Ekselences, Dārgie brāļi priesterībā un dārgie semināristi, Dārgās klostermāsas Godājamie pilsētas pašvaldības pārstāvji, Dārgie brāļi un māsas Kristū! Man ir ļoti patīkami būt šodien jūsu vidū, un es saku paldies bīskapam Vilhelmam Lapelim par viņa sirsnīgo ielūgumu, šī ir jau otrā reize, kad man ir gods svinēt euharistiju šajā skaistajā baznīcā, kas veltīta Latvijas apustulim, Svētajam Meinardam. Šajā svētajā misē es lūgšos ar jums un par jums, sevišķi par visiem jūsu personīgajiem nodomiem. Lai Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un palīdz mums kļūt par arvien patiesākiem mūsu glābēja un pestītāja Jēzus Kristus mācekļiem. Šodien mums ir arī prieks iesvētīt šīs baznīcas jauno zvanu torni. Svētā Meinarda dievnama draudzes dzīvē tas ir vēsturiski svarīgs notikums. Tāpat man ir liels prieks jūs visus sveikt Svētā Tēva Pāvesta Benedikta XVI vārdā, kurš ir apustuļa Pētera pēctecis. Mana klātbūtne šeit šodien patiesībā ir zīme Pāvesta labvēlībai, viņa mīlestībai un rūpēm par ikkatru no jums. Vēl nesen Svētais Tēvs sacīja: „kalpojot kā pāvestam, mans galvenais pienākums ir lūgties … un es varu jums apliecināt, ka es pieminu visus un katru, jo sevišķi ikdienas svētās mises laikā un lūdzoties Svēto rožukroni”. Cik mierinoši ir apzināties, ka apustuļa Pētera pēctecis, pāvests Benedikts XVI ikdienas lūdzas par katru no mums. Dārgie brāļi un māsas! Es izmantoju šo iespēju, lai uzsvērtu, cik svarīgi mums katoļiem būt vienmēr „cum Petro et sub Petro” [Vienībā ar Pēteri un Pētera vadībā]. Tas nozīmē neko citu, kā būt komūnijā ar Svēto Tēvu, paklausīt viņa mācībai un pieņemt viņa garīgo vadību. Viņš patiešām ir vispasaules mācītājs – vispasaules Baznīcas gans, apustuļa Pētera pēctecis, kuram mūsu Kungs Jēzus deva dievišķu pavēli stiprināt viņa brāļus ticībā. Dārgie brāļi un māsas, ieskatīsimies tuvāk lasījumos, kurus dzirdējām pasludinātus Dievišķajā Liturģijā. Šīsdienas pirmajā lasījumā (Is 55, 6-9) mums tiek atgādināts, ka mums cilvēkiem neizdodas saprast Dieva plānus un nodomus, jo „Viņa domas nav mūsu domas”. Pravietis mudina mūs paļauties vienīgi uz Kungu: „Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu!” (Is 55:6). Mācība, ko saņemam ir sekojoša: nepalaidiet garām izdevību, nelaidiet garām iespēju satikt Kungu, tikai nekrietns cilvēks novēršas no Dieva, tai pat laikā Dievs nekad no mums nenovēršas. Dievs ir tuvu pat tiem, kas turas no Viņa pa gabalu. Mēs varam sev jautāt: kādēļ Dievs rīkojas tik atšķirīgi, pretēji cilvēku uzskatiem. Atbilde: jo Viņš mūs mīl, viņš vēlas būt Emanuels – Dievs-ar-mums. Dievu nav iespējams mērot ar cilvēciskiem standartiem. Pat ja esam izraudzījušies aplamu ceļu, prom no Kunga, tālu prom no Viņa baušļiem, Viņš par mums apžēlojas, jo Viņš ir bagāts spējā piedot. Viņš ir žēlsirdīgs Dievs! Mums ir jāgriežas pie Viņa. Šo procesu mēs saucam par atgriešanos, [gr.] metanoia, kas apzīmē prāta pārveidi un pāreju no grēka dzīves uz dzīvi, kas dzīvota saskaņā ar Evaņģēliju. Lai tas notiktu, mums ir jāļauj Dieva Vārdam ienākt mūsu sirdīs un pārveidot mūs. Mums ir jāatzīst mūsu vajadzība atgriezties, mūsu vajadzība dēstīt savā sirdī un visas dzīves centrā nesavtīgu mīlestību. Mums nemitīgi jāattālinās no grēka un jātiecas tuvāk Dievam. Šī atgriešanās jāturpina visas dzīves garumā. Tas ir process, kas ilgst visu mūžu. Viss, kas attiecas uz pagātni tiks piedots, jo kā saka Jēzus: „būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lk 15:7). Šodien Dievs mūs neatlaidīgi mudina atgriezties pie Viņa. Mēs tiekam aicināti atvērt savus prātus un sirdis Jēzum, kurš ir pietuvojies mums un vēlas būt mūsos. Jēzus pārveidos mūsu sirdis un darīs tās līdzīgas savai sirdij. Tikai Dieva mīlestība, kas mājo mūsos var mūs atbrīvot no cilvēkam dziļi raksturīgas tieksmes uz egoismu, savtīgumu un samaitātību. Vienīgi Dievs mums var dāvāt jaunu sirdi un jaunu