Dārgie brāļi un māsas, Lielais Gavēnis, kas sagatavo svēto Lieldienu svētku svinībām, Baznīcai ir dārgs un nozīmīgs liturģiskais laiks, kura sakarā esmu priecīgs veltīt īpašus vārdus, lai tas tiktu izdzīvots ar pienācīgu uzcītību. Baznīcas kopiena, centīga lūgšanā un darbīgā tuvākmīlestībā, gaidīdama galīgo tikšanos ar savu Līgavaini mūžīgajās Lieldienās, dara intensīvāku savu gara šķīstīšanas ceļu, lai ar lielāku pārpilnību smeltu no pestīšanas Noslēpuma jaunu dzīvi Kungā Kristū (sal. Gavēņa I Prefācija). 1. Šī dzīve mums jau ir dāvāta mūsu Kristības dienā, kad, „kļūstot par Kristus nāves un augšāmcelšanās līdzdalībniekiem”, mums iesākās „priecīgais un aizraujošais mācekļa piedzīvojums” (Homīlija Kunga Kristīšanas svētkos, 2010. gada 10. janvāris). Svētais Pāvils savās vēstulēs vairākkārtīgi uzsver kopību ar Dieva Dēlu, ko sniedz šī iegremdēšana. Fakts, ka vairumā gadījumu Kristība tiek saņemta bērnībā, apliecina, ka tā pilnībā ir Dieva dāvana: neviens nevar nopelnīt mūžīgo dzīvi ar paša spēkiem. Dieva žēlsirdība, kas deldē grēku un ļauj savā eksistencē dzīvot „to pašu, kas ir Kristū Jēzū” (Flp 2,5), cilvēkam tiek sniegta par velti. Tautu Apustulis Vēstulē filipiešiem izsaka pārveidošanas, kas norisinās, ņemot dalību Kristus nāvē un ar Viņu augšāmceļoties, nozīmi, norādot uz tās mērķi: lai es „varētu pazīt viņu, viņa augšāmcelšanās spēku, kopību viņa ciešanās, topot līdzīgs viņa nāvē, cerībā – sasniegt augšāmcelšanu no mirušajiem” (Flp 3,10-11). Tātad, Kristība nav pagātnes rits, bet satikšanās ar Kristu, kas pārveido visu kristītā eksistenci, dāvā viņam dievišķo dzīvi un aicina uz vaļsirdīgu, Baznīcas sekmētu un atbalstītu atgriešanos, kas viņam ļauj sasniegt Kristus briedumu. Īpaša saikne saista Kristību un Lielo Gavēni, kas ir labvēlīgs laiks, lai piedzīvotu pestījošo žēlastības pieredzi. Vatikāna II Koncila tēvi ir mudinājuši visus Baznīcas ganus „daudz plašāk lietot Gavēņa liturģijai piederīgos kristību elementus” (Konst. Sacrosanctum Concilium, 109). Patiesībā, Baznīca vienmēr ir saistījusi Lieldienu Vigīliju ar Kristības svinēšanu: šajā Sakramentā realizējas tas lielais noslēpums, kurā cilvēks mirst grēkam, kļūst jaunās dzīves dalībnieks Augšāmceltajā Jēzū Kristū un saņem to pašu Dieva Garu, kas Jēzu ir piecēlis no mirušajiem (sal. Rom 8,11). Šai nepelnītajai dāvanai vienmēr jātiek atdzīvinātai mūsos, un Lielais Gavēnis piedāvā katehumenātam analogu ceļu, kas Senbaznīcas kristiešiem, tāpat kā katehumēniem šodien, ir neaizvietojama ticības un kristīgās dzīves skola: patiesi viņi izdzīvo Kristību kā izšķirošu rīcību, kas veido visu viņu eksistenci.
2. Lai nopietni veiktu ceļu uz Lieldienām un sagatavotos svinēt Kunga Augšāmcelšanos – vispriecīgākos un vissvinīgākos liturģiskā gada svētkus – kas gan var būt atbilstošāks kā ļauties Dieva Vārda vadībai? Tādēļ Baznīca Gavēņa svētdienu evaņģēliju tekstos ved mūs pie daudz intensīvākas satikšanās ar Kungu, aicinot veikt kristīgās iniciācijas ceļa posmus: katehumēniem – lai saņemtu atdzimšanas Sakramentu; kristītajiem – lai spertu jaunus un izšķirošus soļus Kristus sekošanā un pilnīgākā sevis dāvāšanā Viņam.
Pirmā svētdiena Gavēņa ceļojumā mums atklāj mūsu cilvēcisko stāvokli šeit uz zemes. Uzvaru nesošā cīņa pret kārdinājumiem, Jēzus sūtības sākumpunkts, ir aicinājums apzināties savu trauslumu, lai uzņemtu žēlastību, kas atbrīvo no grēka un iedveš jaunus spēkus Kristū – ceļā, patiesībā un dzīvībā (sal. Ordo Initiationis Christianae Adultorum, 25). Tas ir spēcīgs atgādinājums tam, ka kristīgā ticība, balstoties uz Jēzus piemēru un vienībā ar Viņu, nozīmē cīņu „pret šīs tumsas pasaules valdītājiem” (Ef 6,12), kurā sātans darbojas un nepagurst – pat šodien kārdinādams katru cilvēku, kurš vēlas tuvoties Kungam: Kristus iznāk uzvarēdams, lai arī mūsu sirdi atvērtu cerībai un vadītu pretī uzvarai pār ļaunā vilinājumiem. Kunga Pārveidošanās Evaņģēlijs mūsu acu priekšā nostāda Kristus, kurš anticipē augšāmcelšanos un pasludina cilvēka dievišķošanu, godību. Kristīgā kopiena gūst apziņu, ka, līdzīgi apustuļiem Pēterim, Jēkabam un Jānim, tiek vesta „atsevišķi, augstā kalnā” (Mt 17,1), lai Kristū kā dēli Dēlā no jauna uzņemtu Dieva žēlastības dāvanu: „Šis ir mans Dēls, mīļotais: viņā ir mana patikšana. Viņu klausiet.” (v.5) Tas ir aicinājums attālināties no ikdienas trokšņiem, lai iegremdētos Dieva klātbūtnē: ik dienas Viņš vēlas pavēstīt Vārdu, kas iespiežas mūsu gara dziļumos, kur izšķir labo un ļauno (sal. Ebr 4,12) un stiprina vēlmi sekot Kungam. Jēzus lūgums samārietei: „Dod man dzert” (Jņ 4,7) izskan trešās svētdienas liturģijā. Tas pauž Dieva līdzcietību pret katru cilvēku un vēlas mūsu sirdīs raisīt vēlmi pēc dāvanas – „ūdens, kas verd mūžīgai dzīvībai” (v.14): tā ir Svētā Gara dāvana, kas kristiešus dara par „patiesajiem pielūdzējiem”, spējīgiem lūgt Tēvu „garā un patiesībā” (v.23). Vienīgi šis ūdens var remdēt mūsu slāpes pēc labā, patiesā un skaistā! Vienīgi šis ūdens, Dēla dāvāts, apūdeņo nemierīgas un neapmierinātas dvēseles tuksnešus, „līdz kamēr tā atdusēsies Dievā”, saskaņā ar slavenajiem svētā Augustīna vārdiem. „Aklā no dzimšanas svētdiena” atklāj Kristu kā pasaules gaismu. Evaņģēlijs jautā katram no mums: „Vai Tu tici uz cilvēka Dēlu?”