Pateicībai, ko izsaku katram no Jums, gribu pievienot atzīšanos: es priecājos būt kopā ar Jums un pateicos Kungam, ka viņš mani aicināja uz šo zemi, ko agrāk nepazinu. Vēlos iet kopā ar Jums, mācīties no Jūsu kā Ganītāju pieredzes un ar Dieva žēlastības palīgu sniegt Jums un Jūsu Bīskapu konferencei kalpojumu, kas izriet no apustuliskā nuncija misijas. Man palīdzēs Jūsu brālīgā sapratne un Jūsu lūgšanas, par kurām jau tagad no sirds pateicos. Caur Jums vēlos nodot savus brālīgos sveicienus un svētību arī Jums uzticētajām diecēzēm un visai Katoļu Baznīcai Latvijā. Ar cieņu noliecu galvu Latvijas Baznīcas priekšā par tās uzticību smagajos pārbaudījumos. Iekšēji jūtu pamudinājumu likt atskanēt tajā Jēzus iedrošinājuma vārdiem, kurus Dieva kalps Jānis Pāvils II dāvājā trešās tūkstošgades Baznīcai: “Duc in altum... dodies dziļumā” (Lk 5,4). Vārdi “duc in altum”, ko Jēzus teica Pēterim un viņa biedriem, kuri visu nakti bija veltīgi zvejojuši, vispirms ir uzticēšanās un cerības sauciens. Tie ļauj mums ar optimismu skatīties nākotnē un priecīgajā tīklu mešanas darbā, apzinoties, ka esam aicināti uz neizsmeļamu žēlastības pieredzi. Varam un mums ir jābūt pārliecinātiem, ka Kungs pratīs mūs sajūsmināt ar savu uzticību un saviem pārsteigumiem. Jā, dārgā un uzticīgā Latvijas Baznīca: “Duc in altum... dodies dziļumā!”. Nāku pie jums pāvesta Benedikta XVI tēvišķās paļāvības sūtīts, kurš mani pagodināja, pieņemot audiencē šā gada 30.aprīlī. Nesu jums pāvesta sveicienu, viņa sirsnīgo draudzību, viņa novēlējumus un nemitīgo lūgšanu. “Lai mana lūgšana pavada Jūs Ziemeļu zemēs” – šķiršanās brīdī man teica Benedikts XVI. Uzskatu, ka šī lūgšana patiešām pavada ikvienu no mums. Zinu, ka Mons. Jean-Francois Lantheaume, Apustuliskās nunciatūras padomnieks Jums ir nosūtījis manu saīsināto “curriculum vitae”. No tā varēsiet redzēt, ka pie jums ierodas priesteris, tagad bīskaps, kas ir dzimis un audzis svētīgā Pāvesta Jāņa XXIII zemē. Bullā, ar kuru tiku nominēts par Apustulisko Nunciju un kuru parakstīja Jānis Pāvils II, daudzo norādījumu vidū ir arī pamudinājums sekot “Labā Pāvesta” piemēram. Ar Dieva žēlastību un arī ar Jūsu palīdzību vēlos īstenot šo pamudinājumu. Protams, ierodoties Baltijas Valstīs, kuru vēsture, kultūra un valoda man ir kaut kas pilnīgi jauns, 61 gada vecumā apzinos savus ierobežojumus, kā arī izaicinājumus, ko šī jaunā misija nesīs. Tāpēc nāku pie jums pazemībā. Tai pašā laikā vēlos jums atklāt, ka līdzšinējās saskarsmes trūkums ar jūsu valodu un kultūru mani nebaida. Es nejūtos kā svešinieks, tālu no savām mājām. Nē, šeit, Baltijas Valstīs, Jūsu vidū Latvijā es jūtos “kā mājās”. Esmu patiešām pārliecināts – un šī pārliecība mani pavada jau 30 gadus, kopš strādāju Svētā Krēsla nunciatūrās – ka starp personām nav reālu attālumu un, ka kultūras atšķirības nerada nekādus šķēršļus, ja mūsu komunikācijas centrā ir Dievs un centieni pildīt Viņa gribu. Kāds mans draugs, priesteris jau gados, izteica līdzīgu pārliecību šādos vienkāršos vārdos: “cilvēkus šķir ne tik daudz kultūras atšķirības, cik fakts, vai tie dzīvo vai nedzīvo saskaņā ar Evaņģēliju”. Gatavojos uzsākt savu kalpojumu Jūsu vidū pārliecībā, ka Svētais Gars man palīdzēs saprast, kāds darbs ir darāms katru dienu. Vēlos vērst visu savu iespējamo uzmanību uz tiem “ikdienas pienākumiem”, kas saistās ar Jūsu kā bīskapu kalpošanu, ar Jūsu diecēzēm, Jūsu priesteriem, garīgajām māsām un brāļiem, ar dažādās jomās strādājošiem lajiem, kuri ir aicināti tās svētdarīt. Tas viss man būs svarīgs un arī neatliekams uzdevums, kas izriet un kalpo Baznīcas visu laiku augstākajai un galvenajai prioritātei. Par šo prioritāti Pāvests Benedikts XVI atgādināja savā vēstulē Katoliskās Baznīcas bīskapiem šā gada 10. martā. Citēju: “Mūsdienās, kad daudzās zemeslodes vietās ticība draud nodzist kā liesma, kura netiek uzturēta, galvenā prioritāte ir darīt Dievu klātesošu šajā pasaulē un atvērt cilvēkiem pieeju Dievam. Ne kaut kādam dievam, bet gan Dievam, kurš runāja Sinaja kalnā; Dievam, kura seju