Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Sirdsapziņas audzināšana (3)
21.05.2008 pl. 08:29

Jezuītu tēvs Jāzeps Augustīns

Jāņa Pāvila II aicinājums skatīties patiesībai acīs vieš cerības un atsedz ļoti pamatīgu cilvēciskās dabas izpratni, uzsverot, ka cilvēka garīgajām ilgām piemīt liels spēks, bet tajā pat laikā viņu sasaista iekšējais trauslums un dažā­das bailes.

Strādājot pie sirdsapziņas audzinā­šanas, ir ļoti jāuzmanās, lai maskas netiktu norautas ar varu – tas at­tiecas gan uz sevi pašu, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ja norauj masku pret paša cilvēka gribu, tad viņš jūtas stipri pazemots un tas viņam nenes ne at­vieglojumu, ne cerību. Ja gribam palī­dzēt audzināt sirdsapziņu, tad tam ir jābūt balstītam uz labvēlību, žēlsirdību, saglabājot smalkjūtīgas un paļāvības pilnas attiecības.

Mēs mācāmies atklāt patiesību par sevi ļoti pamazām, it se­višķi tad, kad tā ir sāpīga – reizēm tas notiek ārkārtīgi lēni. Patiesības atklāšana pieprasa lielu pacietību gan no tā cilvēka puses, kas ir ceļā uz patiesību, gan arī no tā, kas palīdz šo ceļu mērot.

Laiks ir liecinieks tam, ka „dzīvot pa­tiesāk” ne vienmēr ir vieglāk. Ļaunais gars, kas pēc savas būtības ir melis un meļu tēvs (sal. Jņ 8, 44), labi pazīst mūsu bailes ciešanu un nāves priekšā, tāpēc nepalaiž garām izdevību uzkuri­nāt mūsos bailes no tā, ka dzīvot pa­tiesībā nozīmē dzīvot pastāvīgos pa­zemojumos, ciešanās un mokās. Tas tiesa, ka pirmie soļi patiesības atklāšanā reizēm ir ļoti sāpīgi un nobirst ne viena vien asara, taču laika gaitā mēs pamazām kļūstam iekšēji brīvi, mūsos ienāk iekšējās sakārtotības sajūta, kas dod garīgu iepriecinājumu un dara visu mūsu dzīvi mierīgāku un priecīgāku. Dzīvot patiesībā nozīmē būt laimīgam, pat ja reizēm tas prasa zināmu atdevi un piepūli.

 

Grēksūdzes un garīgās vadības loma sirdsapziņas audzināšanā

Dieva mīlestība un žēlsirdība pieska­ras cilvēka ievainotajai sirdsapziņai Gandarīšanas sakramentā, pie tam vis­pilnīgākā veidā. „Regulāra atzīšanās ikdienišķos grēkos palīdz mums audzi­nāt savu sirdsapziņu, cīnīties pret sa­vām sliktām nosliecēm, ļaut Kristum mūs dziedināt, iet uz priekšu gara dzīvē. Bieži saņemot šajā sakramentā Tēva žēlsirdības dāvanu, mēs paši cenšamies būt žēlsirdīgi kā Viņš” (KBK 1458).

Ne tikai grēksūdze, bet arī garīgā vadība ir ļoti svarīgs līdzeklis sirdsap­ziņas audzināšanā. Ja dialogs ar garīgo vadītāju norit savstarpējās labvēlības, atklātības un akceptācijas atmosfērā, turklāt ar neviltotu paļāvību un smalkjū­tību, tad tas ļauj mums izteikt visas ba­žas, nemieru un pat bailes tajos brīžos, kad mums ir radušās kādas iekšējās šaubas. Tad mums ir drosme pateikt, ka ir kauns jeb ka mēs patiesi nožē­lojam izdarīto, kad esam piedzīvojuši kritienu jeb morālu vājumu. Bet brīžos, kad mūsu dvēsele piedzīvo iekšēju mie­ru un garīgu prieku, mēs varam liecināt par to, ka Dievs allaž ir klātesošs un darbojas mūsos.

