Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?

Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
06.04.2008 pl. 18:09

Atbild: priesteris Jaceks Salijs OP

Mani intriģē Mateja Evaņģēlijā ietvertā informācija par kādiem cilvēkiem, kuri tika augšāmcelti Jēzus nāves brīdī. Kādēļ ārpus šīs piezīmes Jaunā Derība par šo tematu pilnīgi klusē? Nekad man ausīs nav nācis tas, ka šie augšāmceltie būtu ņēmuši dalību vēlākajā Evaņģēlija sludināšanā. Vai kādi citi agrīnās kristietības avoti par šo tematu kaut ko saka? Jo citādāk tas būtuvairāk kā pārsteidzoši, ja šāds neparasts fakts- ja tas tiešām bija fakts- uzreiz tiktu aizmirsts.

Atgādināšu šo Mateja Evaņģēlija piezīmi: „Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem” (Mt.27, 51- 52).

Uzreiz atzīšos, ka Kunga vēstule no sākuma man izraisīja nelielas raizes. Neviens līdz šim man par to nebija jautājis un pats no sevis arī kaut kā par šīm detaļām nebiju interesējies. Tagad, kad pie tām sāku apstāties, sapratu, no kurienes šis intereses trūkums rodas. Šai piezīmei Evaņģēlijā nav būtiska, bet tikai instrumentāla nozīme: ir viena no elementiem, ar kuras palīdzību Evaņģēlists pasvītro Kristus nāves pārcilvēcisko jēgu.

Esmu tālu no tā, lai pateiktu, ka šeit runa bija tikai par tīri literāru fakfu, kurš reāli nenorisinājās. Vēlos tikai pasvītrot, ka šī vienīgā reize, kad Evaņģēlijs to piemin, ar šo faktu kalpo tam, lai pasvītrotu Kristus nāves brīnuma nozīmi. Tādēļ ir vērts zināt, ka tā laika ebreju mentalitātē augšāmcelšanās apsolījums nesaraujami saistījās ar Beidzamo Dienu. Pietiek mums atcerēties, ka acīm redzamais tukšā kapa fakts Kristus mācekļos neiedvesa domu, ka Viņš varētu būt augšāmcēlies. Apustulim Tomam nepietika pat ar draugu liecību, ka Augšāmcēlušais pie viņiem ir atnācis un ka viņi ar To ir runājuši. Tiem cilvēkiem nevarēja galvā ienākt tas, ka kāds - kaut tas būtu arī pats Jēzus - varētu augšāmcelties vēl pirms cilvēces vēstures beigām, kad laiks joprojām rit normāli un tajā cilvēki normāli dzimst, dzīvo un nomirst.

Tādēļ noteikti tas nav tikai gadījums, ka šī piezīme par augšāmceltajām miesām Jēzus nāves brīdī atrodama tikai Mateja Evaņģēlijā, kura pirmie adresāti bija ebreji. Šī piezīme palīdzēja viņiem saprast, ka Kristus nāve deva iesākumu Beidzamajai Dienai. Tā iesākās tik tikko pamanāmi, neatceļot ierasto laika tecējumu, taču iesākās jau reāli, bet savā pilnībā tā atklāsies tikai Dievam zināmā brīdī, tad, kad augšāmcēlušais Kristus atnāks kā dzīvo un mirušo Tiesnesis.

Tieši šajā perspektīvā apustulis Pāvils mūs māca, ka jau tagad Dievs mums visiem vēlas dāvāt - un arvien vairāk pavairot - līdzdalību Kristus augšāmcelšanā: „Kopā ar Viņu kristībā jūs esat apbedīti un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. (...) Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas!” (Kol.2, 12; 3, 1; sal. Ef.2, 4-7). Tādēļ uz jautājumu par to, kurš augšāmcēlās kopā ar Kristu, ir jāatbild: mēs visi, kas esam kristīti un caur dzīvi cenšamies iet svētdarošajā žēlastībā.

