Cilvēkam, kas radīts pēc Dieva attēla un līdzības, ļauts ņemt dalību Radītāja svētumā un godībā. Vecajā Derībā šī dievišķā svētuma uztveres priekšā Mozum nācās ieturēt distanci un novilkt apavus (sal. Izc 3:1-5), kamēr eņģeli, redzot Dieva svētuma izpausmi radībā un vēsturē, dziedāja slavas himnu: „Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs; visa zeme ir Viņa godības pilna.” (Is 6:3). Šī distance pastāvēja Dieva taisnības ietvaros, kad jūdu priekšraksti noteica atbilstošu dievbijību, pielūgsmi un paklausību Likumam. Dieva Dēla iemiesošanās cilvēces vēsturē un Jaunās mīlestības derības noslēgšana Jēzū Kristū ļauj cilvēkam izveidot personīgas attiecības ar Radītāju daudz ciešākā – personīgā veidā: „Esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mt 5:48). Šo pilnību mācījis un dzīvē īstenojis mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, kas kā Dēls ievada savus sekotājus draudzības attiecībās ar Tēvu svētajā Garā. Kristieši, kas saņēmuši ticības dāvanu, ir tie izklīdinātie Dieva bērni, kurus Jēzus sapulcinājis kopā (sal. Jn 11:52) savā mīlestības un patiesības kopībā – Baznīcā. Vatikāna II koncils šajā ziņā apliecina: Kristus atdeva sevi par Baznīcu, lai to darītu svētu (sal. Ef 5: 25-26), „..un vienojās ar to kā ar savu miesu un piepildīja ar Svētā Gara dāvanu Dieva godam. Tāpēc Baznīcā visi ... ir aicināti uz svētumu saskaņā ar apustuļa vārdiem: „Jo tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.” (1 Tes 4,3; sal. Ef 1,4)” (Lumen Gentium, n. 39). „Aicinājums uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību ir domāts visiem, kas tic Kristum, neatkarīgi no tā, kādai kārtai tie pieder vai kādu stāvokli ieņem. Šis svētums sabiedrībā veicina aizvien humānāka dzīvesveida attīstību” (Lumen Gentium n. 40). Norādot uz Baznīcas darba prioritātēm trešajā kristietības tūkstošgadē, pāvests Jānis Pāvils II mudina pastorālo plānošanu pakārtot svētumam, akcentēt Jēzus Kristus prasību radikālismu, piedāvāt ar pārliecību ikvienam cilvēkam „ikdienišķās kristīgās dzīves ‘augsto pakāpi,’” izvērst „svētuma pedagoģiju, kas būtu spējīga piemēroties katra cilvēka personiskajam ritmam” (Novo Millennio Ineunte, n. 31). Tieši to šajā garīgo vingrinājumu krājumā ar atbilstošiem pārdomu jautājumiem stāda priekšā bīskaps Džuljermo Džakvinta, kas visu savu pastorālo darbību bija ievirzījis svētuma ideālu veicināšanai. Viņš norāda uz „mīlestības maksimālismu” kā atbildi uz Dieva nebeidzamo mīlestību. Vispirms mons. Džakvinta izskaidro līdzdalību Dieva svētumā, kas izpaužas radībā, derības vēsturē un pilnīgas mīlestības atbildē, pateicoties svētā Gara darbībai. Tad autors raksturo Kristus svētumu un viņa svētuma vēsti. Iemiesotais Dieva Dēls aizvien ir paraugs, no kura mācīties atdevi Tēvam līdz galam. Svētuma plāns izvēršas apustuliskajā Baznīcā caur sludināšanu un žēlastības līdzekļiem, īpaši Euharistiju un Gandarīšanas sakramentiem. Svētums īstenojas iesakņojoties Kristū kristības sakramentā, ticīgajam novēršoties no vecā cilvēka un dzīvojot atbilstoši mūsdienu prasībām. Mons. Džakvinta raksturo mūsdienu svēto kā atvērtu, sabiedrisku, prieka pilnu un dinamisku kristieti, kas atdod sevi evaņģelizācijai un apustulātam. Svētajam jābūt par svētā Gara instrumentu atbilstoši mīlestības misijai Kristus Mistiskajā Miesā un pasaulē. Svētuma ceļš realizējas sadarbībā ar Dieva žēlastību, kas mudina cilvēku uz atgriešanos un svēttapšanu. Mons. Džakvintas dzīve un liecība nesusi Latvijā daudzus garīgus augļus pateicoties kustības „Pro Sanctitate” apustuliskajām oblātēm, kas cenšas izplatīt svētuma vēsti mūsu vietējās Baznīcās. Šī grāmata lai atgādina katram, ka svētums nav iespējams bez patiesas mīlestības. Līdzīgi, nākotne cilvēkam un tautai nav iespējama bez nesavtīgas mīlestības, kas ir dodoša un radoša svētajā Garā. Mums jāveido mīlestības un svētuma civilizācija, kurā katrs kalpotu viens otram ar pazemību un nesavtību, meklējot vienmēr Dieva godu un cilvēka pestīšanu. Lai šis darbs mudina katru atklāt Kristū Dieva mīlestību uz katru cilvēku un atbildēt viņa aicinājuma – būt svētam. Katedrāle.lv | 
