Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

In nomine Domini
22.03.2010 pl. 13:08

Līvija Leine

25.martā aprit 10 gadu, kopš jaunā amatā – par Romas katoļu Liepājas koadjutorbīskapu tika iesvētīts Vilhelms Lapelis. Viņš kļuva par bīskapu 38 gadu vecumā. Viņa aprūpē ir 32 draudzes, 7 misiju punkti, 15 priesteru no tiem 5 misionāri. Ap 10 procentu no bīskapijas teritorijā dzīvojošiem 300000 cilvēku (Liepājas, Kuldīgas, Ventspils, Talsu, Saldus pilsētas un to bijušie rajoni) ir katoļi.

- Kas palicis visspilgtāk atmiņā no 2000.gada 25.marta, no brīža, kad tikāt iesvētīts par bīskapu?

Garīgajā seminārā mēs mācījāmies un gatavojāmies, lai  būtu par draudzes ganu – par prāvestu, par priesteri, kas kalpo. Kad saņēmu ziņu, ka Pāvests lūdz, lai pieņemu šo amatu, bija gan pārsteigums, gan izaicinājums. Apzinājos savus cilvēciskos ierobežojumus un reizē to uztvēru kā atzinību. Apliecinājumu, ka eju pareizā virzienā.  Toreiz bija saulaina diena. Daudz draugu un paziņu. No visiem izjutu lielu atbalstu. Bija Svētki.

- Jums bija arī pārliecība: es to varēšu, es tam deru?

Pārliecības nebija. Bija paļaušanās. Es izvēlējos par savu moto no gadījuma ar apustuli Pēteri, kas aprakstīts Evaņģēlijā. Kopā ar citiem viņš bija zvejojis visu nakti, bet neko nebija nozvejojis. Kad skumīgi pārskatījis tīklus, pienācis Jēzus un teicis: "Dodies atpakaļ un izmet tīklu." Pēteris, kurš īsti nav ticējis, ka loms būs, tomēr atbildējis: "Tavā vārdā es to darīšu." Latīniski – "In nomine Domini" (Kunga Vārdā). Pētera loms nu bija tik liels, ka knapi ar laivu varēja izbraukt krastā. Mana pārliecība: lai loms tiktu nozvejot, ir jāpaklausa Dievam. Jāuzticas Dievam. Tad Viņš ar savu klātbūtni, svētību un palīdzību ir līdzās. Bet vajadzīga arī paša cilvēka atdošanās, darbs. To arī pastāvīgi mēģinu sevī atjaunot. Ar Dievu var paveikt visu, Dievs paveic kopā ar cilvēku.

- Kādi ir lielākie šo desmit gadu veikumi?

Redzamākais - tapušas vairākas jaunas baznīcas: Bārtā, Grobiņā, Kalnu baznīca, Liepājā – Māras, Meinarda un Svētā Dominika. Tas bija nepieciešams, jo sapratām, ka padomju varas gados notikusi liela iedzīvotāju migrācija un Kurzemē ir ieplūdis daudz katoļticīgu cilvēku, kam nepieciešama vieta garīgai aprūpei. Pirms gada Kuldīgā iesvētījām Rekolekciju māju, kuru aprūpē dominikāņu māsas. Tā atrodas Kurzemes sirdī un ir vieta, kur cilvēkiem sapulcēties un garīgi sevi sakopt. Esam pārliecinājušies, ka cilvēki pēc tās tiecas. Tur jau notikuši vairāki Alfa kursi, kuru gaitā apkārtējo draudžu cilvēki, kuri savulaik bijuši attālinājušies no baznīcas, ar jaunu dedzību iesaistās draudzēs. Jau sešpadsmit gadu Liepājā darbojas katoļu pamatskola, tā pastāvīgi ir manā rūpju lokā. Tagad tur mācās 130 skolēnu. Taču tur vajadzīga vecāku līdzdalība, jo valsts simtprocentīgi nefinansē baznīcas skolu, un viņi to dara, jo saprot šādas skolas vērtību. Man ir gandarījums, ka tā varam kalpot sabiedrības labā. Mūsu absolventi ir ar pozitīvu dzīves skatījumu, ejot tālāk vidusskolā, tie pat kļūst par klases līderiem. Tātad tas, ko audzina šī skola – redzēt dzīvē, labo, gaišo, dzīvot ar cerību –, ir arī citiem jauniešiem vajadzīgs.

- Baznīca, skola – it kā taustāmas lietas. Kas šajos desmit gados ticis darīts, lai celtu dvēseles?