Šīs patiesības praktisko aspektu trāpīgi apraksta Hans Kings, kontraversāls teologs, bet kuram par šo tematu ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs. Kings saka:  "Pastāv ne tikai nāve dzīves beigās, bet arī nāve cilvēkam dzīvojot. Tā ir sarauto attiecību cilvēkm ar cilvēku nāve, bezspēka un mēmuma nāve, anonimitātes un apātijas nāve, arūgtinājuma un apzināta sakropļojuma nāve, anestēzes un konsumcionisma nāve. Bertolds Brehts raksta, ka ir dažādi nogalināšanas veidi: „Var kādam vēderā iedurt nazi, kādam atņemt maizi, kādu neizārstēt no slimības, kādu iesprostot sliktā dzīvoklī, nomocīt ar darbu, pamudināt pārmērībai, aizsūtīt karā. Mūsu valstī tikai dažas no šīm lietām ir aizliegtas." Tādēļ ticēt augšāmcelšanai nenozīmē barot sevi ar lētu optimismu un cerību uz happy end; drīzāk tā nozīmē praktiski sniegt liecību par to, ka šajā nāves pasaulē jaunā Jēzus dzīvība sagrāva universālo nāves varu, ka uzvarēja Viņa sludinātā brīvība, ka Viņa ceļš ir aizvadījis uz zīvību, ka Viņa gars, kurš ir Dieva gars, joprojām darbojas; tā nozīmē vienmēr atrasties dzīvības pusē tur, kur tā tiek kropļota, apkaunota, iznīcināta; tā nozīmē aktīvu pretošanos tam, lai starp cilvēkiem un sabiedrību netiktu iznīcinātas pēdējās saites, bet ar spontānu palīdzību un strukturālo dzīves apstākļu uzlabošanu no ikdienas dzīves mēs izskaustu tajā plaukstošos dzelkšņus; nozīmē dāvāt cilvēkiem cerību, spēku un savu gatavību palīdzēt, lai ne mūsu vidū klātesošajai nāvei piederētu pēdējais vārds."

No sevis varu piebilst tikai to, ka ar pašu spēkiem, labākajā gadījumā, par atbrīvošanu no nāves varas, mēs varēsim tikai sapņot. Reālā atbrīvošanās no nāves varas var norisināties tikai augšāmcēlušā Kristus spēkā.

Pēdējā un mums neiedomājami pilnīgā augšāmcelšanās norisināsies tad, kad Cilvēka Dēls atnāks visā savā godībā (sal. Mt.24, 30). Ja kāds vēlētos Dieva apsolījumu par mūsu augšāmcelšanos pagriezt pēc savas cilvēciskās iztēles un censtos šo apsolījumu attiecināt tikai uz mūsu pašreizējo līdzdalību Kristus augšāmcelšanā, tādā veidā pārsvītrotu pašu ticību Kristum. Apustulis Pāvils piemin par mums tuvāk nepazīstamajiem Himeneju un Filētu, „kas atkrituši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās jau esot notikusi un tā sagrozot dažos ticību” (2Tim.2, 18). „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība” (1Kor.15, 12- 14).

Īsi sakot, neizdosies būt par kristieti, ja no visas sirds neticēsim, pirmkārt, patiesajai Kristus augšāmcelšanai un otrkārt, mūsu reālajai līdzdalībai Viņa augšāmcelšanā jau tagad, pateicoties Kristū mums dāvātajai svētdarošajai žēlastībai; un treškārt, mūsu pēdējai augšāmcelšanai. Piezīme par svētajiem, kuri augšāmcēlās Kristus nāves dienā, kalpo, lai šo ticību izceltu, tai nav kāda īpatnēja nozīme. No šejienes izriet, ka pat ja kāds pretotos notikumā aprakstītajiem faktiem un piedēvētu tiem tikai literāru nozīmi, man liekas, ka šādā veidā viņš nepārkāptu ticības patiesību - protams, ja tikai viņš no visas sirds ticētu augšāmcelšanās realitātei  visos trīs pirms brīža uzskaitītajos aspektos. Bet pasvītroju vēlreiz, ka personīgi es neredzu iemeslu, ka tas, par ko runā Mateja Evaņģēlija 27. nodaļas 52. pants, tanī laikā Jeruzālemē varētu būt nenorisinājies.

Šajā vietā beidzas mana atbilde uz kunga jautājumu. Kungs vaicā, ko par šo jautājumu vēsta pirmkristiešu avoti. Vecākais no tiem, ap 108. gadu sarakstītā sv. Ignācija vēstule Magnēziešiem (9) šos augšāmceltos identificē ar Vecās Derības praviešiem un pats viņu augšāmcelšanās fakts liekas tiek saprasts kā reāls notikums: „Caur šo noslēpumu [Kristus nāve un augšāmcelšanās] mēs esam saņēmuši ticību un mēs tanī paliekam tādēļ, lai mēs izrādītos par vienīgā mūsu Mācītāja, Jēzus Kristus mācekļiem. Kā mēs bez Viņa varētu dzīvot, ja arī pravieši, garā būdami Viņa mācekļi, gaidīja Viņu kā savu Mācītāju? Tādēļ arī Tas, kuru viņi cienīgi gaidīja, atnācis piecēla tos no mirušajiem.”

