Dārgie brāļi un māsas, Šajā Pasaules Misiju dienā es vēlos jūs aicināt pārdomāt, cik neatliekami ir sludināt Evaņģēliju arī mūsdienās. Misionāra pienākums ir absolūta prioritāte visiem kristītajiem, kuri šī gadu tūkstoša sākumā ir aicināti būt par “Jēzus Kristus kalpiem un apustuļiem”. Mans godājamais priekštecis, Dieva kalps Pāvils VI, jau savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi apgalvoja: “Evaņģelizācija ir Baznīcas žēlastība un aicinājums, tās dziļākās identitātes izpausme” (14). Kā piemēru šim apustuliskajam uzdevumam es vēlētos īpaši izcelt Sv. Pāvilu, tautu Apustuli, jo šogad svinam viņa dzimšanas 2000. gadadienas Jubilejas gadu. Šis ir Pāvila gads, kas mums dod iespēju iepazīties ar šo ievērojamo Apustuli, kurš tika aicināts sludināt Evaņģēliju pagāniem, saskaņā ar to, ko Kungs viņam bija pasludinājis: “Ej, jo es tevi sūtīšu tālumā starp pagāniem” (Ap. 22, 21). Kā gan mēs varētu neizmantot iespēju, ko šis Jubilejas gads piedāvā vietējām Baznīcām, kristiešu kopienām un katram ticīgajam, līdz par zemes robežām sludināt Evaņģēliju, kas ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai (sal. Rm 1, 16)? 1. Cilvēcei ir nepieciešama atbrīvošana Cilvēcei ir nepieciešams, lai to kāds atbrīvo un atpestī. Svētais Pāvils saka, ka visa radība cieš un cer ieiet Dieva bērnu brīvībā (salīdz.Rm.8,19-22). Šie vārdi ir patiesi arī šodien. Radība cieš. Visa cilvēce cieš un gaida patiesu brīvību, patiesu un labāku pasauli. Cilvēce gaida atpestīšanu. Dziļi savā būtība cilvēce arī apzinās, ka jaunajā pasulē, kuru tā gaida, būs jābūt jaunam cilvēkam, būs jābūt Dieva bērniem. Paraudzīsimies tuvāk uz mūsdienu pasauli. Skatoties internacionālā līmenī, no vienas puses pasaule attīstās ekonomiskā un sociālā līmenī, taču no otras puses ar bažām skatāmies uz to, ko tā piedāvā cilvēka nākotnei. Bieži vien vardarbība raksturo indivīdu u tautu attiecības, nabadzība nospiež vairākus miljonus iedzīvotāju, diskriminācija un pat vajāšanas rases, kultūras vai reliģisku motīvu dēļ liek daudziem cilvēkiem bēgt pašiem no savas dzimtenes, lai meklētu citur aizsardzību un patvērumu,ja tehnoloģiskā progresa mērķis nav ne cilvēka cieņa un labums, ne kopīga attīstība, tad tehnoloģijas zaudē savu uz cerību vērsto potenciālu un pat var saasināt jau esošo netaisnību un nelīdzsvaru. Turklāt eksistē nemainīgi draudi attiecībā uz cilvēka un vides attiecībām, jo visiem bez izņēmumiem ir pieeja dažādiem resursiem, kas pēc tam atstāj iespaidu uz cilvēka garīgo un fizisko veselību. Turklāt cilvēka dzīvība vienmēr ir uz riska robežas, sakarā ar dažāda veida iespējamiem atentātiem, kas vērsti pret cilvēka dzīvību. Šāda scenārija priekšā “izjūtam nemiera pilnu smagumu, jo mēs mokamies starp cerību un bailēm” (konst.Gaudium et spes,4) un nemiera pilni paši sev jautajam: “kas notiks ar cilvēci un visu radību? Vai varam cerēt uz nākotni, vai arī – vai cilvēcei ir nākotne? Un kāda būs šī nakotne?”