Kā tas iespējams, ka inteliģents un vērīgs cilvēks balsta savu dzīvi uz kā tāda, kas rezultātā izrādās māņi? Domāju, ka šīs parādības pamatcēlonis ir bailes no mīlestības. Protams, mēs gribam mīlēt un tikt mīlēti, bet mūs biedē tas, ko Dievs no mums sagaida: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja tas mirst, tad atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē, bet, kas šajā pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei” (Jņ 12,24-25). Iedziļinoties šajos vārdos mēs apjaušam, cik likumsakarīgas ir bailes no bezgalīgas mīlestības. Vai tad cilvēks ir Dievs, ka var sevi neierobežoti dāvāt un tajā pašā laikā saglabāt savu identitāti? Šeit rodas vilinājums apgalvot, ka mūsu sirds mērs ir galīgs, un vēlme savas dzīves jēgu meklēt vienīgi tajā, kas ir galīgs. Ir grūti noticēt, ka Dievs, kas nesavtīgi mīl, mūs radot, ir pietuvojies savu iespēju robežām. Visspēcīgā Dieva iespēju robežas – tas, protams, skan aplami, bet vai tad būtu pareizi piedēvēt Visvarenajam Dievam pretrunīgu rīcību? Tādas būtnes radīšana, kuras sirds ir veidota pēc bezgalības mēra, kuru piepildīt var vienīgi pats Dievs, ir ļoti tuvu pretrunai. Vai tas nav gandrīz absurdi un tajā pašā laikā brīnišķīgi, ka Visspēcīgais, kura priekšā viss kosmoss ir tikai niecība, nolēma sadraudzēties ar cilvēku, kas, raugoties pat no mūsu mazās zemes perspektīvas, ir tikko pamanāms puteklis. Cik viegli to visu apšaubīt un cik grūti noticēt tam, ka Dievs mūs patiesi mīl. Šķiet, tieši tajā mīt galvenais elkdievības cēlonis. Atcerēsimies, ka pat pirmos vecākus pārņēma neuzticība Dievam – vai Viņš patiešām mūs mīl?
Dievs nav greizsirdīgs uz patiesu mīlestību
Vēlreiz pievērsīsim uzmanību tam, ka viens no pirmā baušļa formulējumiem ir Jēzus vārdi: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā Mani, nav Manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā Mani, nav Manis cienīgs” (Mt 10,37). Ja šie vārdi mūsos izraisa pretestību vai arī ja mēs tos saprotam kā prasību atteikties no mīlestības pret vistuvākajiem, tad neesam tos pareizi sapratuši. Mēs rīkotos neprātīgi un aizvainotu Dieva Dēlu, ja Viņu mīlētu vienīgi vairāk nekā savus tuvākos – ar lielāku dvēseles daļu, tomēr ne ar visu dvēseli, jo viņš ir Patiess Dievs, un Viņš jāmīl ”no visas dvēseles, no visa spēka un no visas sirds”. Viņu mīlot, mēs Viņam tuvojamies kā mūsu mīlestības spējas avotam. Jo ciešāk vienojamies ar Viņu, jo dziļāk un patiesāk mīlam cilvēkus ap sevi. Dievs nekad nav greizsirdīgs uz patiesu mīlestību, kas vieno Viņa radības, Viņš pats ir tās Avots un Iedvesmotājs. Protams, gadās, ka ir jāizvēlas – mīlēt tuvu cilvēku vai Jēzu. Tas nozīmē, ka mīlestība ir sapinusies kādā nepatiesībā un tādā gadījumā mīlestība uz Jēzu palīdz atklāt un pārvarēt to, kas mīlestībā uz tuvākajiem ir nepatiess.
Vai svēto godināšana ir pretrunā ar 1. bausli?
