Lasījums no Apustuļu darbiem (Apd 2, 14.22-28) Vasarsvētku dienā Pēteris kopā ar tiem vienpadsmit nostājās un, pacēlis balsi, sacīja: “Jūdejas vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzalemē, lai tas jums kļūst zināms! Un uzklausiet manus vārdus! Izraēliešu vīri, uzklausiet šos vārdus: Jēzu Nācarieti, Vīru, kura sūtību Dievs apstiprināja jūsu priekšā ar neparastiem darbiem, brīnumiem un zīmēm, kurus Dievs caur Viņu izdarīja jūsu vidū, kā jūs paši to zināt, šo Vīru, kas pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzējuma tika nodots, jūs ar bezdievju rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. Bet Dievs Viņu uzmodināja, atraisīdams nāves važas, jo nebija iespējams, ka tā valdītu pār Viņu. Dāvids par Viņu taču sacīja: “Es vienmēr Kungu paturēju acu priekšā, jo Viņš ir pie manas labās rokas, lai es nesvārstītos. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle gavilē, un arī mana miesa dusēs cerībā, jo Tu neatstāsi manu dvēseli pazemē un neļausi savam svētajam redzēt satrūdēšanu. Tu darīji man zināmus dzīvības ceļus un mani piepildīji ar prieku Tava vaiga priekšā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Psalms 16 (15) Refrēns: Dievs, dari man zināmus mūžīgās dzīves ceļus! vai: Alleluja! Pasargā mani, Dievs, jo es ceru uz Tevi.
Es sacīju Kungam: “Mans Kungs Tu esi.”
Kungs ir mana mantojuma un mana biķera daļa:
Tu esi Tas, kura rokās ir mans liktenis. R. Es slavēšu Kungu, kas deva man saprātu,
jo pat naktī mana sirds mani māca.
Kungs vienmēr būs manu acu priekšā;
es netikšu pieveikts, jo Viņš ir man pie labās rokas. R. Tāpēc mana sirds priecājas un mana dvēsele gavilē,
un arī mana miesa dzīvos drošībā.
Jo Tu neatstāsi pazemē manu dvēseli
un neļausi redzēt satrūdēšanu savam svētajam. R. Tu darīsi man zināmus dzīvības ceļus,
prieka pārpilnību sava vaiga priekšā,
līksmību pie Tavas labās rokas uz mūžiem. R. Lasījums no svētā apustuļa Pētera pirmās vēstules (1 Pēt 1, 17-21) Ja jūs piesaucat kā Tēvu To, kas, neskatoties uz personu, ikvienu tiesā pēc viņa darbiem, tad pavadiet bijībā savu uzturēšanās laiku svešumā! Jūs taču zināt, ka no jūsu aplamā dzīves veida, ko mantojāt no tēviem, jūs esat atpirkti nevis ar iznīcīgo sudrabu vai zeltu, bet gan ar dārgajām asinīm, ko izlēja Kristus kā bezvainīgs un neaptraipīts Jērs. Viņš, protams, bija paredzēts vēl pirms pasaules sākuma, bet ir atklāts tikai pēdējā laikā jūsu dēļ. Caur Viņu jūs ticat Dievam, kas Viņu uzmodināja no
miroņiem un Viņam dāvāja godību, lai jūsu ticība un cerība saistītos pie Dieva. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Alleluja. Kungs, palīdzi mums izprast Svētos Rakstus, liec degt mūsu sirdij, kad Tu ar mums runā! Alleluja. Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 13-35) Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi Viņa mācekļi nedēļas pirmajā dienā gāja uz ciemu, sauktu par Emausu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. Viņi sarunājās savā starpā par visu, kas bija noticis. Bet, kamēr viņi tā runāja un savā starpā sprieda, pienāca klāt pats Jēzus un gāja ar viņiem kopā. Bet viņu acis tika kavētas Jēzu pazīt. Un Viņš tiem jautāja: “Par ko jūs iedami tā runājaties savā starpā?” Bet tie noskumuši apstājās. Un viens no viņiem, vārdā Kleofass, atbildot Viņam sacīja: “Tu laikam esi vienīgais ieceļotājs Jeruzalemē, kurš nezina, kas tur šajās dienās noticis?” Viņš tiem jautāja: “Kas tad?” Tie Viņam atbildēja: “Tas, kas notika ar Jēzu Nācarieti – pravieti, kas bija varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, – kā augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu notiesāšanai uz nāvi un Viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas atpestīs Izraēli. Un tagad pēc visa tā šodien ir jau trešā diena, kopš tas ir noticis. Bet arī dažas no mūsu sievietēm mūs nobiedēja. Viņas vēl pirms gaismas bija aizgājušas uz kapu, bet, neatradušas Viņa miesu, atgriezās, stāstīdamas, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas sacījuši, ka Viņš esot dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja uz kapu un atrada visu tā, kā sievietes bija stāstījušas, bet Viņu pašu neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak jūs, neprašas! Cik kūtra ir jūsu sirds, lai ticētu visam, ko pravieši ir sludinājuši! Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja visus Rakstus, kas attiecās uz Viņu. Tuvojoties ciemam, uz kuru tie gāja, Jēzus izlikās ejam tālāk, bet tie Viņu lūdza, sacīdami: “Paliec pie mums, jo vakars ir tuvu un diena jau beidzas!” Un Viņš iegāja iekšā, lai paliktu pie tiem. Un notika, ka, sēžot ar tiem pie galda, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva viņiem. Tad tiem atvērās acis, un tie pazina Viņu, bet Viņš izzuda to acīm. Un viņi sacīja viens otram: “Vai tad mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ceļā ar mums runāja un mums skaidroja Rakstus?” Un viņi tajā pašā stundā cēlās un gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, un atrada sapulcējušos vienpadsmit un pārējos, kas sacīja: “Kungs patiešām ir augšāmcēlies un parādījās Sīmanim!” Tad arī viņi pastāstīja, kas bija noticis ceļā un kā tie pazina Jēzu pie maizes laušanas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. www.mieramtuvu.lv | 
