Mīlestība atdzīvina patiesību Tāpēc patiesība, mīlestība un spēks veido nesaraujamu trīsvienību un ar šādu savu dabu dod liecību par Trīsvienīgo visa Radītāju. Pievērsīsimies atsevišķām sekām, kādas no tā izriet. Tātad patiesība bez mīlestības nav patiesība šī vārda garīgajā nozīmē. Kas no tā, ka kāds ir pārliecināts par kristīgās ticības patiesumu? „Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1 Jņ 4,8) Tāds cilvēks vēl joprojām dzīvo melos. Arī patiesība, kuru daru zināmu citam cilvēkam, bet kuru neatdzīvina mīlestība, viegli kļūst par akmeni. „No pātagas sitiena veidojas rētas, bet mēles sitieni lauž kaulus.” (Sīr 28,20) Ja, piemēram, gribu tevi asi norāt par sliktu rīcību, tad nav bez nozīmes, kādu iemeslu dēļ to daru – vai dusmu vadīts, vai varbūt atriebības dēļ, vai arī tāpēc, ka man rūp tavs labums. Sakot kādam patiesību par viņa slikto uzvedību, viņu šajā ļaunumā varu arī nostiprināt, ar savu rīcību es varu aizskart viņa cieņu vai arī apslāpēt viņa labošanās centienus. Ja centīšos to darīt ar mīlestību, rūpēdamies par tavu labumu, mīlestība man pateiks priekšā, kad un kādā veidā mudināt tevi uz labo, jo nevaru taču vienaldzīgi noraudzīties, ka dari ļaunu. Tāpat arī tenku ļaunums pastāv tajā, ka tiek sacīta patiesība bez mīlestības. Bet patiesība bez mīlestības, pat tās materiālajā dimensijā, ātri pārstāj būt patiesība, jo tai viegli pievienojas apmelošanas elementi. Protams, mēs drīkstam runāt par citiem cilvēkiem, arī par viņu ļaunumu, ja mums patiešām rūp viņu labums. Mīlestība tomēr daudz biežāk mūs mudina citu cilvēku ļauno rīcību paturēt noslēpumā, rūpējoties par šī cilvēka labo vārdu. Īpaši mums vajadzētu būt nomodā par divām reakcijām, kuras mūsos var rasties, kad uzzinām par citu grēkiem. Pirmkārt: vai nejūtu sevī ļaunu apmierinājumu, ka tas, par kuru tiek runāts, nav tik nevainīgs, kā uzdodas? Varbūt arī cita cilvēka grēkā meklēju sava ļaunuma attaisnojumu? Otrkārt: vai tenkas nav viegls veids, kā uzlaboju savu morālo pašsajūtu? Varbūt labprāt tajās klausos tieši tāpēc, ka tās palīdz mazināt manu paša grēku ļaunuma sajūtu? „Ar mani vēl nav tik slikti, citi ir vēl ļaunāki!” – apmierināts domāju, dzirdot par tuvākā vājībām un kritieniem. Turklāt patiesība izšķir, vai mūsu noklusēšana ir laba vai ļauna. Noklusēšana, uz ko mudina viltība vai gļēvums, reizēm ir sliktāka par saltiem meliem, jo tā vieglāk var ievest maldos. Pastāv tāda noklusēšana, kuras mērķis ir aizsargāt patiesību. Piemēram, neārstējamu cilvēku nedrīkst mānīt, mazvērtējot slimības nopietnību, bet nedrīkst viņam arī brutāli teikt: „Tu drīz nomirsi.” Noklusējot, mēs cenšamies aizsargāt to vitalitāti, kas joprojām ir viņa organismā. Tāda nostāja, šķiet, ir visatbilstošākā viņa patiesajai situācijai. Arī bērnam dažās situācijās nedrīkst teikt visu patiesību, ja ir bažas, ka viņš to varētu pārprast.
Mīlestību nav iespējams apliecināt ar meliem
Nav iespējams noteikt, kas ir bīstamāks – patiesība bez mīlestības vai mīlestība, kas nerēķinās ar patiesību. Patiesa mīlestība nostiprina mūsu novērošanas spēju, tā spēj ieraudzīt arī tādu patiesību, kuru bez mīlestības ir grūti saskatīt. Bet nepatiesa mīlestība dara aklu. Neredzēt ļaunumu mīlētā cilvēka sliktajā rīcībā, vai viņu viegli attaisnot, mīlēto personu vērtēt augstāk par Dieva baušļiem – tā nav nekāda mīlestība, tā ir mīlestības karikatūra. Turklāt mīlestību nav iespējams apliecināt ar melu palīdzību, nedz arī veikt ko patiesi labu mīlētam cilvēkam, nodarot pāri trešajai personai vai citādi grēkojot.