Apskatīsim svēto godināšanas praksi 1. baušļa gaismā, kurā runa ir par dievišķa goda došanu tikai pašam Dievam. Šajā bauslī Dievs atklājas kā greizsirdīgs Dievs, kas vēlas visu cilvēka sirdi, bez atlikuma. Šī greizsirdība nav valdonīga, tā ir mīloša greizsirdība, tā nāk no Dzīva un Mīloša Avota, kurš cilvēku var vienīgi sātināt, kurš nevēlas pieļaut, ka cilvēks piepildījumu meklētu pie ”caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni”. Ja pakļausimies Dieva greizsirdībai, cenšoties Viņam atdot visu sirdi bez atlikuma, tad mūs pārņems mīlestība uz visu to, ko Viņš iemīlējis. Svēto godināšanā atspoguļojas gan mūsu mīlestība uz Dievu, gan mūsu savstarpējā mīlestība. Svētos godinām Dieva dēļ kā Viņa īpašos draugus: „Es esmu draugs visiem Taviem bijātājiem, kā arī tiem, kas pilda Tavus baušļus” (Ps 119,63). Dievu mēs slavējam par Viņa lielajiem mīlestības un spēka darbiem, kādus Viņš svētajos un caur viņiem ir veicis. Tieši svētajos atklājas Kristus apsolījuma patiesība, ka Viņš būs ar mums visās dienās līdz pat pasaules beigām. Svēto kults atklāj patiesību par to, ka Baznīca ir Dieva draugu kopība, kuru Kristus pulcina no visām pasaules malām un kura sevī iekļauj arvien jaunas paaudzes. Kristus jau tagad ir nāves Uzvarētājs, tāpēc arī nāve nespēj graut mūsu kopību ar Viņu. Mūsu sadraudzība ar svētajiem – sadraudzība Kristū, kas ir vienīgais mūsu Kungs un Pestītājs – konkrēti atspoguļojas tādā veidā, ka mums ir ļoti būtiski, lai viņi aizlūgtu par mums pie Dieva. Viņi ir sevišķi tuvi Kristus draugi, un tāpēc viņu aizbildniecībai ir liela nozīme. Vai es daru ko sliktu, tevi lūdzot, lai tu aizbilstu par mani pie Dieva? Tādā veidā taču ir izteikta mūsu sadraudzība Dieva priekšā. Kādēļ būtu jāsaskata kaut kas slikts tajā, ka man rūp, lai par mani aizbilstu tie, kas ir tuvi Dievam? Tādā veidā apliecinām ticību, ka mūsu sadraudzība Dieva priekšā pārvar nāves robežas un ka mēs piederam Baznīcai, kuru Dievs būvē no paaudzes uz paaudzi mūžīgajai dzīvei.
Kāpēc Visvarenais un Mīlošais Dievs ir tik iecietīgs pret ļaunumu?
Vienīgā Dieva pielūgsme ietver ticību, ka mūsu pasaule vienmēr un visos apstākļos ir Dieva pasaule un saskaņā ar to ļaunā spēki nekad nevar būt stiprāki par Dieva spēku. Ja cilvēks stipri turas pie Dieva, viņš nav uzveicams, tas iespējams tikai tad, ja viņa vienotība ar Dievu ir pavirša, un gadījumā, ja ļaunā spēka uzbrukumā viņš neiztur un no Dieva atkrīt. Cilvēki izsenis jautā, kādēļ Visvarenais un mūs mīlošais Dievs ir tik iecietīgs pret ļaunumu, kas mūs nomoka. Gaisma, kas palīdz šo jautājumu izprast, plūst no Jēzus Krusta. Pret konkrētu ļaunuma uzbrukumu sevi jāiepriecina ar Dieva vārdiem: „Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spēkam, bet reizē ar kārdinājumu dos jums izturību, lai jūs varētu pastāvēt” (1Kor 10,13). Kaut mēs tiektos pēc tāda ticības brieduma, kāds bija Apustulim Pāvilam, kad viņš izteica neaizmirstamus vārdus: "Kas mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai apspiešanas vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? (...) Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdīšanas, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū" (Rom 8,35-39). Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 |
