Homeopātijas saknes īstenībā ir saistītas ar brīvmūrnieku ezotēriskajām mācībām un no tām arī homeopātija ir dzimusi. Homeopātijas dibinātājs ir ārsts Dr. Zāmuels Hānemanis (1755-1843) (attēlā). Kristīgā skatījumā, Hānemaņa personas un mācības raksturošanai svarīgs ir fakts, ka viņš jau no 1777. gada - 22 gadu vecuma, ir bijis brīvmūrnieks - masons (Manfreds Heide, Veselība garam un miesai... par katru cenu?, Rīga, Svētdienas Rīts, 1998.,122.). Pāvests Leons XIII enciklikā “In eminenti” ir skaidrojis, ka “masonisms ir senā pagānisma un gnosticisma aktualizācija”. Kā uzskata vēsturnieks profesors Don Ricardo de la Cierva, gnosticisms ir radies kā pagāniskā reakcija uz kristietību un vēstures gaitā līdz pat šodienai atdzimst dažādās formās. Var teikt, ka masonisms (brīvmūrniecība) ir organizācija, kuras fundamentālais mērķis ir iznīcināt kristietību un ieviest sabiedrībā sekularizāciju. Masonu Dieva koncepcija ir pretēja Katoliskās Baznīcas koncepcijai – Dievs ir cilvēka attēls. Masonisms sevi piedavā kā jaunu un vispārēju reliģiju, bet kristīgās Baznīcas, arī Katoļu Baznīcu, uzskata par parastām “sektām” (Masonería: http://www.corazones.org). Hānemanis jau no jaunības ir bijis tālu no kristietības. Par savu skolotāju viņš pieņēma nevis Jēzu Kristu, bet ķīniešu filozofu Konfūciju, kurš esot viņam rādījis ceļu pie Dieva. Pēc nāves viņš esot vēlējies sastapties ar pašu Konfūciju un viņu apskaut, bet par Jēzu viņš ir tikai līdzcietīgi smaidījis, saucot Viņu par lielāko jūsmotāju un fanātiķi. Viņš bija Mesmera, kurš attīstīja magnētisma metodi, draugs. Mesmers ir bijis liels Dieva zaimotājs un nav ieredzējis Jēzus Kristus vārdu. Šīs saiknes, kas viņu saistīja ar Mesmeru, ietekmēja arī viņa uzskatus un tai skaitā arī homeopātijas veidošanos. Piemēram, Hānemanis pievienojās Mesmera uzskatam, par kaut kāda fluīda izdalīšanos no organisma, kuru var pārnest uz citu organismu pieskaroties ar pirkstu galiem. Hānemanis arī uzskatīja, ka slimības izraisa nevis mikrobi vai vielas, bet t. s. vitālā principa dinamiski traucējumi. Hānemaņa dzīvē ir daudz tumšu notikumu. Arī šie notikumi var liecināt par autoru un par viņa izveidoto mācību. Īstu draugu viņam nebija, viņš ar visiem bija sastrīdējies. 30 gadu laikā nekur nerazdams mieru, viņš divdesmit septiņas reizes bija mainījis dzīves vietu. Arī ģimenes dzīvē viņam nebija svētības, divas meitas nomira jaunas, divas tika noslepkavotas, trīs meitām tika šķirta laulība. Viens dēls kļuva psihiski slims un pazuda bez vēsts. Z. Hānemanis dzīves nogalē bija ļoti agresīvs un tieši šie agresivitātes uzplūdi, iespējams, bija viens no iemesliem, kādēļ viņam nebija īstu draugu. Tas liecina arī par homeopātijas augļiem, kas nav nemaz tik pozitīvi, kā varētu gribēt. Z. Hānemanis homeopātisko terapiju balsta uz vairākiem principiem, no kuriem pirmais ir līdzības princips – līdzīgs jāārstē ar līdzīgu (similia similibus curentur). Viņš uzskatīja, ka ar tās pašas vielas, kas, veselā organismā izraisa noteiktus slimības simptomus, mazu devu (homeopātiski sagatavotu) var ārstēt slimnieku. No šejienes arī ir cēlies homeopātijas (no grieķu val. όμοιος, homoios - līdzīgs un πάθος, pathos – ciešanas) nosaukums. Kā vēl viens ļoti būtisks princips ir zāļu potencēšanās princips. Izgatavošanas procesa galvenās operācijas ir secīgas atšķaidīšanas un sakratīšanas sērijas, kuru rezultātā iegūst ļoti atšķaidītus šķaidījumus, pie tam tiek