Vecāku godāšana – zīme aicinājumam uz mūžīgo dzīvi Šis bauslis tieši norāda uz pienākumiem, kuri pieaugušiem bērniem jāpilda pret gados veciem vecākiem. Tas izriet no apsolījuma, kāds tika pievienots šim bauslim: „.. lai tu ilgi dzīvotu un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos!” (At 5,16; sal. Izc 20,12; Ef 6,3). Vecāki ir vienīgie cilvēki pasaulē, ar kuru starpniecību Dievs mani ir radījis. Ja es augstu vērtēju dzīvības dāvanu, tad saprotu, ka šī situācija ir vienmēr asimetriska, un tāpēc man ir ne tikai jāciena, jārūpējas par dažādām vecāku vajadzībām, bet arī jāizrāda viņiem gods. „No visas sirds godā tēvu un paturi prātā mātes dzemdību sāpes, atceries: viņi tev ir dāvājuši dzīvību. Ar ko gan tu vari atlīdzināt?” (Sīr 7,27-28). Goda parādīšana ir nostāja, kura iesaista mūsu sakrālo jūtīgumu. Goda parādīšana vecākiem, caur kuriem Dievs ir devis ne tikai fizisko, bet parasti arī garīgo un pārdabisko dzīvi, netieši ir vērsta uz Dievu, kas ir dzīvības Avots. Kādreiz pat pārmetumus, kas bija vērsti pret mums, grēciniekiem, Dievs izteica šādi: „Ja nu Es esmu tēvs, kur tad ir Man parādāmais gods?” (Mal 1,6). Evaņģēlija gars būtiski attīra un padziļina mūsu izpratni par ceturto bausli. Jēzus vispirms ar lielu bardzību atgādina, ka nav tik cēlu mērķu, kas attaisnotu vecāku pamešanu likteņa varā: Jo Mozus saka: Godā savu tēvu un savu māti! (..) Bet jūs sakāt: ja kāds sacītu tēvam vai mātei: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, – tad jūs neļaujat nekā darīt sava tēva vai mātes labā (Mk 7,10-12). Bez tam Evaņģēlija gaismā jaunu nozīmi iegūst ceturtajam bauslim pievienotais apsolījums, kurā bija runa par svētību visa mūža garumā apsolītajā zemē. Kanaānas zeme tikai simbolizēja un pravietoja to Apsolīto Zemi, kuru Kristus mums ieguva caur Krustu un kurā Viņš kā pirmais iegāja caur savu Augšāmcelšanos. Tāpēc arī vecāku godāšana ir viena no zīmēm tam, ka esam paredzēti mūžīgajai dzīvei.
Cilvēki reiz kļūst veci...
Visbeidzot saskaņā ar Kalna mācības (Mt 5,21-48) garu, bausli godāt vecus vecākus vajadzētu attiecināt uz mūsu attiecībām ar visiem veciem cilvēkiem. Sīraha grāmatā lasām: „Pat ja saprāts viņu atstātu, esi iecietīgs un savos spēka gados neizrādi viņam necieņu.” (3,13). Bet mazliet iepriekš: „Kas godā tēvu, gandara par grēkiem; kas māti godina, ir kā dārguma krājējs.” (3,3-4). Tātad saskaņā ar Evaņģēlija garu mums šos vārdus vajadzētu attiecināt arī uz citiem veciem cilvēkiem. Tas tā ir, ka cilvēks vecumdienās reizēm kļūst neciešams. Viņā noris dažādas nelabvēlīgas fizioloģiskas pārmaiņas, mazinās spēja iejusties jaunā situācijā, un īpaši skaidri atklājas dažādi netikumi, kurus cilvēks visu mūžu nēsājis sevī. Starp citu, līdzīgs liktenis sagaida arī mūs, kas tagad esam spēka briedumā, protams, ja nodzīvosim līdz vecumdienām. Bet no otras puses ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka reizumis veci cilvēki piedzīvo rupjas netaisnības. Savā dvēseļu aprūpes darbā neesmu radis cilvēkus biedēt ar elli. Bet, ja man kļūst zināms, ka kāds vecam cilvēkam uzdod brutālu jautājumu: „Kad tu beidzot nosprāgsi?”, tāpēc