saskatām mīlestībā līdz galam (sal. Jņ 13, 1) – krustā sistajā un augšāmceltajā Jēzū Kristū. Šī vēstures brīža patiesā problēma ir tā, ka Dievs pazūd no cilvēku apvāršņiem un ka, nodziestot no Dieva nākošajai gaismai, cilvēce zaudē orientieri, kā postošās sekas kļūst aizvien vairāk redzamas. Vest cilvēkus pie Dieva, pie Dieva, kurš runā Bībelē: tā ir Baznīcas un Pētera pēcteča augstākā un galvenā šā brīža prioritāte”. Vēlos veikt savu ikdienas darbu – apustuliskā nuncija misiju Jūsu vidū – šīs augstās prioritātes gaismā un kalpojot šai prioritātei: darīt Dievu klātesošu pasaulē ... tuvināt cilvēkus Dievam. Apstiprinājis Baznīcas misijas prioritāti, pāvests Benedikts XVI ar vārdiem, kuri uzrunā ar savu dziļo nozīmi, tālāk norāda metodi, kas ļauj to veikt un īstenot. Viņš raksta: “Kas sludina Dievu – Mīlestību ‘līdz pat nāvei’, tam ir jāsniedz mīlestības liecība”. Tādējādi mūsu priekšā paveras plašs kristīgās ticības sociālās dimensijas lauks, ko Benedikts XVI iztirzāja savas enciklikas Deus Caritas est otrajā daļā, uz kuru atsaucos. Taču vispirms atļaujiet man saistībā ar mīlestības liecību, sniegt nelielu ieskatu Dieva tautas ganu kalpošanas izpausmē. Zinām, ka tas, kas kristieti ļauj atpazīt kā Jēzus mācekli, ir savstarpēja mīlestība. “No tā visi zinās, ka esat mani mācekļi, ja jūs viens otru mīlēsiet” (Jņ 13, 35). Savstarpēja mīlestība bīskapu starpā, kas dara mūsu misiju ticamu un spožu, ir efektīva un afektīva koleģialitātes, tas ir, bīskapu kolēģijas vienotības īstenošana, kas vienmēr ir vienotība arī cum Petro et sub Petro. Tieši šīs izdzīvotās un liecinātās koleģialitātes nozīmīguma dēļ visiem jaunajiem bīskapiem, kuriem man ir gods paziņot par viņu nomināciju, vienmēr brālīgi esmu ieteicis sekojošu pastorālo likumu: “nav tik svarīga pilnība, cik vienotība, tas ir, būt komūnijā; pilnība nepastāv idejās vai gudrībā, bet gan mīlestībā”. Atļaušos arī Jūsu Bīskapu konferencei sniegt šo saprātīgo pastorālo likumu. Noslēgšu ar nelielu atsauci uz Baznīcas piedāvāto pastorālo iespēju – Priesterības gadu, ko pāvests Benedikts XVI izsludināja saistībā ar svētā Arsas prāvesta Jāņa Marijas Vianneja nāves 150.gadadienu. Tas sāksies šā gada 19.jūnijā, Vissvētās Jēzus Sirds svētkos, un noslēgsies nākamā gada 19.jūnijā. Tas ir arī viens no tematiem, kas atrodami Jūsu pilnsapulces dienas kārtībā. Svētais tēvs šim Gadam ir izvēlējies tematu: „Kristus uzticība, priestera uzticība”. Zinām, ka kristīgās vēsts primārā būtība nav bauslis mīlēt Dievu, bet gan aicinājums ļauties Viņa pestījošajai Mīlestībai caur Jēzu Kristu Svētā Gara dāvanā. Patiesi, Dievs kā pirmais mūs ir mīlējis: iniciatīva pieder absolūti Viņam, tā ir pilnīgi brīva, bezgalīgi žēlsirdīga. Mēs varam vienīgi atbildēt Viņa mīlestībai (sal. 1Jņ 4,10.19). Tāpēc Priesterības gads būs Apredzības dāvāta iespēja atgādināt žēlastības absolūto primātu, kā arī to, ka ir pienācis laiks padziļināti apzināties nepieciešamību sniegt mūsu brīvo atbildi Mīlestībai un no jauna atklāt, ka mīlestības vārds laikā ir „uzticība”. Šā gada 3.aprīlī kardināls Claudio Hummes, Klēra kongregācijas prefekts, uzrakstīja vēstuli, ko Apustuliskā nunciatūra nosūtīja visiem bīskapiem. Vēstulē kardināls Hummes vēlējās norādīt uz trim iekšējās atjaunošanās aspektiem, kurus ikviens priesteris ar Kunga žēlastības palīdzību var sasniegt. Runa ir par trīskāršu prieku, kas izriet no - 1. priesteriskās identitātes jaunas atklāšanas; 2. no brālības priesteru vidū; 3. no sakramentālās saiknes ar savu bīskapu. Ar prieku atgādinu Jums šīs trīs priesteriskās dzīves pamatdimensijas. Šie mērķi var dot ierosmi dažādām programmām un pasākumiem, kas būtu īstenojami šī Gada laikā. Kungs noteikti dos savu žēlastību, lai palīdzētu mums iegūt augļus, pēc kuriem ilgojamies un uz kuriem ceram. Lūgsim šo žēlastību ar paļāvību. Ar to es arī pabeidzu. Paldies par Jūsu brālīgo uzmanību. Vēlreiz apliecinu Jums savu prieka pilno gatavību sadarboties ar Jums, Latvijas Baznīcas Ganiem, „vīna kalna” kopšanā, ko Kungs ir dēstījis jūsu zemē. |
