- Kāpēc Dievs tik nevienādi ir sadalījis spējas? Viens iemācās zibenīgi, otrs spiests “iekalt”. Viena daļa skolēnu ir spējīgi, citi – vāji. Bet kāpēc visas puķes nav rozes? Kādēļ dažas puķes ir “tikai” mārpuķītes vai vijolītes? - Jo pasaulē būtu garlaicīgi, ja visas puķes būtu rozes. Sapratu! Vājam skolniekam var būt tādas spējas, kas ir ļoti vajadzīgas, bet skolā netiek īpaši ievērotas. Piemēram, viņam var būt tieksme meistarot vai dziedāt, vai spēja viegli orientēties apkārtējā vidē… …vai viņam ir īpaša spēja aizstāvēt vājāko klasesbiedru un rūpēties par jaunāko māsiņu. Tās visas ir īstas un ļoti vērtīgas spējas. Tikai vajag prast tās sevī pazīt un attīstīt. - Tomēr visas spējas cilvēki nevērtē vienādi augstu. Redzi, arī augam ir ne tikai zieds, tam ir arī saknes, stublājs, lapas. Visas šīs auga daļas veic ļoti svarīgus uzdevumus. Bez saknēm vai lapām nebūtu zieda. Bet ļaudis tomēr vispirms sajūsminās par ziedu. Līdzīgi arī mēs – ar mūsu dažādajām spējām – esam savstarpēji cits citam vajadzīgi. Katram jādod kāds ieguldījums savas ģimenes vai savas klases dzīvē. Sacīsim vispārināti: katram jādod savs ieguldījums kopējā labumā. - Varbūt ir labi būt par tādu ”saknes cilvēku”. Cilvēks vienkārši lietderīgi dzīvo, un neviens viņu nemaitā ar pārmērīgām un nevajadzīgām uzslavām. Zieds, starp citu, ātri nozied, bet saknes augam ir vajadzīgas vienmēr. Teikšu tev vēl ko: saldā ķirša vai ābeles ziedi pēc tam dod augļus, bet ir ziedi, kas skaisti zied, bet pēc tam jau vairs nav derīgi. Līdzīgi ir ar spējām. Viens skolā ir ļoti spējīgs skolnieks, bet vēlāk pieauguša cilvēka dzīvē no tā nekas neiznāk. Cits spējīgs skolnieks izaug par brīnišķīgu skolotāju, izcilu rakstnieku vai Dievam un cilvēkiem ļoti uzticīgu priesteri. - Bet vai var gadīties tā, ka kāds ir bijis drīzāk viduvējs skolnieks un tikai pieauguša cilvēka dzīvē viņa spējas vairāk attīstās? Tu man izņēmi vārdus no mutes! Spējas ir Dieva dāvana, bet spēju trūkums arī var būt Dieva dāvana. Ar spējīgu skolēnu reizēm ir tā, ka viņam viss nāk viegli, bet, ja viņš neķeras pie mācībām, viņam viss ātri arī aizmirstas. Kādam mazāk spējīgam mācības padodas grūtāk, bet, ja viņš cenšas, tad tas, ko iemācījās, dziļi nogulstas un paliek viņā uz visu mūžu. Daži izcili cilvēki skolā bijuši viduvēji skolnieki, bet šo it kā spēju trūkumu viņi pratuši labi izmantot. Viņi vienkārši centīgāk mācījušies un pēc tam dzīvē izdarījuši daudz laba. - Bet ko lai saka par bērniem ar garīgu atpalicību? Viņi nekad nelīdzināsies pat skolēniem ar nelielām spējām. Vissvarīgākais, lai šādus bērnus mīlētu un cienītu viņu ģimenēs un klasēs. Viņiem nereti ir daudz brīnišķīgu spēju, kuras starp normāla intelekta cilvēkiem ir nedaudz izzudušas. Piemēram, viņi pamana, ja kāds ir skumjš; viņi spēj patiesi nesavtīgi priecāties par kāda laimi vai kāda cita sasniegumiem. - Man šķiet, ka vissliktākā ir skaudība. Nevajag apskaust klasesbiedru, ja viņš ir spējīgāks par mani, par to jāpriecājas, bet tas nav viegli. Labi, ka tu pats to esi pamanījis. Jo skaudība patiešām ir milzīgs trūkums. Tomēr pastāv arī labā skaudība. Tā ir tāda, ka cita labums tevi patiesi iepriecina, bet tu pats arī gribētu kaut mazliet sasniegt līdzīgu labumu. - Kad es, piemēram, redzu, ka klasesbiedram lieliski padodas matemātika, tad par to jāpriecājas, bet pats saprotu, ka arī man nopietnāk jāķeras pie matemātikas! Kad mēs abi tā runājam par to, ka Dievs mūs nevienādi ir apdāvinājis, tas man atgādina Jēzus teikto par šo tēmu: “Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs” (Lk 12,48). Neapšaubāmi katrs ir saņēmis no Dieva tieši tik, cik vajadzīgs. Viens saņēmis vairāk, otrs mazāk, viens saņēmis tādas spējas, otrs – citādas. Katrs saņem tieši tik, lai savu dzīves ceļu noietu skaisti un par labu citiem. Jādomā tikai par to, lai mēs savas spējas velti neizšķiestu. Par to Jēzus runā savā līdzībā par talantiem. No poļu valodas tulkoja
Gunta Ķupe | 
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?