. Atbildi uz šiem jautājumiem mēs, ticīgie, varam meklēt Evaņģēlijā. Kristus ir mūsu nākotne, un kā esmu rakstījis enckliskajā vēstulē Spe salvi, viņa Eveņģēlijs ir komunikācijas veids, kas “ maina dzīvi”, dāvā cerību, atver tumšās laika durvis un apgaismo gan cilvēces, gan visas pasaules nākotni (salīdz.n.2). Sv. Pāvils bija labi sapratis, ka tikai Kristū cilvēce var rast pestīšanu un cerību. Tāpēc viņš uzskatīja, ka pienākums sludināt “dzīvības apsolījumu, kas ir Jēzū Kristū” (2 Tim 1, 1), “mūsu cerībā” (1 Tim 1, 1) ir steidzams un neatliekams, lai visi cilvēki varētu būt līdzmantinieki un līdzdalībieki pateicoties Evaņģēlija apsolījumam (sal. Ef 3, 6). Viņš apzinājās, ka bez Kristus cilvēce ir „bez cerības un bez Dieva šajā pasaulē” (Ef 2, 12) – “bez cerības, jo viņi bija bez Dieva” (Spe Salvi, 3). Patiesībā, “ikviens, kas nepazīst Dievu, lai arī viņam būtu dažādas cerības, ir galu galā bez cerības, bez tās lielās cerības, kas uztur visu dzīvi (sal. Ef 2, 12)” (ibid., 27). Misija ir mīlestības jautājums Tāpēc ikviena ticīgā neatlikams pienākums ir sludināt Kristu un viņa pestīšanas vēsti. Sv.Pāvils teica: “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9, 16). Ceļā uz Damasku viņš piedzīvoja un saprata, ka pestīšana un misija ir Dieva un Viņa mīlestības darbs. Kristus mīlestības vadīts viņš devās pa Romas impērijas ceļiem kā Evaņģēlija sūtnis, apustulis, sludinātājs un mācītājs – “sūtnis važās” (Ef 6, 20), kā viņš pats sevi nosauc. Dievišķā mīlestība viņu padarīja par “visu visiem, lai visus izglābtu” (1 Kor 9, 22). Aplūkojot Sv. Pāvila pieredzi, mēs saprotam, ka misionāra darbība ir atbilde uz Dieva mīlestību. Viņa mīlestība mūs pestī un mudina mūs uz missio ad gentes. Tā ir garīgā enerģija, kas var palīdzēt augt harmonijai, taisnīgumam un kopībai starp cilvekiem, rasēm un tautām, pēc kā visi ilgojas (sal. Deus Caritas Est, 12). Dievs, kas ir Mīlestība, ved Baznīcu līdz pat zemes robežām un aicina evaņģelizētājus dzert “no pirmavota, kas ir Jēzus Kristus, no kura caurdrtās sirds izplūst Dieva mīlestība” (Deus Caritas Est, 7). Tikai no šī avota var smelties rūpes, maigumu, līdzjūtību, viesmīlību, pieejamību un ieinteresētību cilvēku problēmās, kā arī citas īpašības, kas nepieciešamas Evaņģelija vēstnešiem, lai atstājot visu pilnīgi un bez nosacījumiem veltītu sevi Kristus. 3. Sludināt Evaņģēliju nemitīgi Kamēr diezgan daudzās pasaules malās ir nepieciešama un neatliekama pirmā evaņģelizācija, baznīcas kalpu un aicinājumu trūkums šodien rada skaumjas vairākās diecēzēs un garīgās dzīves institūtos. Ir nepieciešams atkārtot, ka, neskatoties uz pieaugošajām grūtībām, Kristus dotais norādījums evaņģelizēt visas tautas ir un paliek mūsu galvenais uzdevums. Nekas nevar attaisnot kādu palēninājumu vai apstāšanos šī uzdevuma pildīšanā, jo “norādījums sludināt Evaņģēliju visām tautām ir Baznīcas dzīve un galvenā misija” (Pāvils VI, Evangelii nuntiandi, 14). Tā ir misija, kura “vēl joprojām ir visa sākums, un mums ir ar visu savu spēku jādarbojas tās labā” (Jānis Pāvils II, Redemptoris missio, 1). Kā lai šai sakarrā neiedomājamies par maķedonieti, kurš Pāvilam parādījies sapnī kliedza: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums”? Šodien ir ļoti daudz tādu kuri gaida, lai viņiem tiktu sludināts Evaņģēlijs, kuri ir izslāpuši pēc cerības un mīlestības. Cik daudz ir tādu, kuri līdz sirds dziļumiem uzklausa šo cilvēces aicinājumu palīdzēt, kuri pamet visu Kristus dēļ, nododami tālāk cilvēkiem ticību un milestību uz Viņu (salīdz. Spe salvi, 8). 