Mīļie brāļi un māsas! Svētās Jaunavas, Lurdas Dievmātes piemiņas dienā, kas ik gadus tiek atzīmēta 11. februārī, Baznīca piedāvā arī atzīmēt Pasaules slimnieku dienu. Šis notikums, kā to vēlējās godājamais Jānis Pāvils II, kļūst par iemeslu, lai vēlreiz pārdomātu ciešanu noslēpumu un īpaši, lai mūsu kopienas un pilsonisko sabiedrību darītu iejūtīgu pret slimo brāļu un māsu vajadzībām. Ja ikviens cilvēks ir mūsu brālis, tad vēl jo vairāk slimajiem ir jābūt mūsu dzīves un uzmanības centrā, lai neviens no tiem nejustos aizmirsts un atstumts. „Cilvēcības mēru parāda attieksme pret ciešanām un cietēju. Tas attiecas ganu uz katru cilvēku, gan uz sabiedrību kopumā. Sabiedrība, kas nepieņem cietēju un nespēj ar līdzjūtību viņam palīdzēt, ir briesmīga, necilvēcīga sabiedrība." (Spe salvi 38) Kaut atsevišķās iniciatīvas, ko vairākas diecēzes ir uzsākušas sakarā ar šo dienu, spētu kalpot par pamudinājumu padarīt slimnieku aprūpi arvien efektīvāku un proti, tam ir arī saistība ar lielajiem svētkiem, ko 2013. gadā svinēsim Marijas svētnīcā Altetingā, Vācijā. 1. Manā atmiņā vēl šodien ir brīdis, kad pastorālās vizītes laikā man bija iespēja pārdomās un lūgšanā uzkavēties pie Svētā līķauta, Kunga cietošā vaiga priekšā. Šis vaigs mums liek domāt par To, kurš uzņēmās visu laiku un zemju cilvēku ciešanas, arī mūsu ciešanas, mūsu pūles, mūsu grēkus. Cik daudz ticīgo vēstures gaitā ir gājuši garām šim līķautam, kurā bija ietīts Krustā sistais, kas atbilst visam, kas Evaņģēlijos ir sacīts par Jēzus ciešanām un nāvi. Tā uzlūkošana ir uzaicinājums pārdomāt arī to, ko saka apustulis Pēteris: „Viņa brūces jūs izdziedināja” (1. Pēt.2; 24). Dieva dēls ir cietis un miris, bet viņš ir atkal augšāmcēlies. Un tieši tādēļ viņa brūces kļūst par zīmi mūsu atpestīšanai, piedošanai un izlīgumam ar Tēvu. Vienlaikus tas ir arī pārbaudījums ticībai: mācekļu ticībai un mūsu ticībai. Ikreiz, kad Kungs runā par savu ciešanu ceļu un nāvi, tie neapjēdz, nesaprot, izvairās un pretojas. Divi mācekļi no Emmausas ar skumjām pārrunā to dienu notikumus Jeruzalemē un jaunai vīzijai atveras tikai tad, kad Augšāmceltais kopā ar viņiem ir nogājis kādu ceļa gabalu. (sal. Lk. 24; 13 – 31) Arī apustulis Toms atzīstas neticībā pestīšanai caur ciešanām: „Ja es neredzēšu naglu rētas viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās un roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu.” (Jņ. 20; 25) Tomēr Kristus priekšā, kurš rāda savas rētas, šī atbilde kļūst par aizkustinošu ticības apliecinājumu ”Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ. 20; 28). Tas, kas agrāk bija nepārvarams šķērslis, jo ir Jēzus šķietamās izgāšanas pazīme, satiekot Augšāmcelto kļūst par uzvarošās mīlestības pierādījumu: „Tikai Dievs, kas mūs mīl tik ļoti, ka ir uzņēmies mūsu ievainojumus un ciešanas, īpaši nevainīgo ciešanas, ir ticības vērts.” (Vēstījums „Urbi et Orbi” 2007. gada Lieldienās.) 2. Mīļie slimnieki un cietēji, tieši caur Kristus brūcēm mēs ar cerību varam uzlūkot visas raizes, kuras piemeklē cilvēci. Ar savu augšāmcelšanos viņš bēdas nav aizvācis no pasaules, tomēr tās ir uzvarējis pašā saknē. Ļaunā vardarbībai viņš ir nolicis pretī savas mīlestības visvarenību. Toreiz Kungs mums parādīja, ka miera un prieka ceļš ir mīlestības ceļš: „Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīlējiet!" (Jņ. 13; 34) Kristus, nāves uzvarētājs, dzīvo starp mums! Kamēr mēs, tā pat kā apustulis Toms sakām: „Mans kungs un mans Dievs!” mēs sekojam Kungam, "būdami gatavi ziedot dzīvību savu brāļu labā" (sal. Jņ. 3; 16), tā kļūstot par lieciniekiem priekam, kuru nebiedē sāpes – Augšāmcelšanās priekam. Svētais Bernards apgalvo: „Dievs nevar ciest, bet viņš ir līdzcietīgs.” Dievs, Patiesība un Mīlestība vienā personā ir vēlējies ciest mūsu labā un līdz ar mums. Viņš kļuva cilvēks, lai ar savu miesu un asinīm varētu parādīt patiesu līdzcietību cilvēkam. Tātad, ikvienās cilvēka ciešanās ir ienācis kāds, kurš dalās ar mums ciešanās un sāpēs. Lai ļautu uzaust cerības zvaigznei ikvienās ciešanās vairojas consolatio – Dieva aktīvās mīlestības sniegtais mierinājums. Šo vēsti es jums, mīļie brāļi un māsas atkārtoju tādēļ, lai jūs ar savu dzīvi, ciešanām un ticību, par to liecinātu. 