Neraugoties uz zaudējumu, palikt uzticīgam labajam Cilvēka dzīvība ir absolūta vērtība, bet tā nav augstākā vērtība. Ir vērtības, kas ir vairāk vērtas par dzīvību. Dzīvība ir absolūta vērtība tāpēc, ka tā ir personas dzīvība, un tāpēc tai nevajadzētu būt par aprēķinu un manipulācijas objektu, kādiem ir pakļautas materiālās vērtības. Tomēr ir vērtības, kas ir augstākas par dzīvību, tādas kā ticība Kristum, cilvēciskā brīvība, cieņa u.tml. Tāda vērtību hierarhija ir kristīgās mācības par moceklību pamatos. „Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt.” (Mt 10,28) Maza moceklība – kad cilvēks, aizstāvot visaugstākās cilvēciskās vērtības, upurē savu mieru, pakļauj savu sabiedrisko un materiālo stāvokli nedrošībai – parasti tiek saukta par civilo drosmi. Pajautāsim tieši – kad cilvēkam ir pienākums pakļaut savu dzīvību briesmām, aizstāvot visaugstākās vērtības? Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu viennozīmīgi, vispirms ir jānošķir ļaunums, kas tiek nodarīts un kas tiek piedzīvots. Šo divu ļaunumu mērs nav salīdzināms. Jo ļaunums, ko es nodaru, izkropļo manu dvēseli, kavē mani iemantot mūžīgo dzīvi. Bet ļaunums, kas tiek piedzīvots, pat tad, kad tas sagādā sāpes vai nonāvē manu miesu, ir tikai relatīvs ļaunums – ar nosacījumu, ja cilvēks, ļaunuma iespaidots, nesāk ļauni rīkoties pats. Tātad atbildi uz augstāk minēto jautājumu kristīgā ētika formulē šādi: nav tādu aprēķinu, kuru dēļ būtu vērts un kuru dēļ mums būtu atļauts darīt ļaunu. Labāk ir piedzīvot kādu ļaunumu, kaut arī tas būtu vislielākais, nekā to darīt. Tas skan diezgan ambiciozi, bet šī principa skaidrība izriet no tā, ka mēs cenšamies Dievam ticēt patiesi. Kaut arī mūsu pasaulē notiek daudz grēku, tomēr tā ir Dieva pasaule, un tāpēc nevar rasties situācija, kurā man būtu neizbēgami jādara ļaunums. Protams, ir iespējama situācija, kurā izjutīšu lielu spiedienu rīkoties ļauni un šķitīs, ka vienīgais veids, kā paglābties, ir to arī darīt. Tomēr, ja Dievs man pieļautu tādu situāciju, es ticu, ka vienlaicīgi Viņš mani arī spēcinās, lai es nemeklētu glābiņu ļaunā rīcībā. Tieši tas ir kristīgās mācības par moceklību pamats. Ja cilvēks, neraugoties uz zaudējumu, ir uzticīgs labajam, tādā gadījumā viņš glābj ne tikai savu dvēseli, bet tādējādi pakalpo arī sabiedrībai. Šīs kalpošanas nozīmi nav iespējams novērtēt par augstu. Nepatikšanas un pazemojumi, kuri ir tādas nostājas atalgojums, šī vārda vistiešākajā nozīmē, ir ciešanas citu labā. Nekas tik skaidri neatmasko ļaunuma, kas nereti spēj iedvest bailes, iekšējo nespēku, kā konsekventa jebkura sadarbības piedāvājuma noraidīšana. Pirmo šādas nostājas piemēru, protams, ir parādījis Jēzus Kristus. „Kad Viņu zākāja, Viņš nezākāja pretī, ciezdams Viņš nedraudēja, bet padevīgi nodeva sevi tiesātājam pēc likuma. Viņš mūsu grēkus savā miesā labprātīgi uznesa pie krusta, lai mēs, miruši grēkiem, sāktu dzīvot taisnu dzīvi.” (1Pēt 2,23–24) Tā ir baušļa ”Tev nebūs nokaut” tikumiskā virsotne. „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” (Jņ 15,13) Kam ir ausis, lai sadzird Šī patiesība – cilvēka dzīvība nav augstākā, kaut gan ir absolūta vērtība – ir teorētisks priekšnosacījums, uz kura balstoties tradicionālā kristīgā ētika attaisnoja nāves sodu, kā arī cīņu dzimtenes aizsardzībai. Šīs ētikas loģika – kura taču sludina, ka katrs cilvēks ir persona un ka viņa dzīvība ir absolūta vērtība – tomēr tiecas samazināt asins izliešanu un vardarbību kā tādu, aizsargājot augstas sabiedriskās vērtības. Tātad, lai mūsu iestāšanās pret nāves sodu nebūtu sabiedriskās naivitātes vai pat bezrūpības izpausme, mums jāveltī vairāk kopējās iztēles un enerģijas sekojošiem jautājumiem: Kā panākt noziegumu avotu izzušanu? Kā pārvarēt tādu fatālisma veidu, kurš liek pāragri nolaisties mūsu rokām, zaudēt cerību par cilvēkiem, kas kaut kādā veidā demoralizējušies (runa nav tikai par noziedzniekiem), un tos uzskatīt par neatgriezeniski zudušiem? Protams, labāk ir nošķirties no spitālīgajiem nekā ļaut tiem sēt sērgu. Kristus ir iemācījis mums trešo nostāju: Viņš ar mīlestību noliecās pār spitālīgo un to dziedināja. Ko konkrēti tas nozīmē mums? Tas ir ļoti grūts jautājums. Bet mēs nespēsim pietuvoties tā risinājumam, ja sev šo jautājumu uzdosim tikai teorētiski. Ja negribam kļūt par nozieguma līdzdalībniekiem, no sirds jāizmet naids Vēl palūkosimies virzienā, kādu pārdomās par šo bausli mums ir norādījis Kristus. „Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, ir nododams tiesai.” (Mt 5,21–22) Apustulis Jānis uzlika punktu uz ”i”: „Ikviens, kas savu brāli nīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1Jņ 3,15) Mūsu sirdis ir nocietinātas, un tādēļ mēs šīs mācības patiesību pamanām vispirms uz citu cilvēku grēku fona. Zigmunds Krasinskis (Poļu dzejnieks un dramaturgs (1812 – 1859), kura darbi pravietoja šķiru konfliktu, kas izraisīja Oktobra Revolūciju Krievijā) rakstīja par dažādiem profesoriem un publicistiem, kas raksta ar tinti un drukas krāsu, bet viņu rakstīšanas rezultāts ir asins jūra. Viņš to attiecināja uz tiem, kas sludina naidu pret veselām tautām vai sabiedrības grupām, vai, kas vēlas panākt sabiedrisko taisnīgumu, nerēķinoties ar pāri nodarījumiem, kas līdztekus tiek izdarīti. Diemžēl Krasinskis izrādījās patiess pravietis – notika tā, kā viņš rakstīja. Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 |
