Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

6. bauslis – tev nebūs laulību pārkāpt
09.09.2010 pl. 13:12

Jaceks Salijs OP. Tulkoja Kaspars Zagorskis †

Nekļūdīga mēraukla, ar kuru var noteikt, vai laulībā ir iesaistījies viss cilvēks, ir nelokāma pārliecība, ka mēs vienmēr būsim viens otram kā vīrs un sieva - gan laimē, gan nelaimē, līdz pat nāvei.

Patiesa veltīšanās laulātajam draugam prasa piepūli

Žēlastība neaizstāj dabu, bet gan uz tās būvē. Neklājas lūgties par labu ražu, ja novārtā tikusi pamesta lauka apsēšana. Par vēlu ir cerēt uz Dieva palīdzību, kad laulības dzīve jau virzās uz Dieva baušļu pārkāpšanu. Tā ir patiesība, ka Viņa pasaulē nav tādu situāciju, kurām nebūtu risinājuma saskaņā ar Dieva gribu. Nedrīkst pieļaut tādu situāciju rašanos, kad laulības dzīve atrodas uz bezdibeņa malas vai kad vīrs sāk trakot, ja sieva ieminas, ka vajadzētu pārtraukt kontracepciju (līdzeklis, metode, ar kuru izsargājās no bērna ieņemšanas). Izkļūšana no tādas situācijas, kas būtu saskaņota arī ar Dieva gribu, varētu kļūt par patiesu problēmu, lai gan ir iespējama arī šādos apstākļos.

Tāpēc bauslis ”Tev nebūs laulību pārkāpt” tāpat nozīmē: „Rūpējies par savu laulību, bet iznīcības sēklu izskaud jau pašā sākumā; centies nepieļaut tādas situācijas, kad laulības pārkāpšana vai šķiršana kļūst reāls kārdinājums.”

Tāpēc jāpieņem a priori, ka mūsu laulības mīlestība aizvien vēl ir nepilnīga un tai jāveltī daudz pūļu. Vispirms ir jāpārvar tādi mīlestības priekšstati, kas asociējas ar patērēšanu un vieglu ceļu uz laimi. Tas, kurš saka: „Es tevi mīlu, jo man ir labi būt ar tevi kopā”, vēl nav izgājis no sava es. Patiesa mīlestība sākas tikai tad, kad tevi mīlu nesavtīgi, tevis paša dēļ. Kā māca Vatikāna II koncils, tas ir iespējams pateicoties tam, ka es nāku no Dieva, un tāpēc tikai caur mīlestību es varu atrast sevi šajā Dieva realitātē. „Cilvēks ir vienīgā radība pasaulē, kuru Dievs vēlas viņa paša dēļ, tāpēc tas nespēj piepildīt sevi citādi, kā tikai nesavtīgi dāvinot sevi.” (”Gaudium et spes” 24)

Vai ir jāatgādina, ka patiesa veltīšanās laulātajam draugam prasa piepūli? Tas, ko tev vēlos dāvināt, esmu es pats. Tāpēc man jākļūst pēc iespējas vērtīgākam. Man jātiecas pēc tā, lai veltītos tai personai, kuru mīlu, lai es būtu valdnieks pār sevi, nevis savu kaislību vergs. Man jāmeklē šīs personas labums, nevis tā jāizmanto, man jāpilnveidojas, es nedrīkstu pārtraukt morālo un garīgo attīstību.

Nekļūdīga mēraukla, ar kuru var noteikt, vai laulībā ir iesaistījies viss cilvēks, ir nelokāma pārliecība, ka mēs vienmēr būsim viens otram kā vīrs un sieva - gan laimē, gan nelaimē, līdz pat nāvei. Šī pārliecība laulātajiem draugiem ir nepieciešama jau pašā laulības sākumā, ko viņi apstiprina ar laulāto solījumu. Tādā veidā šis solījums parāda laulības būtību: pēc savas dabas tā ir pilnīga savstarpēja veltīšanās, un tieši tāpēc tā ir mūžīga. Tā kā tā ir sakramentālais zvērests, pats Dievs tai pievieno sekmīguma apsolījumu. Tāpēc vārdi: „Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt 19,6) izsaka ne tikai aizliegumu, bet arī Dieva palīdzību, sevišķi grūtos brīžos.