Dieva patiesība ļauj pieņemt patiesību par sevi
Mīlestības caurstrāvota patiesība jeb patiesības caurstrāvota mīlestība ir visspēcīga. Šis spēks, protams, nav līdzīgs šīs pasaules varenībai, kas spēj ļoti skaļi manifestēt savu klātbūtni un naidīgās iespējas. Tā cenšas atdarināt Dieva visvarenību, bet tā parasti ir pazemīga un diskrēta. Pirmkārt, jo vairāk mūsos ir šīs patiesības, jo brīvāki esam, jo vairāk patiesības, jo mazāk mums kaitē meli, lai arī cik vareni tie būtu. Jo kas gan cilvēku, kurā mājo patiesība, var piespiest kalpot meliem, pat, ja uz viņu izdara lielu spiedienu? Viņš nav vieglprātīgs, bet, ja rodas nepieciešamība, viņš ir gatavs patiesības vārdā pieņemt pat vajāšanas. Meli var noturēties tad, ja neviens neuzdrošinās tiem pretoties. Viena cēla pretošanās, kas gatava pieņemt vajāšanas, izgaisina ilūzijas, ka meli ir visspēcīgi. Cilvēkos mostas cerība, viņi pamana arī savu līdzdalību melos un sāk kaunēties no tās, sāk domāt par atbrīvošanos no netīrās atkarības, kurā līdz šim bija iestiguši. Bet šis spēks ir tikai mīlestības caurstrāvotai patiesībai. Bez mīlestības pausta patiesība būs tikai naida, pašpaļāvības vai savu personisko interešu kliedziens, kas ir vēl viena daļiņa no tās ellišķīgās kņadas, ar kuru mēs pārpludinām zemi, kalpojot meliem. Patiesības spēks, ja esmu ar to piepildīts, izpaužas arī tajā, ka nekad nejutīšos ārējas patiesības apdraudēts. Ļoti bieži negribam atzīt otra cilvēka pausto patiesību, jo baidāmies, ka tā varētu būt zīme mūsu vājumam! Tāpēc mums pašiem ir jāizlemj: vai mūsu izpratni par to, kas ir spēks, mācīsimies pie velna vai pie Dieva? Jo saskaņā ar Dievišķā Mācītāja sacīto, patiesu spēku caurstrāvo patiesība un mīlestība. Tāpēc cilvēkam, kurā mājo Dieva patiesība, ir pietiekoši daudz patiesa spēka sevī, lai varētu pieņemt patiesību, kas nāk no citiem, kaut vai no ienaidniekiem.
Meli – garīgi murgi
Šis spēks mūs atbrīvos arī no važām, kuras ir visgrūtāk nomest, važām, ar kurām mēs paši esam sapinušies savā iekšienē. Protams, runa ir par melu važām. Melis zina, ka viņš melo, bet melīgs cilvēks tic saviem meliem. Tā tas ir noticis ne jau tāpēc, ka viņš kļūdījās, iepazīstot patiesību, vai tika ievests maldos. Viņš grib ticēt saviem meliem, bet tajā pat laikā neapzinās netīros procesus, kuri viņā veicina patiesības pielāgošanu savām interesēm. Īsi sakot, meli ir garīgās bezsamaņas stāvoklis. Šī bezsamaņa spēj būt rafinēti viltīga. „Mēs atzīstam, ka mums ir mazi trūkumi,” saka La Rošefuko (La Rochefoucauld), „tikai tāpēc, lai pārliecinātu citus, ka lielu trūkumu mums nav.” Uz meliem var raudzīties kā uz garīgiem murgiem, kuros cilvēks īstenībai liek būt citādākai nekā tā patiesībā ir. Tāpēc melis tai cilvēkā, kam nodarījis pāri, saskatīs savu pāridarītāju. Tīri egoistisku savtību viņš pārdzīvo kā veltīšanos kopējam labumam, bet ērtu dzīvi sauc par upuri, varbūt pat par upuri Kristum. Un visam tam viņš svēti tic. Arī cita veida meliem Jēzus ir pievērsis uzmanību, sakot: „..bagātības viltība...” (Mt 13,22) Vai tad laicīgie labumi, kurus radījis Dievs, mūs piemāna? Protams, ne. Materiālie labumi neizliekas cilvēka priekšā, ka tie būtu kas cits, nekā tie patiesībā ir. Cilvēks pats sevi tā apmānījis un izkropļojis savu iekšieni, ka tos uztver nepareizi. Melīgā veidā mēs varam pārdzīvot arī citas laicīgās vērtības: cilvēks no tām pieprasa, lai tās būtu citādākas nekā tās patiesībā ir. Nav tādas tumsas, kaut arī tā būtu mūsu melu tumsa, kura nebūtu spiesta arvien vairāk atkāpties ”Pasaules gaismas” spēka priekšā (Jņ 8,12) – vajag tikai patiesi atvērties Viņa mācībai, atdarināt Viņa mīlestību un meklēt Viņa pestījošo klātbūtni. Lūk, vēl viens, varbūt pat vissvarīgākais, iemesls, kāpēc mums nemitīgi jārūpējas par mūsu runas tīrību: „Ar mēli mēs godinām Kungu un Tēvu, ar to lādam cilvēkus, kas radīti pēc Dieva līdzības. No tās pašas mutes nāk svētība un lāsts. Tas tā, mani brāļi, nedrīkst notikt! Vai arī avots izverd no viena un tā paša atvara saldu un rūgtu ūdeni? Vai, mani brāļi, vīģes koks dod vīnogas un vīnkoks vīģes? Tāpat arī sāls avots nevar dot saldenu ūdeni (..) Ja kāds domā, ka ir dievbijīgs, un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tad viņa dievbijība ir tukša.” (Jk 3,9-12; 1,26) 
|