. „Ticu, Kungs!” (Jņ 9,35.38) ar prieku apliecina aklais no dzimšanas, kļūstot par ikviena ticīgā balsi. Dziedināšanas brīnums ir zīme tam, ka Kristus līdz ar redzi vēlas atvērt mūsu iekšējo skatienu, lai mūsu ticība kļūtu arvien dziļāka un mēs varētu Viņā atpazīt mūsu vienīgo Glābēju. Viņš izgaismo ikvienu dzīves tumsu un ved cilvēku pie „gaismas bērna” dzīves. Kad piektajā svētdienā tiek pasludināta Lācara augšāmcelšana, mēs tiekam nostādīti mūsu eksistences pēdējā noslēpuma priekšā: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība... Tam tici?” (Jņ 11,25-26) Kristīgajai kopienai tas ir brīdis, kurā vaļsirdīgi līdz ar Martu jāatzīst, ka visa cerība ir Jēzū no Nācaretes: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” (v.27) Kopība ar Kristu šajā dzīvē sagatavo pārkāpt nāves robežu, lai neierobežoti dzīvotu Viņā. Ticība uz mirušo augšāmcelšanu un cerība uz mūžīgo dzīvi atver mūsu skatienu tam, kāda ir mūsu dzīves definitīvā nozīme: Dievs ir radījis cilvēku augšāmcelšanai un dzīvībai, un šī patiesība piešķir autentisku un definitīvu dimensiju cilvēces vēsturei, viņu personīgajai eksistencei un sabiedriskajai dzīvei, kā arī kultūrai, politikai, ekonomikai. Bez ticības gaismas viss universs beidz savu eksistenci ieslēgts kapā bez nākotnes un cerības. Gavēņa ceļojums savu piepildījumu rod pashālajā Triduumā, īpaši Svētās Nakts Lielajā Vigīlijā: atjaunojot kristību solījumus, no jauna apliecinām, ka Kristus ir mūsu dzīves Kungs, dzīves, kuru Dievs mums ir piešķīris, atdzimstot „no ūdens un Svētā Gara”, un vēlreiz apstiprinām mūsu stingro apņemšanos atbilst žēlastības darbībai, lai būtu Viņa mācekļi.
3. Caur Kristības Sakramentu iegremdējoties Kristus nāvē un augšāmcelšanā, mēs tiekam mudināti katru dienu atbrīvot savu sirdi no materiālo lietu smaguma, no egoistiskas saiknes ar „zemi”, kas mūs padara nabagākus un liedz mums būt atvērtiem un pieejamiem Dievam un tuvākajam. Kristū Dievs sevi ir atklājis kā mīlestību (sal. 1 Jņ 4,7-10). Kristus Krusts, „Krusta vārds” atklāj Dieva pestījošo spēku (sal. 1 Kor 1,18), kas tiek dāvāts, lai pieceltu cilvēku un nestu tam pestīšanu: mīlestību tās radikālākajā veidā (sal. Enc. Deus caritas est, 12). Caur tradicionālo atturēšanos, ziedošanu un lūgšanu, kas apliecina atgriešanās apņēmību, Lielais Gavēnis mūs audzina dzīvot Kristus mīlestību arvien radikālākā veidā. Atturēšanās, kurai var būt dažādi motīvi, kristietim iegūst dziļi reliģisku nozīmi: padarot daudz nabadzīgāku mūsu galdu, mācamies pārvarēt egoismu, lai dzīvotu dāvanas un mīlestības loģikā; panesot atteikšanos no kaut kā – ne vien no pāri paliekošā – mācamies novērst skatienu no sava „es”, lai atklātu Kādu mums līdzās un atpazītu Dievu mūsu daudzo brāļu sejās. Kristiešiem atturēšanās nekāda ziņā nav nekas intīms. Tā vēl vairāk atver mūs uz Dievu un cilvēku vajadzībām, un dara iespējamu, ka mīlestība uz Dievu ir arī mīlestība uz tuvāko (sal. Mk 12,31).
