt, mums vienkārši jāatver savas sirdis Dieva mīlestībai.


Skatоties patiesībai acīs

Taisnīga sirdsapziņa, iekšējais godī­gums ir autentiskas garīgās dzīves un lūgšanu auglis. Jānis Pāvils II teica, ka cilvēka atgriešanās sākas ar to mirkli, kad viņš ieskatās patiesībai acīs. Iekšējais taisnīgums pieprasa, „lai cilvēks pilnīgi atteiktos no visām ārišķībām, no puspa­tiesībām un melīgām dzīves shēmām un lai atklātos visā savā iekšējā patiesībā, kas ir viņa paša sirdsapziņas patiesība. Cilvēkam ir jāatbrīvojas no visa, kas neļauj šai patiesībai – viņa paša iekšējai patie­sībai, ieskatīties acīs” (Jānis Pāvils II).

Ne katram no mums pietiks spēka, lai vienā rāvienā drosmīgi un pavisam no­pietni paskatītos patiesībai acīs un at­zītos: Esmu atbildīgs par visu savu dzīvi un par to, kas ar mani ir noticis, - man jāuzņemas atbildība par savu iekšējo neapmierinātību un frustrāciju, vārdu sa­kot, par visām savas iekšējās dzīves ne­kārtībām. Mēs baidāmies no patiesības par sevi tāpēc, ka negribam uzņemties pūles, ciešanas un upurus, kuriem obli­gāti jānāk, ja mēs gribam mainīt savu dzīvi. Mēs labāk vēlamies izlikties, ka itin viss mūsu dzīvē un ģimenē ir pilnīgā kārtībā. Jānis Pāvils II labi izprata šīs grūtības, atzīdams, ka „pat ātrs un provizorisks acu uzmetiens savai iekšējai dzīvei ir jau sa­mērā liels sasniegums no cilvēka puses.”

Tulkoja māsa Irēna
"Katōļu Dzeive"