Reālu, bet reizē pārvēsturisku faktu šajā svēto augšāmcelšanā redz Origens, trešā gadsimta pirmās puses rakstnieks. Ar lielu vērību viņš šajā notikumā meklē Kristus nāves un augšāmcelšanās pestījošā auglīguma apstiprinājumu.  Origena sacītais viņa Dziesmu Dziesmas Grāmatas izklāsta noslēgumā: „Lamatas tika sarautas un mēs tikām atbrīvoti” (Ps. 75, 7). Kas sarāva šīs lamatas, ja ne Tas, kurš kā vienīgais nebija tām pakļauts? Starp mirušajiem būdams brīvs, Viņš uzvarēja to, kas valdīja pār nāvi un izrāva gūstekņus, kurus tas vēlējās aizturēt nāvē. Un ne tikai pats piecēlās no mirušajiem, bet piecēla arī tos, kas bija nāves sagūstīti un lika tiem, kopā ar sevi, nosēsties debesīs. „Uziedams augšā, gūstā paņemdams gūstniecību” (Ef.4, 8), turp aizvezdams ne tikai viņu dvēseles, bet uzceļot arī viņu miesas. Par to liecina arī Evaņģēlijs, ka daudzu svēto miesas augšāmcēlās, daudziem parādījās un iegāja dzīvā Dieva svētajā pilsētā Jeruzālemē.”

Šeit sacītajā Jeruzāleme tiek saprasta eshataloģiski, kā Debesu Pilsēta, uz kuru mēs visi tiecamies. Ļoti līdzīgi šo Svēto pilsētu, kurā iegāja visi augšāmceltie svētie pēc Jēzus nāves, interpretē sv. Hieronīms Vēstulē 120, 8, kas uzrakstīta ap 406. gadu, tātad apmēram 150 gadus pēc Origena. Tāpēc saprotams, ka ne Origenam, ne Hieronīmam pat prātā neienāca Kunga uzdotais jautājums, ka, varbūt vēlāk, šie svētie būtu kaut kādā veidā līdzdarbojušies Evaņģēlija sludināšanā. Neskatoties uz meklējumiem, man neizdevās atrast nevienu gadījumu, kad kāds no pirmkristiešu rakstniekiem šādai iespējai būtu pievērsis uzmanību. Iemesls ir vienkāršs: kristīgā ticība rūpīgi izvairās no jebkādas mitaloģijas, pat no mitaloģijas šķietamības. Acīm redzot ticam, ka Kristus augšāmcēlās. Taču viņš ne tikai patiesi augšāmcēlās, bet par to savus mācekļus tik ļoti pārliecināja, ka vēlāk tie par savu augšāmcēlušos Kungu nebaidījās atdot savas dzīvības.

Vienīgais pirmkristiešu teksts par šo tematu, kurš manī modināja apmulsumu, ir apokrifs, kura izcelsme datējama tikai V gadsimtā ar virsakstu Pilāta ziņojums. Šis teksts zem Pilāta spalvas noliek stāstu par Kristus brīnumiem, nāvi un augšāmcelšanos. Par mūs interesējošo tematu šis šķietamais Pilāts raksta sekojoši: „Kā par to liecina paši ebreji, starp šīm bailēm parādījās mirušie, kuri augšāmcēlās un sacīja, ka tie ir Abrahams, Īzāks, Jēkabs, divpadsmit patriarhi, Mozus un Ījabs, kuri, kā viņi paši to saka, bija miruši jau pirms trīs ar pus tūkstošiem gadu.”

Šis pats apokrifais Pilāts savā fabulā turpina, ka viņš daudzus no šiem svētajiem ir sastapis; vēl vairāk- ka tanī brīdī daudzi Kristus ienaidnieki ir nokrituši pazemē. Īsi sakot, mums šeit ir darīšana ar tukšu reliģisku tekstu, ticībai pat kaitīgu.

Citi jautājumi
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS