Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Lielākam Dieva godam

Lielākam Dieva godam
16.12.2009 pl. 20:37

Atbild priesteris Jaceks Salijs OP

Jautājums. Vai esat pamanījis, ka jēdziens „Dieva godam” Baznīcā šodien gandrīz ir izzudis? Sv. Ignācijs no Lojolas visu savu dzīvi veltīja ”lielākam Dieva godam”. Daudzi vienkāršie kristieši ikdienā bija pārņemti ar apustuļa Pāvila principiem: „Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1Kor 10,31). Šobrīd pat ļoti ticīgus cilvēkus dažkārt Dieva gods maz interesē. Jēdziens „Dieva gods” jau gandrīz vairs nav sastopams ne sprediķos, ne mūsu reliģiskajā domāšanā.

Kādēļ tā ir noticis? Man ir divi pieņēmumi. Vai nu tas tā ir tādēļ, ka mūsu reliģiozitāte ir kļuvusi slimīgi antropocentriska, esam sevi padarījuši par pasaules ”nabu”, mūsu interešu galveno priekšmetu, pat arī reliģisko, jo Dievs mūs interesē tikai tajā aspektā, ka Viņš ir „priekš mums”. Vai arī otrs pieņēmums, ka jēdziens „Dieva godam” ir pretrunā ar Dieva transcendenci (atrodas ārpus izziņas vai pieredzes robežām), un mēs no tā izvairāmies, lai nenokļūtu nevajadzīgos antropomorfismos: nevar būt tā, ka Dievam par kaut ko mums, cilvēkiem, būtu jāpateicas, piemēram, par savu godu. Man patiesāka liekas pirmā hipotēze.

 Neesmu priesteris, bet esmu beidzis teoloģijas studijas. Šo vēstuli nolēmu uzrakstīt, jo jūtu, ka mana ticība daudz gūs no tā, ka vairāk sapratīšu, kas ir Dieva gods un ko nozīmē dzīvot Dieva godam.

Atbilde. Ne vienmēr pamanām, cik dziļi bibliskā domāšana par Dievu ir iesakņojusies parastajās cilvēku ikdienā. Es pietiekami ilgi kavējos pie vēstules, kamēr man galvā ienāca šī vienkāršā, bērnišķīgā doma: meditācijā par Dieva godu man būtiski var palīdzēt ielūkošanās tanī, ko nozīmē, ja kāds cits ir citu godināts vai kaut kādā veidā jūtas autoritāte, ir kļuvis pazīstams cilvēks.

Atcerēsimies savus skolas gadus. No kurienes tas ir nācis, ka mēs, skolēni, patiesi cienījām labākajā gadījumā kādus divus, trīs skolotājus? Pārējie mums bija parasti skolotāji, un dažus, kas galu galā mums nav nekāds gods, vienkārši neņēmām par pilnu. Taču šie divi vai trīs bija mūsu garīgie skolotāji: mēs pieņēmām viņu uzskatus, un tie mūs apbūra, viņu sacītais mūsu acīs iezīmējās pat ar tādu kā nemaldību, viņu viedoklis pielika punktu mūsu strīdiem.

Gadiem ritot, kad paši kādam esam kļuvuši autoritāte, iespaidu, kādu uz mums atstāja mūsu jaunības autoritātes, vērtējam dažādi. Līdz pat šim brīdim mēs šiem spilgtajiem skolotājiem esam pateicīgi, taču nereti mums pat ir žēl, ka viņi mūs pievīluši ar savu viltoto spožumu, ka viņu iespaidā esam izdarījuši kādu sliktu izvēli, kuru tagad nožēlojam. Varbūt pārāk vēlu esam nonākuši pie secinājuma, ka starp saviem skolotājiem nebijām pamanījuši patiesu autoritāti: esam viņu uzskatījuši par parastu, neinteresantu skolotāju, un tikai tagad saprotam, ka tas ir bijis gudrs cilvēks, kurš skolēniem ir vēlējies dot pēc iespējas vairāk, bet nav iztapis.

Mums, pieaugušajiem, arī ir savas autoritātes. Taču kā tas nākas, ka mūsu kultūrā vienas autoritātes nozīmē nesamērīgi vairāk nekā citas?

No otras puses: kādēļ dažiem mūsu dižgariem ir bijis vieglāk atrast atzinību pie svešajiem, nekā pie savējiem? Kādēļ mēs tik viegli pakļaujamies vienas sezonas autoritātēm, no kurām jau pēc pāris mēnešiem paši novēršamies? Kādēļ ir tik daudz dzīvniecisku tieksmju pat mūsu garīgajā un morālajā izvēlē? Kāpēc atraidām patieso gudrību, kamēr tā vēl nav ieguvusi attiecīgu popularitāti vai arī tā nav mums pasniegta pietiekami atraktīvi? Jau Sīraha dēls ar skumjām izsakās: „Ja nabagais runā ar izpratni – tas neradīs atbalstu pie cilvēkiem”. (Sīr 13,22)

Mēs spējam nenovērtēt patiesu autoritāti, pat to nepamanīt, bet vienlaicīgi pakļaujamies dažādām viltus autoritātēm. Sakāmvārdu grāmata brīdina: „Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods vientiesīgajam neprašam”. (Sak 26,1) Diemžēl, kā ne viens vien to ir sacījis, „muļķība ir mūžīga”.