3. Sakarā ar gaidāmo tikšanos Madridē, Pasaules Jauniešu dienās, jauniešiem, īpaši tiem, kuri cieš no kādas slimības, vēlētos pievērsties īpaši. Kristus ciešanas un krusts bieži izraisa šausmas, jo šķiet, ka tas ir dzīvības noliegums. Bet patiesībā ir pilnīgi otrādi! Krusts ir Dieva „Jā” cilvēkam, viņa mīlestības augstākā un visdziļākā mīlestības izpausme, no kuras izšļācas mūžīgā dzīvība. Šī dievišķā dzīvība ir izšļākusies no Jēzus caurdurtās sirds. Vienīgi Viņš var atbrīvot pasauli no ļaunuma un likt augt miera, taisnības un mīlestības valstībai, pēc kuras mēs visi tik ļoti tiecamies! (sal. Vēstījuma Pasaules Jauniešu dienām 3. punktu.) Mīļie jaunieši, mācieties „saredzēt” Jēzu Euharistijā un viņu „satikt” ! Tur viņš ir klātesošs un ir kļuvis pat par ceļamaizi. Tomēr jums viņu ir jāatpazīst un viņam jākalpo arī nabadzīgo, trūcīgo, slimo un cietēju personā. Jūs, visus jauniešus, slimos un veselos, es mudinu celt mīlestības un solidaritātes tiltus, lai neviens nejustos vientuļš, sevišķi Dieva tuvumā un kā daļa no viņa bērnu saimes (sal. Vispārējā audience 2006. gada 15. novembrī). 4. Aplūkojot Jēzus brūces, mūsu skats pievēršas Viņa vissvētākajai sirdij, kurā vispilnīgāk atklājas Dieva mīlestība. Vissvētākā sirds, tas ir krustā sistais Jēzus, no kura caurdurtā sāna izplūst asinis un ūdens (sal. Jņ. 19; 34) „kā Baznīcas sakramentu simbols, lai visi cilvēki, Jēzus Sirds aicināti, ar prieku smeltu no mūžīgās svētlaimes avota". (Romas Misāle, Prefācija Jēzus Sirds godināšanai) Īpaši jūs, mīļie slimnieki, jūtat šīs mīlas pilnās sirds tuvumu, spirdzinieties no šī avota ar prieku un paļāvību, un lūdziet: „Ūdens no Kristus sāna, mazgā mani! Kristus ciešanas, stipriniet mani! Labais Jēzu, uzklausi mani!" (Sv. Ignācija no Lojolas lūgšana) 5. Vēstījuma nobeigumā vēlētos izpaust savas simpātijas visiem kopā un katram atsevišķi. Es piedalos ciešanās, kuras jūs ik dienas piedzīvojat kopā ar krustā sisto un augšāmcēlušos Jēzu, lai viņš jums sniedz mieru un sirds dziedināšanu. Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kuru mēs ar paļāvību saucam par „Slimnieku veselību” un „Noskumušo iepriecinātāju” ir nomodā par jums līdz ar Jēzu. Krusta pakājē piepildās Simeona pravietojums: "Viņas mātes sirds ir caurdurta." (sal. Lk. 2; 35) Viņas sāpju bezgalība un dalīšanās Jēzus ciešanās, dod Marijai spēju zpildīt savu jauno uzdevumu - savā klēpī kļūt par Kristus māti. Savā nāves stundā Jēzus stāda viņu priekšā ikvienam savam māceklim sacīdams: „Lūk Tavs dēls!" (Jņ. 19; 26 – 27) Mātes līdzcietība sava dēla ciešanām pārtop mātes līdzcietībā visu mūsu ikdienas ciešanām. (sprediķis Lurdā 2008. g. 15. septembrī) Mīļie brāļi un māsas, šajā slimnieku dienā es aicinu valsts iestādes pievērst arvien vairāk enerģijas Veselības aizsardzības iestādēm, kuras rūpējas par cietējiem, īpaši par visnabadzīgākajiem un vistrūcīgākajiem un viņus atbalsta. Es savās domās vēršos pie visām diecēzēm, sūtu sirsnīgu sveicienu bīskapiem, priesteriem, klosterļaudīm, brīvprātīgajiem un visiem, kuri ar mīlestību ziedo spēkus visu slimo brāļu un māsu kopšanai slimnīcās, aprūpes iestādēs un mājās. Vienmēr ilgojieties slimnieka sejā ieraudzīt mūsu Kunga - Kristus seju! PP Benedikts XVI Romā, Vatikānā, 2010. gada 21. novembrī, Kristus Karaļa svētkos. Katedrale.lv
Foto: Lourdes-france.org |
