Tā aģentūrai MISNA savu personīgo pārzīvojumu pēc cunami traģēdijas apraksta itāliešu konventuālo franciskāņu tēvs Ferdinando Severi. Indonēzijā viņš dzīvo jau trīsdesmit piecus gadus, trīspadsmit no tiem pavadīti Jēzus Svētās Sirds draudzē Banda Akehā, kas ir provinces centrs. Tēvs Severi jau vairākus gadus ir uzticams kristīgās aģentūras MISNA ziņu ieguves avots. Līdz šim viņš ir stāstījis galvenokārt par sabiedriski politiskajām norisēm Indonēzijā, taču šoreiz nākas liecināt par milzīgās dabas katastrofas radīto situāciju. Tēvs Severi atceras, kā dienu pirms traģēdijas viņš celebrējis Ziemassvētku svēto Misi sev uzticētajā draudzē. Baznīca bija cilvēku pārpildīta. Pēc dievkalpojuma viņš sēdies autobusā, lai brauktu uz 247 kilometrus attālo Meulabohu. Vakarā celebrējis svēto Misi šejienes ticīgajiem, bet rītā plānojis atgriezties Banda Akehā. Pirms izbraukšanas tēvs Ferdinando kājām devies apciemot kādu slimnieku, lai aiznestu viņam Ziemassvētku dāvanu - saldumus. Iedams, viņš sajutis trīcam zemi. “Uzreiz metos ceļos un sāku lūgt Dievu. Kādam vērotājam no malas tas varētu likties dīvaini, taču tai mirklī sajutu ārkārtējo dabas spēku, radītā spēku,” saka franciskānis un turpina savu liecību. “Zeme trīcēja kādu minūti. Es piecēlos un ieraudzīju sagrautas mājas, taču turpināju ceļu, satiku slimnieku un atdevu viņam dāvanu. Tad devos uz autoostu. Taču tieši tad, kad biju pie tās nonācis, ūdens gāzās autoostai virsū. Tā atradās kilometra attālumā no jūras. Kopā ar citiem cilvēkiem, kas bija gaidījuši autobusus, izmisīgi skrējām uz kalnaināku pilsētas vietu, tad visi ienācām mošejā un patvērāmies tajā. No šīs svētvietas redzējām ielas, kurās bija notikusi okeāna invāzija un līķus, kas peldēja tajās. Pēc 3-4 stundām izgājām no mošejas un uzsākām brist pa ūdens piepildīto pilsētu.” Nākamās stundas un dienas misionāram bija traģiska piedzīvojuma pilnas. Pilsēta bija izpostīta, tilti salauzti, telekomunikācijas sarautas. “Četras vai piecas dienas gulēju dažādās mājās, vienreiz starp vistām, jo dzīvojamā māja jau bija pilna ar citiem patvēruma meklētājiem. Pēc tam uzzināju, ka Blangpidi, apmēram 100 kilometrus no Meulabohas darbojas lidosta. Tur satiku ķīniešu tautības budistu mūku, manu paziņu draugu, kurš man nopirka jaunas drēbes un lidmašīnas biļeti uz Medanu. Es pats biju pazaudējis naudasmaku un man vairs nebija nekā. Šis mūks patiešām bija ļoti izpalīdzīgs.” Ieradies Medanā, tēvs Severi piezvanīja bīskapam, lai paziņotu, ka ar viņu pašu viss ir kārtībā. No Medanas viņš ieradās Banda Akehā. Taču arī šeit misionārs sastapās ar iznīcību. “No apmēram trīssimt piecdesmit katoļticīgajiem divdesmit pieci bija noslīkuši. Meulabohā, savukārt, no katriem piecdesmit ticīgajiem ūdens bija aprijis deviņus. “Starp viņiem bija arī katehēte, kas man bija īpaši dārga,” stāsta misionārs. “Man trūka drosmes, lai paziņotu par bojāeju viņas vecākiem. Tagad, gandrīz visi ķīnieši, kas sastādīja lielāko katoļticīgo daļu, no Banda Akehas ir aizbēguši uz Medanu, tāpēc draudzes locekļu skaits ir sarucis vēl vairāk. Man apkārt kaudzēm mētājas postījumu atliekas. Tikai vakar kareivji sāka tīrīt mūsu skolu – celtņu kompleksu, kurā mācījās četrsimt skolēnu. Tīrīšanas procesā viņi atrada četru skolēnu līķus.” Sazinoties ar ziņu aģentūru MISNA, tēvs Ferdinando Severi uzsver, ka “materiālās palīdzības, kas sasniegusi Banda Akehu, ir pietiekami daudz un ka šeit darbojas arī ne mazums mediķu un sanitāru, taču trūkst ekskavatoru, lai pilsētu attīrītu no postījumiem. Līdzīga problēma ir arī citās pilsētās un ciematos no Banda Akehas līdz Meulabohai, kas vēl pirms neilga laika bija skaistas atpūtas vietas, bet šodien ir pilnīgi izpostītas.” Tāda ir itāliešu misionāra Indonēzijā, konventuālo franciskāņu tēva Ferdinando Severi liecība. • • • • • | 
