Pēteris Gorenko atjaunojis simtgadīgo krucifiksu, bet Vincenta Breidaka to svētkos bija ietērpusi ziedos. Maija dziedājumos un lūgšanās Dievmātes godam, ar ko godināja Tukišu krucifiksu, piedalījās Višķu katoļu draudzes koris un kaimiņu sādžu iedzīvotāji. Diemžēl Tukišu sādžā no 56 iedzīvotājiem palikusi tikai viena sirmgalve, kas vēl atminas, kā pie Tukišu krusta pulcējušies viņas vecvecāki un vecāki. Visi saņēma tā saucamās “značkas” – zīmītes, kuras izvilka maija sākumā, ievadot Maija dziedājumus, lai katrs izpildītu arī kādu garīgu darbu, piemēram, noteiktā dienas laikā lūgtu norādītās lūgšanas vai piedotu pāridarītājiem. Uz labiem darbiem un kopīgu lūgšanu aicināja arī Višķu draudzes prāvests Antons Aglonietis. Tukišu krucifiksa simtgades pasākuma rīkošanā iesaistījās un to atbalstīja Vincentina Breidaka, Marija Viškere, Tekla Breidaka, Veronika Spriņģe, Lūcija un Boļeslavs Piucki, Vincentina Īdzāne, Margarita Šūpina, Helēna Spriņģe, Monika Valaine, Albīne Putāne un daudzi citi. Višķu pagasta novadpētniece Leonora Petrova “Latgales Laikam” pastāstīja, ka Višķu pagastā pirmie krucifiksi uzstādīti 19. gadsimta 90. gados un līdz Otrajam pasaules karam pagasta ceļmalas rotājuši 18 krucifiksi. Pēc kara bija saglabājušies tikai 7 ceļmalas krusti. Pagājušā gadsimta 90. gados Višķu draudzes prāvests Antons Aglonietis sāka atjaunot krucifiksus un kapsētas. L. Petrova parādīja arī Franča Kempa 1912. gadā izdoto literāro kalendāru “Daugava”, kurā Tukišu krusts nosaukts par skaistāko krucifiksu Latgalē. 
| 