uzskatīts, ka, jo vairāk ir atšķaidīts šķīdums, jo zāles ir stiprākas. Pēc Z. Hānemaņa domām šis process ir nepieciešams, lai atmodinātu zāļu dinamisko dabu – dzīvības spēku (vis vitalis): “Ārsts ir spējīgs likvidēt šos slimības izraisītos traucējumus vienīgi iedarbojoties uz šo nemateriālo enerģiju ar substanču, kurām ir piešķirti modificējoši, arī nemateriāli (dinamiski) spēki, palīdzību. Tos uztver organismā klātesošais nervu jūtīgums. Tādējādi, pateicoties to dinamiskajai ietekmei uz dzīvības spēku, zāles var atgriezt veselību, un patiešām atjaunot slimnieka bioloģisko līdzsvaru” (Z. Hānemanis, Racionālas ārstniecības mākslas Organons, 16). No šī, paša Hānemaņa teiktā, izriet, ka esot ļoti svarīgi atbrīvot kādu dzīvības spēku, kuram ir nemateriāla daba. Terapeitiskajā praksē tiek pieņemts, ka šim dzīvības spēkam piemīt gandrīz dievišķa daba, kas nav empīriski apstiprināms: “Dzīvības spēks – tā ir neredzama, substanciāla, saprātīga, individuāla, koordinējoša enerģija un cēlonis” (Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra, Rīkojums Nr. 144, 01.06.2006., Izvērsts medicīniskās tehnoloģijas metodes apraksts, Homeopātijas (klasiskās) medicīniskā tehnoloģija, 2, 4). Z. Hānemanis vēlējās ne tikai, lai tiktu apstiprināta zinātniska hipotēze, bet arī noteikts (holistisks) pasaules uzskats, kas dzīvības spēku skaidro no panteisma pozīcijām. Tātad, homeopātija pēc savas būtības ir pasaules uzskats, kas ir pretējs Evaņģēlija garam. Homeopātija sākas no okultisma un arī ir vērsta uz okultismu. Kristietim ir jāapzinās, ka tās principi ir neptiesi un nav bībeliski. Homeopātija pieviļ savus piekritējus (Wokół homeopatii, Miłujcie się, 3/2004, 19-20). Šajā sakarībā ir svarīgi pieminēt Katoliskās Baznīcas Katehismā rakstīto: “Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot "savaldīt" okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu” (Nr. 2117). Tas nozīmē, ka šie paņēmieni, tai skaitā arī homeopātijas metodes izmantošana, ir nāvīgs grēks - smags Dieva likuma pārkāpums, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību. Homeopatiskajai ārstēšanas metodei ir raksturīgs ezotērisms – atsaukšaunās uz slepenām zināšanām. No vienas puses homeopāti zāles lieto kā fetišu (priekšmetu, kam tiek piedēvēts pārdabisks spēks, kā rezultātā tas tiek izmantots par pielūgsmes objektu) vai kā talismanu, kas ir saistīts ar kādu augstāku spēku. No otras puses, meklējot jaunas zāles, palīdzība tiek meklēta pie spiritisma mēdijiem. Ezotēriskā literatūra skaidri parāda, ka ne homeopātijā, ne akupunktūrā netiek izmantoti dabas spēki, bet gan garīgas būtnes. Izmantojot šīs terapijas formas, tiek atvērtas durvis šīm būtnēm. Nav maznozīmīgi tas, ka homeopātijas metode, kā esot apgalvojis Z. Hānemanis, ir radusies pateicoties spiritisma seansu, kas ir tieša kontaktēšanās ar ļaunajiem gariem, laikā saņemtajai informācijai. Lai saprastu kādas metodes derīgumu vai tieši pretēji šīs metodes kaitīgumu ne tikai veselībai, bet arī cilvēka dvēselei; lai atpazītu, vai šī metode gadījumā nav saistīta ar kādiem okultiem spēkiem, ir svarīgi zināt metodes pašus pirmsākumus, tās pamatlicēju dzīvi un uzskatus, kā arī pasaules uzskatu, uz kura tā balstās. Tas, kas liek atmest homeopātiju, ir ne tik daudz jautājums par tās sekmīgumu, vai arī nesekmīgumu ārstēšanās procesā, cik saistība ar okultismu. (Turpinājums sekos) "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" |