Kā katram cilvēkam ir vajadzīgs savs pavards, mājas tā arī draudzei, lai arī tā pavisam neliela, vajags savs dievnams - mājas, kur augt un veidoties. Mēs uzskatām, ka ļoti svarīgs darbs ir kopt medijus. Sesto gadu darbojas interneta portāls "Katedrāle", kas Dieva vārdu sludina un Labo Vēsti nes virtuālajā vidē. Rit devītais gads, kopš Kurzemes diecēzē ir arī sava avīze "NĀC". Lielākie darītāji ir mūsu priesteri un klostermāsas, ar kuriem lepojos un kuriem esmu pateicīgs. Viņi ir tie, kas ikdienā ir līdzās cilvēkiem, kas ar savu dzīvi liecina par Dieva mīlestību. Katru gadu notiek arī trīs svētceļojumi kājām uz Aglonu – no Ventspils, Talsiem un Liepājas. Tas ir tāds garīgs pasākums, kurā cilvēki dodas, atstādami mājās savas ikdienas rūpes, lai sadraudzētos ar Dievu, piedzīvotu tā tuvumu. Pagājušajā gadā no Liepājas izgāja ap 50 cilvēku, bet galā šajā pulkā jau bija ap 80. Lielākoties jauni cilvēki. Esmu iesvētījis arī četrus jaunus priesterus. Toms Priedoliņš, Jānis Mētra, Andris Vasiļevskis un  Jānis Meļņikovs ir pirmie priesteri, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nākuši no mūsu novada. Visi pabeiguši studijas garīgajā seminārā, patlaban tur mācās divi mūsu studenti, viens no Liepājas. Piecās lielākajās draudzēs darbojas Marijas leģiona māsas, kuras apmeklē ticīgos slimnīcās, pansionātos, mājās un piedāvā cilvēkiem garīgu palīdzību. Un daudzi cilvēki saka: "Cik labi, ka jūs atnācāt." Daži raida prom. Bet māsas vienmēr atgādina, ka gatavas nākt atkal, jo baznīca un Dieva sirds durvis vienmēr ir atvērtas.

- Kā jūs vērtējat: vai cilvēki šajos desmit gados ir mainījušies? Vai mainījusies viņu attieksme pret Baznīcu, savstarpējās cilvēciskās attiecības?

Man šķiet, ka cilvēki kļuvuši smalkjūtīgāki, savstarpējās attiecības vērtē augstu. Pat ja tas ir tikai īss tikšanās mirklis uz ielas vai veikalā. Ir lielāka vēlme ieskatīties cilvēkā, kas ir līdzās, izprast, ko otrs grib pasacīt. Jo patiesībā jau Dievs runā caur šādiem brīžiem. Man ir prieks par mūsu starpkonfesionālo sadarbību, kas šajos gados ir veidojusies Liepājas pilsētā. Dažādu konfesiju mācītāji, priesteri un sludinātāji esam satuvinājušies. Iesākās ar to, ka piedalījāmies ekumēniskos dievkalpojumos, pēc tam reizi gadā satikāmies pie manis pie sadraudzības pusdienu galda, pēc tam tapa Reliģisko lietu komisija Pilsētas domē. Mēs cenšamies cilvēciski tuvināties, otru cilvēku uzlūkot ar cieņu.

- Ko tas nozīmē pilsētai?

Ja labākas veidojas cilvēciskās attiecības, ja cilvēki ieklausās tajā, uz ko Dievs viņus mudina un aicina, tad veidojas labāka kopējā gaisotne. Ticīgi cilvēki vai tie, kuri sevi neuzskata par tādiem, ir sabiedrības daļa. Un, ja viņi katrs ikdienā mēģina īstenot to skaisto, uz ko Dievs aicina, tad vide, kurā dzīvojam top jaukāka. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla, un mēs esam aicināti kļūt Viņam arvien līdzīgāki, to attēlu, kas mūsos ir, spodrināt, kļūt žēlsirdīgāki, labvēlīgāki, devīgāki.

- Žēlsirdība, labvēlība – skaisti vārdi. Kā tie skan pašlaik, krīzes apstākļos? Kā to skanējumu var ietekmēt bīskaps Vilhelms Lapelis?

Pasauli spēj darīt labāku katrs. Un vispirms – strādājot ar sevi, veidojot sevi. Arī bīskaps ir cilvēks, kuram pašam jāstrādā ar sevi. Visvairāk labu varu izdarīt tad, kad pats izkopju savu garīgo dzīvi un komūniju ar Kristu. Jo ar Viņu nodibinu arvien ciešākas saiknes, jo labāk saprotu, kas man ir jādara. It kā vienkārši: brauc jūrā un izmet tīklus! Bet katru reizi tas ir kaut kas cits. Jo esmu tuvāk Kristum, jo labāk saprotu, ko viņš konkrētajā brīdī no manis sagaida, kurp viņš man liek doties. Vai ko konkrētu darīt, vai kādu uzrunāt, apmeklēt. Un labāk pildīt to, ko Dievs iecerējis. Bet Dievs ir iecerējis, lai cilvēki būtu patiesi laimīgi. Lai turētos nevis pie šķietamām, pie pseido vērtībām, bet gan pie īstām vērtībām, pie tādām, kas nekad neliek vilties. Man ir liels prieks, ka Liepājā jūtu drauga – luterāņu bīskapa Pāvila Brūvera - plecu. Mēs satiekamies mazās neformālās brokastīs un par daudz ko varam aprunāties, savstarpēji viens otru atbalstīt. Tās ir ļoti patiesas attiecības, lai arī mūsu konfesijām ir atšķirības Baznīcas mācībā. Mēs runājam, diskutējam, mēģinām nonākt līdz kopsaucējam, kopīgi meklēt patiesību. Jo Kristus ir patiesība. Un es ticu, ka mēs katrs - gan bīskapi, gan mācītāji, gan priesteri - varam kaut ko labu darīt, to atklājot.

