Šī enciklika bija gaidīta jau vairākus gadus un tās publicēšanas dienā, 2009.gada 7.jūlijā, daudzās katoļu ziņu aģentūras steidzās iespējami plaši atspoguļot tās saturu. (Latviski līdz šim varējām lasīt vienīgi Vatikāna Radio latviešu redakcijas sagatavoto sintēzi: http://www.radiovaticana.org/let/Articolo.asp?c=301397). Enciklika balstās jau gadsimtu ilgā sociālo encikliku tradīcijā. 1891.gadā pāvests Leons XIII ar Rerum Novarum devis atbildi uz ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem. 1967.gadā Pāvils VI ar Populorum Progressio paplašināja sociālās doktrīnas apskatāmo tēmu loku, atzīmējot, ka sociālie jautājumi ir ieguvuši vispasaules nozīmi. Šīs enciklikas vadmotīvam – pilnvērtīgai cilvēka attīstībai, kura konkretizējas attīstības palīdzībā trešās pasaules valstīm – pievienojas arī Benedikts XVI. Sākotnēji bija paredzēts, ka viņa sociālā enciklika klajā nāks 2007.gadā, Populorum Progressio 40.gadadienas sakarā. Tomēr tas kļuva iespējams tikai pēc diviem gadiem, kā arī pēc globālas ekonomiskās un finanšu krīzes. Enciklikas publicēšana G8 galotņu tikšanas priekšvakarā (08.-10. jūlijs, 2009, Akvilā, Itālijā) zināmā mērā paskaidro dokumenta saturu. Daudzi ir gaidījuši Katoliskās Baznīcas atbildi šodienas finanšu un ekonomiskajai krīzei, kuras sekas joprojām nav apjēgtas visā pilnībā. Benedikts XVI „nepaliek atbildi parādā”, tomēr tā nav tik strikta, kā daži to bija iedomājušies. Netiek dotas „receptes” kādai konkrētai rīcībai kā ekonomiski un politiski stūrēt un risināt radušos krīzes situāciju. „Baznīca nevar sniegt konkrētus tehniskus risinājumus un nekādā gadījumā nevēlas ‘iejaukties valstu politikā’.”(CiV 9, PP 13). Daudz vairāk, Benedikts XVI pievēršas ekonomiskās krīzes mentālajiem iemesliem un aicina ne vien uz ekonomiskās un finanšu politikas maiņu, bet arī atgādina, ka „krīze uzliek par pienākumu pārskatīt mūsu virzību” (CiV 21). Tie, kuri vispirms vēlas dzirdēt pāvesta komentāru par aktuālo ekonomisko krīzi, noteikti pamanīs Benedikta XVI nenoliedzamu pievēršanos tirgus principam ekonomikā. Viņš secina, ka tirgum jābūt ētikā balstītam un tās cauraustam. Pāvests nepiekrīt apgalvojumam, ka ekonomikas pasaulei būtu jābūt ētiski indiferentai. Viņš uzsver, ka šāda veida aprobežotā ētika riskē „kļūt par pastāvošās ekonomiskās un finanšu sistēmas funkciju, nevis izlabot [šīs sistēmas] kļūdas”(CiV 45). Atslēga uz tirgu, kurš kalpotu cilvēku pilnvērtīgai attīstībai, pēc Benedikta XVI domām, ir pats cilvēks. Pāvests neuzsver vienīgi ekonomisko un politisko struktūru reformas, bet arī to ietekmi uz cilvēku kā ekonomikas subjektu. „Bez krietniem cilvēkiem, bez profesionāliem ekonomistiem un politiķiem, kuri savā sirdsapziņā izteikti izdzīvo aicinājumu uz kopējo labumu, attīstība nav iespējama” (CiV 71). Varētu teikt, ka mūsdienu vērtību caurskatīšana un atgriešanās pie patiesajām vērtībām ir priekšnoteikums pārmaiņām sabiedrībā un politikā. Nozīmīgs ir vēl kāds cits aspekts, proti, lai tirgus caur tikumiski stipriem cilvēkiem kā ekonomikas dalībniekiem kļūtu par ētiski atbildīgu tirgu, tam ir vajadzīga svira, lai sekmētu pārmaiņas no iekšienes. Benedikts XVI runā par „ekonomikas civilizēšanu” caur ekonomiskajām iniciatīvām, kuras „atšķiras no tīrās tieksmes pēc peļņas” un „lai gan nenoliedz peļņu, tomēr vēlas pārspēt ekvivalentu apmaiņas un peļņas kā pašmērķa loģiku”(CiV 38). Pāvests norāda uz „nesociālā” tirgus ietekmēšanas