Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS

Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS
01.12.2008 pl. 11:45

Jaceks Salijs OP

Jautājums. Esmu audzinātājs skolā, un man ir draugi, kuri strādā ar narkomāniem. AIDS epidēmija jau klauvē pie mūsu durvīm, bet to vēl ir iespējams atvairīt. Mums, audzinātājiem, ir īpašs pienākums palīdzēt jaunatnei apzināties, kā izvairīties no inficēšanās jeb mazināt saslimšanas risku. Ja runājam par narkotiku lietotājiem, tā nav jaunatne, kura pievērš uzmanību katoliskās ētikas pamatprincipiem, tādēļ būtiska nozīme izskaidrošanā ir prezervatīvu lietošanas propagandai. Es pret šādu profilakses metodi izjūtu pretestību. Savā laulībā mēs neizmantojam kontracepciju, un pati doma par prezervatīviem mums šķiet pretīga. Neskatoties uz to, šo metodi pieminu pārrunās par AIDS tematu. Tomēr manī ir nemiers – vai tikai es nerīkojos pēc principa, ka mērķis attaisno līdzekļus. Kolēģi, ar kuriem reizēm dalos savās šaubās, saka, ka tā ir skrupulozitāte (pārspīlēta sīkumainība). Viņi apgalvo, ka ir nepieciešams runāt par prezervatīviem, jo neizglītotība šajā jautājumā var kļūt par iemeslu kāda inficēšanai, kurš no šīs slimības varētu tikt pasargāts. Kolēģi mani mēģina pārliecināt, ka pat tad, ja prezervatīvu lietošana ir ļaunums, ar to vajag iepazīstināt kā ar mazāku ļaunumu nekā pati slimība. Zinu, ka uzdodu ļoti grūtu jautājumu, tomēr pati dzīve mums to vaicā.

Atbilde. Vēl dramatiskāka man šķiet šāda problēma: vai, rūpējoties par AIDS neizplatīšanos, narkomāniem drīkst izdalīt vienreizējās lietošanas šļirces, ja jau iepriekš ir zināms, ka tās viņiem kalpos, krišanai vēl dziļākā bezdibenī, no kura nav izejas? Kā vaicātājam labi zināms, cīņā pret AIDS arī šim veidam tiek pievērsta liela uzmanība.

Tādēļ pirms pamatīgāk pārdomājam šo jautājumu, man gribas paust iekšēju pārliecību – šāda šļirču izdalīšana ir kaut kas neapšaubāmi nekrietns, jo tādā veidā nelaimē nonākušajiem cilvēkiem netiek pat mēģināts pasniegt roku, lai palīdzētu izkļūt no atkarības. Ja rūpes par narkomāniem aprobežojas tikai ar šļirču un prezervatīvu dalīšanu, tad tas nozīmē, ka šie cilvēki mūsu acīs ir tikai „massa perdita” – puvekļu paveids, kas iznīkst pats savā sulā. Diemžēl šim puvumam – piedodiet par brutālo valodu, bet es tikai mēģinu nosaukt vārdā to necilvēcisko filozofiju, ir tendence izplatīties. No tā izriet mēģinājumi šo procesu apturēt ar tehniski vieglāk pieejamiem līdzekļiem, neņemot vērā dzīvu cilvēku likteņus, kuriem šīs metodes tiek piedāvātas.

Īsi sakot: pirms sākam domāt par morālo pieļaujamības jautājumu par to, vai narkomāniem izdalīt šļirces un prezervatīvus, būtu labi pārbaudīt mūsu vispārējo attieksmi pret cilvēkiem, kuri atrodas tādā bedrē, no kuras ar saviem spēkiem neizkļūt. Izstumšana, nicinājums, norobežošanās – tāda attieksme ir visvieglākā. Īpaši tāpēc, ka nemākulīgos savas cilvēciskās cieņas aizsardzības mēģinājumos AIDS upuri nereti uzvedas augstprātīgi, skaļi apliecinot savu nicinājumu pret morāles vērtībām un pieprasa, lai sabiedrība atzītu viņu dzīves veidu. Tikai apdomīga mīlestība ir spējīga apturēt šķietamību un saskatīt šādas uzvedības iemeslus. Upurgatava mīlestība ir spējīga šajos nelaimīgajos saskatīt dzīvus cilvēkus, kas bieži ir izslāpuši pēc cilvēciskas labvēlības drupatām un kas īstenībā nemaz nav noslēgušies uz patieso dzīves jēgu.

AIDS slimība līdzās saviem medicīniskajiem aspektiem ir morāls izaicinājums visai sabiedrībai, kurā ietilpst visi, kuriem ir iespēja pasniegt palīdzīgu roku kādam konkrētam narkotiku atkarībā nonākušam cilvēkam. Ja medicīna, kas vēlas aprobežoties tikai tehniskās darbībās, neievērojot cilvēka personas cieņu, ir kaut kas necilvēcisks, tad noraidoša attieksme pret cilvēkiem, kuri nonākuši eksistenciālā izmisumā, ir kaut kas velnišķīgs.

Piemēram, ja kāds cilvēks pilnībā sevi velta darbam vidē, kurā pastāv augsts risks inficēties ar HIV vīrusu, vēloties palīdzēt, lai šie cilvēki nelietotu narkotikas, kā arī nedzīvotu seksuāli izlaidīgi, tad nevajadzētu izslēgt iespēju, ka daži no viņiem nekad nelabosies, citi, cerams, reiz labosies. Šobrīd runa ir par tiem, kuri lieto narkotikas, maina seksa partnerus, pakļaujot gan sevi, gan citus augstam inficēšanās riskam. Ja šiem cilvēkiem būtu pieejamas vienreizējās lietošanas šļirces un prezervatīvi, saslimšanas risks mazinātos.

Situācijas morālā problēma ir šāda: vai drīkst šos cilvēkus, kurus vēl nav izdevies pārliecināt pārtraukt rīcību, kas labvēlīga AIDS izplatībai, mudināt izmantot vismaz tehniskus līdzekļus, kas mazinātu šīs šausmīgās slimības pārnēsāšanu, pieņemot, ka ar AIDS slimniekiem vai īpaši apdraudētiem cilvēkiem palīdzība tiek sniegta apzinīgas mīlestības garā, vēloties viņus aizvadīt līdz rīcībai, kas ir pilnīgā saskaņā ar morāles likumu?

Vai šajā gadījumā drīkst, sekojot jūsu kolēģu izjūtai, lietot mazākā ļaunuma principu? Lūk, šis princips attiecas tikai uz fizisko ļaunumu. Drīkst, un tas ir pat ieteicams, izvēlēties gangrēnas pārņemtās kājas amputāciju, ja alternatīva ir nāve. Labāk, ka degoša celtne ugunsdzēsēju palīdzības dēļ samērcēta, nekā pilnīgi sadeg. Tās ir situācijas, kurās nav iespējams pilnībā izvairīties no ļaunuma, bet var izvairīties tikai no lielāka ļaunuma.

Ar morālo ļaunumu jeb grēku ir pilnīgi citādāk nekā ar fizisko un materiālo ļaunumu. Mēs nekad neesam nolemti grēkošanai. Ja pastāv izvēle starp vienu grēku un otru, tad vienmēr pastāv arī trešā – bezgrēcīgā rīcība, kas reizēm ir grūta, pat ļoti grūta, bet ar Dieva žēlastības palīdzību tomēr paveicama.

Mūsu izvēle būs nevainojama tikai tad, kad grēka darītāji neesam paši, bet kāds cits. No manis turpretī daļēji ir atkarīgs tas, vai otrs cilvēks izvēlēsies lielāko vai mazāko grēku. Piemēram, kad bandīts man draud: „naudu vai dzīvību”, un ja viņš tiešām ir nolēmis izdarīt šo alternatīvu, tad no manis ir atkarīgs tas, ko viņš izvēlēsies, un man ir jāuzvedas tā, lai viņš drīzāk izvēlētos pirmo.

Tāpēc man šķiet, ka strukturāli līdzīga situācija var izveidoties, aplūkojot cīņu pret AIDS. Ja kāds ir inficējies ar HIV vīrusu un negrasās atteikties ne no narkotiku lietošanas, ne seksuālas izlaidības, tad labāk izdarīt visu, cik mūsu spēkos, lai viņš to dara ar mazāku risku inficēt citus. Tomēr jārīkojas ar nosacījumu, ka mums rūp tas, lai cilvēks pārtrauktu grēkot un atzītu Dieva baušļu patiesumu. Svarīgi, lai nesašķobītos mūsu morālais spriedums attiecībā uz narkotiku un prezervatīvu lietošanas morālo nosodījumu.

Man tomēr ir grūti atturēties no nopūtas: „Cik gan daudz skaistāka būtu pasaule, ja nevienu nepiemeklētu situācijas, kurās rūpes par tuvāko gandrīz robežojas ar līdzdalību viņa grēkā!”

Turpretī pavisam noteikti piekrītu vaicātāja nemieram, kas attiecas uz vispārējo profilaksi pret AIDS slimību. Par prezervatīviem pat skolu jaunatnei tiek stāstīts tādā veidā, it kā izlaidība būtu dabiska cilvēku seksuālā uzvedība, un tā, it kā cilvēkiem būtu acīmredzamas tiesības nepiegriezt vērību seksuālā akta struktūrai un mērķim. Uzticība laulībā – kas bez savām acīmredzamajām vērtībām ir par vislabāko nodrošinājumu pret AIDS – sabiedrībā gandrīz netiek pieminēta, bet gan neatbilstoši īstenībai tiek pieņemts, ka cilvēki laulībā nemaz nav spējīgi būt uzticīgi. Tā nonākam pie sirreālas situācijas, kur propagandu pret AIDS slimību nonivelē līdz apgalvojumam, ka it kā vienīgais veids, lai izsargātos no HIV vīrusa, ir prezervatīvs. Ieteikumi par šo tematu mūs sastop visur.

Pie mums skaļi tiek runāts, ka ārzemju organizācijas, kas pie mums sponsorē cīņu pret AIDS, vēlas tieši šādu, nepārdomātu prezervatīvu propagandu, kas izriet no naivas ticības tehnisko līdzekļu visvarenībai un no neticības cilvēka morālajām spējām. Nezinu gan, kas tās ir par organizācijām un nezinu vai tā ir patiesība. Tomēr, tā kā par šo tematu tiek runāts arvien skaļāk, man šķiet, ka arī šī atbilde vaicātājam un mūsu sabiedrībai sniegs skaidrāku un pilnīgāku informāciju.

(Teksts saīsināts)

Tulkoja A.P.Kurzemnieks

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?