Mēs esam tik viegli pakļaujami maldiem, ka pat pašam Dievam mūsu dzīvē nākas zaudēt sīvā konkurencē ar dažādām bezdievīgām un viltus autoritātēm. Mēģināsim atskārst, ka vārdi: „Ja nabagais runā ar izpratni, tas neradīs atbalstu” – nereti ir attiecināmi uz Dievu. Reizēm Dievs ir tas gudrais nabags, kura gudrība mums neko nenozīmē, kuru neņemam vērā. Šajā sakarībā vēl būtu vērts pārlasīt pirmās divas nodaļas no Pirmās vēstules korintiešiem. Tur, starp citu, ir atrodams arī šāds teikums: „Miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir muļķība, jo viņš to nevar saprast, ka tas jāapsver garīgi” (1Kor 2,14).

Antīkās pasaules gudrie kāda cilvēka autoritātes, slavas un izrādītās cieņas jēgu salīdzināja ar smaržu un gaismu. Norvida (poļu dzejnieka) darbi jau no paša sākuma sevī ietvēra visaugstākās raudzes gudrību, bet, kamēr tie netika iepazīti, kamēr no tiem nesāka smelties, tie palika kā zem pūra lādes apslēpta svece. Tas, ka tu esi godājams cilvēks, cildina ne tikai tevi pašu, bet labo ienes arī vidē, kur esi. Tomēr, cilvēki, kas nav garīgi, nepamana garīgo vai to redz izkropļoti: cildena rīcība viņiem liekas naivums, taisnīgums – sīkumainība un upurēšanās – egocentrisms.

Cilvēka cēlsirdība var ietekmēt to, ka vidē, kurā viņš uzturas, kaut kripatiņu vairāk tiks darīts labais. Tomēr tas būs atkarīgs no tā, vai citi vēlēsies sekot ierosmēm, kuras kā gaisma vai ziedu smarža izplūst no katras labās rīcības. Dievs ir pats Labums, un Viņš ir visa labā, ko vien radība veic, avots. No Dieva nāk gan morālā likuma patiesība, gan mūsu spēja darīt labu. No Viņa nāk gan labais, kas ceļ, gan tas, ka tam ir dabiska spēja izplatīties.

Ticot Dievam, es Viņam atveros kā absolūtai Autoritātei. Cik lielā mērā es sevi  atveru Viņa morālajai patiesībai, tik es Viņam sevi nododu. Tādā veidā Viņš mani vairāk padara par sava spēka un mīlestības rīku un tā caur manu dzīvi atklājas Dieva gods. Dievs no tā neko negūst. No Dieva bagātībām smeļoties, iegūst tikai pats cilvēks un pārējās radības. Jo vairāk Dieva mīlestība izliesies manā iekšienē, jo skaidrāk manī atklāsies Dieva tēls, kurš ir manas cilvēcības būtība. Īstenosies patiesība, ka: „Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda” (Ps 24,1).

Mūsos ir arī nelaimīgā spēja Dieva godu aizēnot. Diemžēl mēs esam spējīgi no Dieva novērsties un atstumt Viņa mīlestību. Esam spējīgi labā un ļaunā pamatprincipus tulkot pēc sava prāta, atkāpjoties no patiesības. Tad pasaule, kuru šādi veidojam, sāk sniegt viltus liecību – ka Dieva nav vai nu, ka Viņš nav mīlestība. Tādā gadījumā cilvēkā sāk izgaist apziņa, ka viņš ir ticis radīts pēc Dieva tēla, un viņš pat sāk šaubīties par savas dzīves jēgu. Par šo Viņa godības aptumšošanu Dievs sūdzas: „Ja nu Es esmu Tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir Man dotā cieņa?” (Mal 1,6). Par tiem pašiem cilvēciskajiem maldiem runā apustulis Pāvils: „Un nemirstīgā Dieva godību tie apmainīja pret iznīcīgiem cilvēkiem un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem” (Rom 1,23).

Tomēr, ja es no jauna Dievam-Avotam tuvojos un no Viņa smeļos, tad burtiski viss atklāj brīnišķīgo patiesību, ka pasaule un cilvēks ir no Dieva. Tad īstenojas apustuļa Pāvila sacītais: „Vai jūs ēdat vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!”

Šādā veidā mēs iegūstam līdzdalību ar pašu Kristu, jo nav neviena, kas vairāk par Viņu pašu bijis vienots ar Pirmsmūžīgo Tēvu un neviena, kas vairāk par Viņu pašu būtu atklājis Dieva klātbūtni, Viņa neizmērojamo un spēcīgo, kaut gan pazemīgo mīlestību. Viņš pats savā lūgšanā Tēvam saka: „Es Tevi pagodināju virs zemes, pabeidzu darbu, ko Tu man uzdevi darīt.” (Jņ 17,4)

No poļu valodas tulkoja
A. P. Kurzemnieks

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS