Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Mācītāja Ginta Kronberga uzruna starpkonfesionālajās Lūgšanu brokastīs Liepājā
22.04.2008 pl. 08:01

Lūgšanu brokastis, kas pulcē kopā dažādu konfesiju kristiešus, ir sava veida agapes mielasts: uz brālību un sadraudzību, gan savā starpā, gan par liecību un svētību pilsētai un pasaulei, kurā dzīvojam. Pirmās bīskapa Pāvila rīkotās brokastis notika viņa dzīvoklī, netālu no šejienes. Šķiet, ka mūsu pulks ir audzis, un augs, ja Dievs dos.

Šodien mēs esam šajā vietā, kā zināma liecība par to, ka mēs neesam šai pasaulei vien, bet esam šajā pasaulē, lai kalpotu Kristum un tuvākajam. Šī vieta mums nepieder, bet mēs varam to lietot par svētību, un tad tā ir jāatstāj.

Par cik gandrīz visi esam garīdznieki, kas esam arī kādās vadošās kalpošanās, šai reizei mūsu pārdomām, apcerei un lūgšanai izvēlējos Rakstu vietu, no Jņ.Atkl.grāmatas 3:21 "Un redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar Mani."

Bieži šos vārdus lietojam evaņģelizācijas nozīmē, taču tie rakstīti draudzei, ticīgajiem. Kā zināms Lūgšanu brokastu tradīcija ir, lai kristieši satiktos, pabūtu kopā šādā veidā, aizlūgtu par savu pilsētu, zemi. Tai pat laikā, lūgšanu brokastu dalībnieki parasti ir baznīcā un sabiedrībā redzami cilvēki. Tas var kalpot kā laba liecība Kristus godam, bet tas var būt arī ar pretēju zīmi tad, ja nonākam tikai kādu aktivitāšu vilnī, un attālināmies no Tā, kas par mums cietis, miris un augšāmcēlies un dzīvo mūsos. Jēzus šos vārdus teica Laodiķejas draudzei, kas, kā zināms, par sevi saka, ka tā ir „bagāta un pārpilnīga, ka tai nevajag nenieka…”Atkl.3:17 Mēs esam lieli runātāji, vārdu meistari, un tādiem kalpotājiem ir arī jābūt, bet tai pat laikā, mēs sludinot citiem, varam „aizmirst” savas attiecības ar Kristu. Šis, dažkārt, kaitinošais jautājums: „ko Jēzus saka man” ir ļoti nepieciešams tiem, kas ir Viņa sūtīti kalpot citiem. Neuztversim arī to, kā tādu piētisku frāzi, vai sentimentālu jautājumu, bet lai visu mūsu  Kungs Jēzus Kristus ir mūsu ilgu mērķis ikdienas dzīvē. Ka mums ir tuva draudzība ar Viņu. Viņš stāv mūsu durvju priekšā, mums jādzird Viņa balsi vispirms, tikai tad varam atvērt durvis un turēt mielastu. Mēs parasti pūlamies citiem skaidrot, ko un kā Viņa Vārds nozīmē. Viņš mums atgādina to, ka nevis mēs lasām Viņa Vārdu, bet Viņa Vārds lasa mūs.

Lai cik varbūt svētīgi un daudzsološi, kādreiz arī nenotiktu Lūgšanu brokastu attīstība, paliksim pie ārējas mērenības un dievbijības savstarpēji un arī apliecinot mūsu Kungu daudziem. Jo uz ārpusi ar vārdiem var visu ko izrunāt, tad Dievs redz mūs kādi esam īstenībā. Lai Viņš mums palīdz, ka mūsu ES iet mazumā, un nemaz nav dzirdams, bet Viņa vārds top pagodināts un slavēts. Mēs esam Viņa žēlastības namturi, bet nams nepieder mums, bet Viņam. Lai to garā un patiesībā atzīstam, un lai viss mūsos par to liecina: valoda, acis, skatiens un visa izturēšanās. Jo nav labāka veida, kā ticami Viņu apliecināt, kā tad, kad Viņš mājo mūsos, un mēs neesam kungi, bet kalpi. Mielasts un tuvība ar Viņu, ir Viņa mērķis, kādēļ Viņš klaudzina. Lai to sadzirdam un atsaucamies sava Labā Gana balsij, un lai Viņš rāda mums ceļu, kas ejams, jo Viņš brīnišķīgi uz mums runā arī citam caur citu, kad satiekamies un savas durvis atveram arī viens otram. Āmen

Katedrāle.lv