- Bet krīzi mēs daudzi uztveram kā materiālu realitāti.

Cilvēkam ir daudz kas vajadzīgs materiālā ziņā – mājoklis, ēdiens, darbs. Un Dievs vēlas, lai tas cilvēkiem būtu. Bet par to jārūpējas mums pašiem. Cilvēkiem. Arī vienam par otru. Citam par citu. Arī šajā situācijā, kad ir krīze, bezdarbs, neviens mums nevar atņemt iespēju būt cilvēkiem. Bet ne mājoklis, ne ēdiens tomēr nenodrošina cilvēka laimi. Cilvēkam var būt viss, bet viņš var nebūt laimīgs. Bet citam – nav nekā, un viņš ir laimīgs. Cilvēku laimīgu dara tikai Mīlestība.Pat tad, ja otram nespēj palīdzēt, vēlmei palīdzēt nevajadzētu zust. Reiz kāda meitene sēdējusi baznīcas solā un raudājusi. Priesteris pamanījis, ka viņa tur raud, apsēdies līdzās. Pēc brīža pajautājis, kā var palīdzēt. Meitene atbildējusi: jūs jau palīdzējāt. Ja arī nav ko iedot tādu taustāmu, materiālu, mēs varam otru cilvēku … uzklausīt. Ja cilvēks jūt, ka viņu kāds uzklausa, viņam kļūst vieglāk. Viņš saprot, ka Dievs viņu nav atstājis, jo Dievs darbojas caur cilvēkiem. Jo esam labvēlīgi pret otru, jo vairāk ļaujam Dievam izpaust savu mīlestību, savu gādību.

- Vai katoļu baznīca palīdz arī trūcīgiem cilvēkiem?

Saldū un Kuldīgā darbojas labdarības virtuve. Liepājā mātēm, kas nonākušas grūtībās, palīdz Mārtiņmāja. Arī draudzes vāc līdzekļus, ziedojumus, lai varētu palīdzēt trūcīgiem cilvēkiem.

- Vai var runāt par bīskapa plāniem nākamiem desmit gadiem?

Dievs jau tos ir nolicis. Tikai jāmēģina atpazīt. Tuvākajā laikā vairāk gribam izglītot lajus. Daudzi mūsu cilvēki absolvējuši vai studē Rīgas katoļu Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Viņi dosies uz draudzēm un strādās ar cilvēkiem: lasīs lekcijas, veidos tematiskus dialogus, lai draudžu locekļiem palīdzētu padziļināt savu ticību.

- Jūs esat bijis pats jaunākais Latvijā iesvētītais katoļu bīskaps. Vai būsit arī pats jaunākais kardināls?

Tas ir Dieva ziņā. Mēģinu atšifrēt, ko Dievs no manis vēlas un pēc iespējas pilnīgāk to īstenot. Patiešām, negribu savu gribu ne meklēt, ne piepildīt. Tas būtu pilnīgi šķērsām. Bet tas, ko Dievs grib, lai arī cilvēka acīm tas izskatās grūtāk, vai neiespējami, vai nelietderīgi, vai bezjēdzīgi, tomēr galu galā izrādās labi.

- Jums ir viegli sevi visu ielikt Dieva rokās? Visu. Savu ego pilnīgi svītrojot.

Nedomāju, ka tas ir viegli. Ar prātu to saprast ir vieglāk, bet emocionāli reizēm ir grūtāk.

- Arī bīskapam nosāp, ja kaut kas nav noticis, kā iecerēts?

Arī bīskapam. Bet tad aizeju uz kapelu, izstāstu Dievam savas šaubas un nemieru, nolieku visu Viņa priekšā. Jo Kristus taču ir Baznīcas galva. Tas ir Viņa vīna dārzs un kviešu druva. Mēs te esam tikai darbinieki. Reizēm jau šķiet, ka es te kaut ko vadu, daru, gribas, lai kaut kas notiek straujāk. Bet Dievs to redz labāk. Un man vēl ir krietni kur augt, lai spētu pilnībā paļauties.

- Ko jūs gribētu novēlēt liepājniekiem?

Man tuvs ir mātes Terēzes teiciens. "Esiet laimīgi šobrīd!" Ja pagātnē kļūdas bijušas, par tām nav ko gausties, ja var, tās ir jālabo, no tām ir jāmācās. Dzīvot tikai nākotnei ar skaistiem plāniem un idejām, nav jēgas, jo tās var nepiepildīties. Ja cilvēks ir laimīgs šajā brīdī, ar to pietiek.

Kurzemes-vards.lv
Foto: Katedrale.lv

  • Bīskapa Vilhelma Lapeļa pateicības Svētā Mise notiks 25. martā 11.00 Liepājas sv. Jāzepa katedrālē. Visi priesteri un ticīgie laipni aicināti piedalīties.