Miera dienu iedibināja pāvests Pāvils VI 1968. gadā, izsakot vēlmi, „lai katru gadu šī diena kā cerība un apsolījums tiktu svinēta kalendārā gada sākumā, kas mēra un nosaka cilvēka dzīves ceļu laikā, lai Miers, kas sevī nes taisnību un labdarību, dominētu nākotnes notikumos”. Šī gada vēstījuma tēma ir tas pats padoms, ko sv. Apustulis Pāvils deva pirmajiem kristiešiem Romā: "Ļaunums lai jūs neuzvar, bet uzvariet ļaunumu ar labu!" "Ļaunumu nekad nevar uzveikt ar ļaunumu; līdz ko sāk iet šo ceļu, tā vietā, lai uzveiktu ļaunumu, cilvēks pats tiek šī ļaunuma uzvarēts," savā vēstījumā apgalvo Svētais tēvs. "Miers ir ilgas un grūtas cīņas rezultāts, kurā var gūt panākumus tikai, kad ļaunais tiek uzveikts ar labo." "Ļaunums nav kaut kāds bezpersonisks spēks, kas darbojas pasaulē. Tas ir cilvēka brīvības rezultāts," viņš raksta. "Ļaunumam vienmēr ir vārds un seja: to cilvēku vārds un seja, kas to brīvi izvēlas." Šajā sakarībā, Jānis Pāvils II piemin „mīļo Āfrikas kontinentu, kurā dažādi konflikti, kas jau ir prasījuši miljoniem upuru, vēl joprojām turpinās." Pāvests arī izceļ "bīstamo situāciju Palestīnā, Jēzus dzimtenē, kurā nevar nonākt pie taisnīguma, miera un savstarpējas sapratnes, jo ik dienas to satricina konflikti, kurus vairo vardarbība un atriebība." Pāvests piemin arī "uztraucošo terorisma fenomenu, kurš ved visu pasauli uz baiļu un ciešanu nākotni,” kā arī izsaka dziļu nožēlu skatoties uz Irākas notikumiem, kuri ir izraisījuši traģisku neziņas un nedrošības situāciju. Lai labais uzvarētu ļaunumu, vēstījums iesaka no jauna atklāt „universālo morālo likumu”, kā arī „kopīgo labumu." Universālās morāles likumi apvieno cilvēkus, iedvesmojot kopīgas vērtības un principus, neatkarīgi no dažādām kultūrām, un tie paši par sevi ir nemainīgi. Pāvests skaidro, ka kopīgais labums ir ļoti svarīgs īpaši globalizācijas laikmetā, jo tas aicina „veicināt cieņu pret cilvēku un viņa pamattiesībām, kā arī cieņu pret tautām un nācijām universālā līmenī." "Kā cilvēces ģimenes loceklis, katrs indivīds kļūst it kā par pasaules pilsoni, ar no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem, jo visi cilvēki ir vienoti savā kopīgajā izcelsmē un kopīgā gala mērķī," saka vēstījums. Īpaši tiek uzsvērtas bērnu tiesības uz pienācīgām rūpēm un uzmanību, ko dod „pats ieņemšanas fakts” un ko kādam, savukārt, ir pienākums nodrošināt. Arī "rasisma nosodījums, vājāko aizsardzība, palīdzība bēgļiem un starptautiskās solidaritātes mobilizācija, lai palīdzētu tiem, kas ir trūkumā, nav nekas cits kā pasaules pilsonības principa atbilstoša izdzīvošana."
Jānis Pāvils II arī uzsvēra nepieciešamību efektīvi risināt nabadzības izaicinājumu, it īpaši ņemot vērā to, ka miljoniem cilvēku vēl joprojām dzīvo galējā nabadzībā. Tas aicina uz prioritāro starptautiskās kopienas apņemšanos līdz 2015. gadam samazināt trūcīgo skaitu un atrisināt nabadzīgo valstu ārēja parāda problēmu. Šīm nācijām, īpaši Āfrikā, jāpalīdz „caur finansiālu atbalstu – valsts vai privātu – uz saprātīgiem noteikumiem, starptautisko komerciālo attiecību ietvaros, kurās valda taisnīgums,” pāvests piebilda. Savā vēstījumā, kura teksts tika nosūtīts arī pasaules vadītājiem un vadošajām starptautiskajām organizācijām, Jānis Pāvils II neatlaidīgi aicināja „visus labas gribas cilvēkus beidzot nolikt ieročus un uzsākt pārliecināta un brālīga dialoga ceļu," jo "vardarbība nepalīdz cilvēkiem un viņu attīstībai." Pēc ZENIT materiāliem sagatavoja LRKB Informācijas centrs | 