Mūsu ceļā sastopamies arī ar gūšanas, naudaskāres kārdinājumu, kas iedragā Dieva primātu mūsu dzīvē. Gūšanas kāre noved pie vardarbības, varas uzurpēšanas un nāves; tādēļ Baznīca, jo īpaši gavēņa laikā, atgādina ziedot, kas ir spēja dalīties. No otras puses, materiālo labumu elkdievība ne vien attālina mūs no citiem, bet arī atkailina cilvēku, padara nelaimīgu, maldina, apmāna, neizpildot solīto, jo noliek materiālās vērtības Dieva – vienīgā dzīvības avota – vietā. Kā lai izprot Dieva tēvišķo labestību, ja sirds ir sevis un savu ieceru, ar kurām maldīgi ceram nodrošināt nākotni, pilna? Pastāv kārdinājums domāt līdzīgi kā to darīja bagātnieks līdzībā: „Mana dvēsele, tavā rīcībā ir daudz labumu daudziem gadiem...” Zinām Kunga spriedumu: „Neprātīgais, šajā naktī tev atprasīs dzīvību...” (Lk 12,19-20) Ziedošana mums atgādina to, ka Dievs mūsu dzīvē ir pirmajā vietā, un vērš mūsu uzmanību pret citiem, lai varam atklāt, ka mūsu Tēvs ir labs, un saņemt Viņa žēlsirdību. Visa gavēņa laikā Baznīca īpaši bagātīgi piedāvā Dieva Vārdu. To meditējot un paturot sevī, izdzīvojot ikdienā, apgūstam vērtīgu un neaizvietojamu lūgšanas veidu. Uzmanīgi klausoties Dievā, kurš turpina runāt uz mūsu sirdi, tiek spēcināts ticības ceļš, ko esam iesākuši Kristības dienā. Lūgšana arīdzan ļauj iegūt jaunu laika izpratni: bez mūžības un pārdabiskā perspektīvas laiks, patiesībā, vienkārši vada mūsu soļus uz apvārsni bez nākotnes. Savukārt lūgšanā atrodam laiku Dievam, lai saprastu, ka „Viņa vārdi nepaiet” (sal. Mk 13,31); lai ienāktu intīmā kopībā ar Viņu, „ko neviens nespēs atņemt” (sal. Jņ 16,22) un kas atver tādai cerībai uz mūžīgo dzīvi, kas nepieviļ. Īsumā – gavēņa ceļojums, kurā esam aicināti kontemplēt Krusta Noslēpumu, nozīmē „kļūt līdzīgiem Kristus nāvē” (Flp 3,10), lai mūsu dzīvēs notiktu dziļa atgriešanās: lai mūs pārveido Svētais Gars līdzīgi kā svēto Pāvilu ceļā uz Damasku; lai mēs izlēmīgi vadītu savu dzīvi saskaņā ar Dieva gribu; lai mēs atbrīvotos no sava egoisma, pārvarot instinktu valdīt pār citiem un atveroties Kristus mīlestībai. Lielais Gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs atzītu savu vājumu, vaļsirdīgi caurlūkojuši savu dzīvi pieņemtu Gandarīšanas Sakramenta atjaunojošo žēlastību un izlēmīgi dotos pie Kristus. Dārgie brāļi un māsas, caur personisku satikšanos ar mūsu Pestītāju, kā arī atteikšanos, ziedošanu un lūgšanu atgriešanās ceļš uz Lieldienām mūs ved pie Kristības atklāšanas. Šajā Lielajā Gavēnī atjaunosim spēju uzņemt žēlastību, ko Dievs mums ir dāvājis tajā brīdī, lai tā izgaismo un vada visus mūsu darbus. Mēs esam aicināti, sekojot Kristum, ik dienas arvien augstsirdīgākā un patiesākā veidā izdzīvot to, ko nozīmē un sevī ietver Sakraments. Šajā ceļā paļausimies uz Jaunavu Mariju, kas ir dzemdinājusi Dieva Vārdu ticībā un miesā, lai līdzīgi viņai mēs iegremdētos Dēla Jēzus nāvē un augšāmcelšanā, un gūtu mūžīgo dzīvi. Vatikānā, 2010. gada 4. novembrī Benedikts XVI LRKB Informācijas centrs
Foto: Radiovaticana.org |