garu. Viņš ir žēlsirdīgs Dievs! Otrajā lasījumā (Flp 11,20c-24.27a) apustulis Pāvils iedrošina savus draugus Filipijas kristiešus un arī mūs šodien dzīvot dzīvi, kas ir „Evaņģēlija cienīga”, dzīvot, kā „jaunās debesu pilsētas pilsoņiem” debesīs, kas dibināta Kristū. Šogad mēs svinam Svētā Pāvila gadu, jubilejas gadu, kura laikā mums ļoti uzmanīgi vajadzētu ieklausīties Svētā Pāvila mācībā un mēģināt izdzīvot to, ko viņš mums māca. Tāpat mums vajadzētu lūgt viņam, lai viņš palīdz, ka mūsu dzīve arvien vairāk saskanētu ar Kristus dzīvi, ka mēs kļūtu par patiesiem mācekļiem, īstiem kristiešiem un galu galā spētu reizē ar Svēto Pāvilu sacīt: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2:20) Tas nozīmē, ka mums ikdienas jāņem savs krusts un jāseko Jēzum Kristum, kurš ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jn 14:6). Tas bija un bez šaubām ir ceļš, visu svēto ideāls, ideāls, kuru meklēja un kuram sekoja Svētais Meinards. Tas ir arī mūsu mērķis – svētums, kļūt svētiem. Mēs esam topoši svētie, uz kopīga ceļā, lai sasniegtu svētumu. Ar savu dzīvi, vārdiem un darbiem svētie māca mūs būt uzticīgiem, bieži lūgties, lasīt un paļauties uz Dieva Vārdu, būt pazemīgiem un klausīties Dieva balsī, kas dzirdama dvēseles klusumā. Viņi rāda mums piemēru un mudina nekad neaizmirst: „Mīlēt Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta” (Mt 22:37). Dārgie brāļi un māsas! Šīsdienas evaņģēlijā Jēzus pats mums māca un mums atklāj Dieva prātu un nodomus, dzirdētajā līdzībā mums parādot, kā Dievs izturas pret strādniekiem. Šajā līdzībā ir grūti atrast skaidrojumu, kas atbilstu cilvēku izpratnei par sociālo taisnīgumu. Šeit netiek atspoguļotas darba (tirgus) attiecības. Jēzus mums māca, ka Dieva mīlestība ir pilnīgi nepelnīta un tādēļ to starpā, kas darbojas Viņa labā nedrīkst pastāvēt skaudība. Evaņģēlija kontekstā tie, kas ierodas ar novēlošanos, ir pagāni, iepretī jūdiem, kas darbojas Dieva vīna dārzā jau no Vecās Derības laikiem. Skaudība mūsu dzīvēs ir vienmēr klātesoša, arī baznīcas cilvēku dzīvēs. Bet Jēzus māca, ka mums vajadzētu būt laimīgiem un ne skaudības pārņemtiem, jo Dieva nodoms ir izglābt visas tautas (nācijas). Strādniekiem nav iemesla sūdzēties: Dārza saimnieks (Dievs) ir bijis taisnīgs pret viņiem un bezgala dāsns pret tiem, kas nāca ar novēlošanos. Viņš ir pilnīgi brīvs, lai tā rīkotos. Šī līdzība atklāj ne tikai vienu, bet vairākas pamācības: Pirmkārt: būt aicinātam Dieva valstībā ir Dieva žēlastības izpausme, Viņa iniciatīva. Otrkārt: Dievs ir bezgala dāsns izmaksājot algu. Viņš dāvā veselu denāriju, kas ievērojami pārsniedz jebkuru pakalpojumu, kuru mēs spētu paveikt Dieva Valstības labā. Treškārt: kad pienāks vakara stunda, mūsu nāve, mēs saņemsim denāriju, pilnīgu atalgojumu, kas ir mūžīgā dzīvē. Dārgie brāļi un māsas, tas ka alga ir tik liela, skaidri apliecina, ka dārza saimnieks (Dievs) mīl mūs daudz vairāk nekā mēs spējam iztēloties. Dieva dāvanas pārsniedz jebkuru mūsu veikumu Viņa labā. Un vēlreiz patiesi: „Manas domas nav jūsu domas, mani ceļi nav jūsu ceļi” (Is 55:8). Tādēļ strādāsim Dieva valstības labā, būsim godprātīgi savā kalpojumā, savā ikdienas dzīvē un nešķiedīsim velti mums dāvāto laiku. Paturēsim prātā šo svarīgo domu un nemaldināsim sevi: tikai tie, kas godprātīgi strādā Dieva tīrumā saņems atalgojumu: alga uzticamam strādniekam būs mūžīgā dzīve. Uz to aicina arī Svētais Pāvils, kura jubilejas gadu šogad svinam: „dzīvojiet Kristus evaņģēlija cienīgi” (Fil 1:27) Apustulis Pāvils ir nevainojams piemērs mums visiem, kā dzīvot Dieva valstībā un darboties Dieva tīrumā: mums ir jādodas uz priekšu pildot sev uzticēto Dieva uzdevumu, lielā pazemībā un pilniem pateicības, godprātīgi strādājot, kā to dara uzticami strādnieki, un vienmēr patiesi cerot, ka mūsu dzīves vakarā Kristus nebeidzami dāvās sevi mums kā mūsu mūžīgo algu. Amen | 