Veicot sirdsapziņas izmeklēšanu šī baušļa kontekstā ir jāpajautā: vai cenšos saredzēt un pārvarēt egoistisku attieksmi pret laulāto draugu? Vai visos apstākļos atceros tā cilvēciskās personas cieņu? Būtu sev jāuzdod arī šāds jautājums: vai mana uzticība pret laulāto tiecas uz jebkuru iekšējas nodevības neiespējamību? Vai manā iztēlē šķiršanās neparādās kā veids, kas varētu atrisināt mūsu laulības konfliktus? Varbūt ir gadījies, ka esmu šantažējis ar laulības šķiršanu brīžos, kad ģimenē notika ķildas?


Slikta padoma sekas

Attiecībās ar citiem laulātajiem pāriem ir vērts sev pajautāt: vai cenšos būt liecinieks Dieva mācībai par laulību? Varbūt pat esmu veicinājis kādas laulības iziršanu? Diemžēl šodien jārunā par sliktiem padomdevējiem laulības jautājumos.

Slikta padoma mehānisms reizēm darbojas šādi: vīrs vai sieva uztic kādai tuvai personai laulātā drauga nodarītās pārestības, bezcerīgumu vai šaubas, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Parasti viņi grib atbrīvoties no sarūgtinājuma vai zemapziņā sagaida noliegumu: apstiprinājumu tam, ka patiesībā nav nemaz tik slikti. Bet cilvēks, kuram uzticam šos grūtumus, izrāda nevis patiesu līdzjūtību, t. i., palīdz pārvarēt saspīlējumu, iedveš drosmi, bet gan bieži kļūst par sakāves padomdevēju.

Padoma dāvana taču balstās tajā, ka padomdevējs to, kurš viņam uztic savas nelaimes un izmisumu, cenšas pēc iespējas vairāk mudināt darīt labo, kas jau tagad ir viņā un nelaimīgajā situācijā, bet kurš tikai ir nomākts un paralizēts negatīvo pārdzīvojumu dēļ. Tādēļ nelaimi nesošs padomdevējs ir tāds, kurš tā vietā, lai mudinātu darboties un atjaunot cerību, apstiprina lēmumu padoties.


Puritāniskā mentalitāte

Mūsu cilvēciskā miesiskuma pārdzīvošanā nāvīgs Dieva likumu ienaidnieks ir mūsdienās plaši izplatītā puritāniskā mentalitāte. Puritānis jau sākotnēji pieņem – un pieņem to kā neaizskaramu dogmu – ka viņš ir godīgs un pieklājīgs cilvēks. Viņa mentalitātei sveša ir ne tikai grēka izjūta, bet arī vajadzība atgriezties. Puritāniskā mentalitāte visus savus pūliņus virza uz to, lai ļaunumam, kāds ir cilvēka dvēselē un darbos, piešķirtu šķietamu pieklājību.

Puritānis ar riebumu novērsīsies no ļaundara, kas apzog svešus pagrabus, bet neko nepieklājīgu neredz tajā, ka kāds kļūst bagāts, tirgojot ieročus. Būtībā viņš peļ izvirtību, tāpēc arī savas erotiskās dēkas gribēs legalizēt, šķiroties un nodibinot jaunu laulību. Tāpēc ka viņš necenšas atvērt savu seksualitāti gara spēkam, savu slieksmi onanēt uzskatīs par tādu fizioloģisku parādību, kurai šķietami nav nekā kopīga ar morāli, bet pirmslaulības un ārpus laulības sakaros saskatīs pozitīvus vai pat garīgus aspektus. Puritānis, protams, zina labāk par Dievu, kas ir patiesi labs un kas ļauns.


Foto: Tina Phillips,
Freedigitalphotos.net