vai „misiju” stratēģiju caur tirgus dalībniekiem, kuri, atrodoties pasaules notikumu centrā, tomēr pilnīgi nepieder šai tirgus pasaulei, jo tie vēlas ko vairāk par peļņu. Benediktam XVI šie cilvēki ir no jauna plānojamā ceļa sagatavotāji un rādītāji. Pāvests pieskaras vēl kādam svarīgam tēmu kopumam, proti, no jauna vēršoties pie divām savu priekšgājēju Pāvila VI un Jāņa Pāvila II enciklikām, šoreiz Humanae vitae (1968) un Evangelium vitae (1995), viņš izceļ saikni, kas pastāv starp dzīvības ētiku un sociālo ētiku (CiV 15). Vērība attiecībā uz dzīvību un atvērtība tai nevar tikt šķirta no tautu attīstības. Un otrādi – tur, kur dzīvības vērtība no ieņemšanas brīža līdz dabiskam noslēgumam tiek relativēta, tur vērojams cilvēciskās attīstības trūkums citās sabiedrības sfērās. Benedikts XVI to izsaka divos jēdzienos – humānekoloģija un vides ekoloģija: postījumi dabā ir cieši saistīti ar kultūru, kas veido cilvēku līdzāspastāvēšanu. Ja sabiedrībā tiek respektēta ‘humānekoloģija’, no tā iegūst arī vides ekoloģija. Ja netiek ievērotas tiesības uz dzīvību un dabisku nāvi, ja ieņemšana, grūtniecība un cilvēka dzimšana notiek mākslīgi, ja embriji tiek upurēti pētījumiem, no kopējās cilvēku apziņas izzūd arī humānekoloģijas jēdziens un līdz ar to arī vides ekoloģijas jēdziens. Tā ir ļoti smaga mūsdienu mentalitātes un prakses pretruna, kas pazemo cilvēku, iznīcina apkārtējo vidi un dara pāri sabiedrībai (sal. CiV 51). Benedikts XVI uzstāda laikmeta diagnozi, kas sniedzas pāri vides ekoloģijas problēmām: šeit ir runa arī par izmaiņām darba pasaulē, arvien pieaugošo bezdarba līmeni, draudiem cilvēku pilnvērtīgai attīstībai, kas noved „nevien līdz sociālo spēku izšķērdēšanas, bet arī līdz cilvēciskajam pagrimumam”(CiV 25). Šāda diagnoze skar ļoti jūtīgu Rietumu kultūras nervu un likumsakarīgi, izsauc daudzus kritiskus vērtējumus. Protams, nevajadzētu pārspīlēt, uzskatot sekulāro attīstību vienīgi par „sabrukuma vēsturi”. Šādā kultūrpesimisma situācijā netiktu ieraudzītas pārmaiņu pozitīvās iespējas. Pāvests norāda uz ekonomiski problemātisko dzimstības samazināšanos attīstītajās valstīs un apgalvo, ka „mazās, dažkārt pat ļoti mazās ģimenes nonāk briesmās atstāt novārtā sociālās attiecības, nenodrošinot efektīgas solidaritātes formas” (CiV 44). Tomēr, pēc dažu pētnieku domām, tik pat labi var attīstīties savādāks scenārijs: šādos apstākļos solidāras attiecības var nostiprināties un attīstīties daudz ātrāk un efektīvāk, iegūstot jaunas kvalitātes, nevis izzūdot. Kur Benedikts XVI redz „zemas uzticības nākotnei kā arī morāliska gurdenuma simptomus”, pie rūpīgākas izpētes un cerīgākām prognozēm varētu runāt arī par sociāli morālisku uzplaukumu. Neapšaubāmi, Baznīcas uzdevums arī turpmāk paliek sociālās doktrīnas attīstība un iedzīvināšana sabiedrībā un tāpēc atliek cerēt, ka atsevišķas šajā enciklikā virspusēji apskatītās tēmas vēl piedzīvos savu attīstību. Vai Benediktam XVI ar Caritas in veritate izdosies nostiprināt paļāvību labākai nākotnei? Kādai enciklikai tas ir iespējams vienīgi tad, ja tajā paustās atziņas būs apritē kristiešu un visu labas gribas cilvēku vidū. Ir svarīgi paļauties šī teksta pravietiskajam spēkam sekmēt tā, kaut bieži vien neērto un grūti uztveramo, atziņu ietekmi uz diskusijām, sabiedriskajiem procesiem un politisko darbību. „Attīstībai ir nepieciešami kristieši ar rokām, kas paceļas lūgšanā uz Dievu”(CiV 79). Diakons M.Volohovs | 