4. Bēdas man, ja nesludinu Evaņģēliju (1 Kor 9,16) Dārgie brāļi un māsas, “duc in altum – dodiet dziļāk”! Iziesim atklātā pasaules jūrā un, sekodami Kristus aicinājumam”, bez bailēm un, uzticēdamies viņa nemitīgajai palīdzībai, izmetīsim tīklus. Svētais Pāvils mums atgādina, ka sludināt Evaņģēliju nenozīmē lielīties (salīdz.1.Kor.9,16), jo tas drīžāk ir pienākums, kurs sagādā prieku. Dārgie brāļi, bīskapi, sekojot Pāvila piemēram, lai katrs no jums jūtas “važās iekalts pagānu dēļ” (Ef.3,1), zinādams, ka visās grūtībās un pārbaudījumos var paļauties uz Viņa spēku. Biskaps nav konsekrēts tikai savai diecēzei, bet gan visas pasaules glābšanai (salīdz Enc. Redemptoris missio, 63). Tāpat kā apustulis Pāvils, viņš tiek aicināts sasniegt visattālakos, kuri vēl joprojam nepazīst Kristu, vai arī vēl joprojām nav piedzīvojuši viņa atbrīvojošo mīlestību. Bīskapa pienākums ir padarīt visu diecēzi par misionāriem, pēc iespējas vairāk atrodot brīvprātīgos lajus un konsekrētos, kurus vaŗetu sūtīt evaņģelizācijas misijās uz citām baznīcām. Tā kalpošana cilvēkiem (missio ad gentes) kļūs par visas viņa pastorālās un žēlsirdīgās darbības vienojošo un pārveidojošo priekšnoteikumu. Jūs, dārgie priesteri, kas esat piemie bīskapu palīgi, esiet augstsirdīgi gani un entuziasma pilni evaņģelizētāji! Daudzi no jums šajos pēdējos gadu desmitos ir pārcēlušies uz misiju teritorijām, sekojot enciklikai Fidei donum, kurai nesen svinējām 50. gadadienu, un ar kuru mans ļoti cienījamais priekšgājējs un Dieva kalps Pijs XII deva impulsu baznīcu sadarbībai. Jāatzīst gan, ka, neskatoties uz priesteru trūkumu, kas apbēdina daudzas baznīcas, tomēr šis di clero che misiju uzplaukums nav trūcis arī vietējās baznīcās. Un jūs, konsekrētie un konsekrētās, jau kuru aicinājumā ir ietverta misionāra būtība, ar savu liecību, kas atbilst Kristum, un ar radikālu sekošanu viņa Evaņģēlijam, nesiet Evaņģēlija vēsti visiem, it īpaši vistālākajiem. Piedalīties Evaņģēlija izplatīšana arvien vairāk tiekas aicināti arī jūs, dārgie brāļi laji, kas darbojaties dažādās sabiedrības nozarēs. Tādā veidā jūsu priekšā paveras daudzveidīgs un sarežģīts norādījums evaņģelizēt – tā ir pasaule. Ar savu dzīvi aplieciniet, ka kristieši “pieder citai un jaunai pasaulei, pretī kurai vienmēr dodas, un kura ši garā svētceļojuma laika jau var tiks piedzīvota virs zemes” (Spe salvi, 4). 5. Noslēgums Dārgie brāļi un māsas, lai Pasaules misiju diena jūs iedrošina atkal no jauna saprast, cik svarīgi ir sludināt Evaņģēliju. Novērtēju to darbu, ko veic Pontificie Opere Missionarie all’azione evangelizzatrice della Chiesa (???). Pateicos tām par atbalstu, kuru sniedz visām kopināb, bet it īpaši jauniešu kopienām. Opere Missionarie ir ļoti labs līdzeklis, lai vadītu un veidotu misijas garā Dieva tautu, kā arī tās uztur vienotībā dažādu Kristus mistiskās miesas daļu locekļus un labumus (???). Lai ziedojumi, kuri Pasaules misiju diena tiek vākti visās draudzēs, kļūst par baznīcu savstarpējas vienotības un gādības zīmi. Noslēgumā vēlos norādīt, lai kristīgajā tautā arvien stiprāka kļūst lūgšana, kas ir neaizstājams garīgais līdzeklis, lai visām tautām varētu izplatīt Kristus gaismu - “nepārspējamo gaismu” – kas “apgaismo vēstures tumsas brīžus” (Spe salvi, 49). Uzticot Kungam misionāru, dažādu pasaules baznīcu un dažādās misionāru aktivitātēs iesaistīto ticīgo apustulisko darbu, ka arī lūdzot svētā apustuļa Pāvila un Jaunavas Marijas – Dzīvo derības vārtu, ka arī evaņģelizācijas un cerības zvaigznes – aizbildniecību, dodu jums visiem savu apustulisko svētību. Vatikānā, 2008. gada 11. maijā BENEDICTUS PP. XVI tulk. Ilze Mežniece
Kustība "Pro Sanctitate" |