Sarunās ar garīgo va­dītāju mums ir iespēja rast apstiprinājumu tam, ka esam rīkojušies pareizi, ka mūsu sirds­apziņas balss ir bijusi pareiza, ka esam saglabājuši uzticību Dievam un cilvē­kiem. „Sarunas ar biktstēvu jeb garīgo vadītāju mērķis ir palīdzēt man atklāt patiesību pašam par sevi – pašam sa­vas dzīves patiesību. Kas ir mans gal­venais aicinājums un mans uzdevums? Kādi šķēršļi ir manā dzīvē, kas traucē šo personīgo aicinājumu realizēt?” (A.Grīns)

Vēl viens ļoti nozīmīgs faktors sirds­apziņas audzināšanā ir atklātība un godīgums arī visās pārējās attiecībās – draugu un laulāto vidū, arī ģimenēs un kopienās. Ja paliekam atvērti sa­viem tuvākajiem, it sevišķi viņu viedok­lim par mūsu uzvedību tajos gadījumos, kad viņi izsaka kādus kritiskus novē­rojumus, mēs varam daudz patiesākā gaismā uzlūkot sevi un savu sirdsap­ziņu, jo sirdsapziņas audzināšanas pro­cesā ietilpst tās nemitīga attīrīšana, izaugsme un zināma brieduma sasnieg­šana. Mūsu līdzcilvēku kritiskās piezī­mes ir patiešām sāpīgas, bet tās var palīdzēt izprast mūsu iekšējās nostājas un rīcību. Ja saglabājam pazemību un atvērtību, mēs noteikti daudz iegūstam, audzinot savu sirdsapziņu.

 

Sirdsapziņa un krusts

„Mums jāizmeklē sava sirdsapziņa, uzlūkojot Kunga krustu” – tā teikts Ka­toļu Baznīcas Katehismā (1785). Dzie­dināt ievainoto sirdsapziņu, darīt to atkal jūtīgu nav iespējams bez Krustā sistā Kunga kontemplēšanas. Kristus upuris ir vispilnīgākais paraugs un arī mūsu stipruma avots, lai mēs spētu uzņem­ties pūles un kļūt upurgatavi, jo tas ir nepieciešams sirdsapziņas audzināšanas procesā. Ieejot savas sirdsapziņas dziļumos, savas savainotās sirds brū­cēs, mēs pilnīgi intuitīvi jūtam, ka tas, ko mēs tur ieraugām, iedveš mūsos bai­les. Tad mēs izvairāmies tam visam pieskarties, jo apzināmies savu neva­rību un bezspēcību.

Kristus krusts, Dieva bezgalīgās mī­lestības zīme, dziedina mūsu nocieti­nāto un ievainoto sirdsapziņu, kā arī ir labs līdzeklis mūsu nevarības uzveik­šanai. Sirdsapziņas audzināšana pasargā mūs un dziedina „no bailēm, augstprātības un egoisma, no nepatiesas vai­nas izpratnes un patmīlības – cilvēcisko vājību un trūkuma sekām. Sirdsapziņas audzināšana nodrošina brīvību un dod sirdsmieru”. (KBK 1784) Kristus krusts dāvā mums pārliecību, ka ignorēt Dieva balsi jeb sirdsapziņu ir milzīga kļūda, no kuras visvairāk ciešam mēs paši.

Krustā sistais Kungs mūs aicina, lai ieticam Dieva bezgalīgajai mīlestībai, kas uzrunā mūs caur sirdsapziņu. Dzī­vot saskaņā ar savu sirdsapziņu nozīmē vispirms pieņemt Dieva mīlestību, kuru Viņš atklāja uz krusta, un tad dalīties ar citiem, it īpaši ar tiem, kas mums nodarīja pāri. Kalvārijā, piesists pie krusta, Jēzus lūdza Tēvu: „Piedod vi­ņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lk 23, 34) Un šī lūgšana ne tikai atbrīvo mūs no visām vainām un attīra sirdsapziņu, bet arī pieprasa, lai mēs piedodam sa­viem pāridarītājiem, šādā veidā dzie­dinot mūsu ievainoto sirdi un no jauna darot jūtīgu mūsu sirdsapziņu.

Tulkoja māsa Irēna
"Katōļu Dzeive"