vien, ka gaida istabu, kuru tas aizņem, nešaubos, ka varu atļauties pateikt: „Cilvēk, tu gatavo sev mūžīgo uguni!” Vai arī, ja vairākus gadus attiecības ar sievasmāti bija labas, un pēkšņi sāku viņu ienīst un vajāt, kad viņas darba spējas izsīkst, un, ja, tā rīkojoties, ceru uz Dieva žēlsirdību un pestīšanu, varu piedzīvot rūgtu vilšanos. Tā rīkojoties, ņirgājos par Dieva žēlastību. „Nepievilieties, Dievs nedod Sevi izsmiet” (Gal 6,7-8). Bieži pārestības veciem cilvēkiem nodarām neapzināti, tikai tāpēc, ka neesam raduši iejusties cita cilvēka situācijā. Mums grūti saprast, ka pat mazs troksnis var izvest vecu cilvēku no pacietības, vai arī, ka viņa vārgums ir tik liels, ka viņš pat nespēj uzraudzīt vārīties uzliktu pienu. Tādos gadījumos mēs apsūdzam vecāku kaimiņu vai pat miesīgo māti par pārspīlētu jūtīgumu vai slinkumu. Tātad vēsture atkārtojas. Viņi, kad bija jauni, arī šad tad mēdza apsūdzēt un nesaprata vecāku cilvēku. Varbūt arī mēs reiz kļūsim veci ... . Jēzus lika ne tikai runāt par mīlestību, bet arī īstenot to.
Mūsu vienotība ar Baznīcu – Māti
Man kā katolim uz šīs zemes ir vēl viena māte, vistiešākajā nozīmē. Līdzīgi kā miesīgā māte mani dzemdēja un uzaudzināja kā cilvēku, tā Māte Baznīca mani dzemdēja un audzina kā Dieva bērnu. Tas nav tikai tā, ka Baznīca sevī uzkrājusi un glabā daudzu paaudžu brīnišķīgo garīgo pieredzi, pateicoties kurai man ir samērā viegla piekļuve tās bagātībām. Kaut arī es būtu ļoti dziļi iesakņojies kristietības garīgajās tradīcijās, tomēr tāpēc vien es vēl nebūtu kristietis. Par kristieti vairāk kļūstu caur dāvanu no augšas, nekā caur personīgo garīgo pieredzi un paša pieņemtajiem lēmumiem. Māte Baznīca mani ir dzemdējusi kristībā dzīvei Dievā, Viņa šo dzīvību uztur ar Dieva Vārdu un Kunga Miesu, mani kopj un dziedē ar Izlīgšanas sakramenta palīdzību. Ar ticības acīm mēs Baznīcā saskatām ne tikai nopelniem bagātu un cienījamu reliģisku institūciju, bet arī Māti, kas savu garīgo auglību saņem no paša Svētā Gara un kuras dāvanas pārspēj visas cilvēciskās iespējas (sal. Gal 4,21-31; Is 66,10-11). Jau Baznīcas vajāšanu laikā svētais Cipriāns teica: „Dievs nevar būt Tēvs tam, kam Baznīca nav Māte”. Tomēr nemēģināsim meklēt šajā apgalvojumā atbildi uz jautājumu – ir vai nav nekatolim iespējama pestīšana? Svētais Cipriāns, to sacīdams, vēlējās, lai kristieši apzinātos, cik vitāli svarīga mums ir pārdabiskā vienotība ar Māti Baznīcu un viņas mātišķo kalpojumu. Līdzīgi, vienīgi ar ticības acīm var atpazīt to mūsu ticības brāļu garīgo tēvišķību, kas Baznīcā ir iecelti par ”Dieva namturiem” (Tit 1,7) un par „Dieva noslēpumu pārvaldniekiem” (1Kor 4,1). Viņu tēvišķību vajag cienīt Jēzus Kristus garā, kurš saka: „Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs” (Mt 23,9). Jo ne no sevis un pat ne no Baznīcas iecelti, priesteri un bīskapi ir Dieva vienīgās tēvišķības kalpi, „no kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu” (Ef 3,15). Viņi tika iecelti Baznīcā, bet „Svētais Gars viņus iecēlis, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis” (Apd 20,28). Tulkoja Kaspars Zagorskis †
 |
