Kārdinājums Sv. Akvīnas Toms saka, ka sātana īpašais uzdevums ir kārdināt. Tāpēc svētais Pēteris brīdina: „Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams ko aprīt” (1Pēt. 5,8). Līdzīgi arī sv. Pāvils raksta: „Tērpieties Dieva bruņās, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām! Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem zem debess” (Ef. 6,11-12). Kārdinājums ir visizplatītākais sātana darbošanās veids visos garīgās dzīves posmos. Mainās vienīgi kārdinājuma objekts, intensitāte un biežums. Vēl ir arī kārdinājumi, ko Dievs pieļauj, lai norūdītu cilvēka dvēseli „(...) spēks nespēkā kļūst pilnīgs...” (2Kor 12,9), lai iegūtu nopelnus par uzvaru un sātana pazemošanu, kā arī, lai sodītu par neuzticību un pamudinātu vienmēr būt modriem. Tomēr tas nenozīmē, ka visi kārdinājumi nāk no sātana. Dažu kārdinājumu avots ir mūsu jutekļi – „Bet katru kārdina viņa paša kārība, kas to vilina un valdzina” (Jk. 1,14). Bībeles apraksti par kārdinājumu paradīzē un Jēzus kārdinājumu ļauj mums noteikt kārdinājuma psiholoģisko struktūru: Kārdinātāja tuvošanās. Daži Baznīcas Tēvi un senie teologi uzskatīja, ka bez sargeņģeļa katram cilvēkam vēl ir arī savs kārdinātājs. Tomēr Bībelē mēs neatrodam šim apgalvojumam apstiprinājumu. Kārdinājums nav pastāvīgs. Evaņģēlijā lasām, ka kārdinātājs atkāpās „(...) līdz turpmākajam laikam” (LK. 4,13). Pamudinājums šaubīties, lai ievilinātu cilvēku savos tīklos, sātans vispirms pamudina apšaubīt fundamentālas un acīmredzamas patiesības, īpašu uzmanību pievēršot reliģijai, morālei (šķīstībai), patiesībai. Viņš to dara, jo tas izriet no viņa kā „melu tēva” dabas (sal. Jņ. 8,44). Tieša jautāšana ir pārāk vienkāršs ierocis, lai ietekmētu cilvēka prātu un gribu. Turpretī pamudinājums apšaubīt ietekmē cilvēka prātu, jo tas saskan ar cilvēka dabisko vēlmi meklēt patiesību. Ja šo vēlmi diktē lepnība, tad cilvēks bieži jūtas kā visgudrākais un varenākais. Argumentu loģika acīmredzot ir pareiza. Nepatiesība reizēm slēpjas arī zem neatbilstoša konteksta, kad subjektīvo viedokli uztveram kā objektīvu un arī kļūdainā saprašanā. Klasisks piemērs, kur varam redzēt trīskāršu pamudinājumu šaubīties ir ietverts šajos vārdos: „Vai tā ir patiesība, ka Dievs ir aizliedzis ēst no visiem šī dārza augļu kokiem? (sal. Rad. 3,1). Šeit slēpjas acīmredzama patiesības pārbaudīšana un vienlaicīgi arī meli – aizliegumu ēst augļus no koka, kas ir dārza vidū, attiecina uz visiem augļiem. Dialogs. Cilvēks it kā pieņem, saprot šo problēmu un mēģina izlabot šo kļūdaino izpratni, bet vienlaikus to paplašina: „Augļus no šī dārza kokiem ir atļauts ēst. Nedrīkstam ēst vienīgi no tā koka, kas ir dārza vidū. Jo Dievs teica: „Jūs nedrīkstat no šī koka ēst augļus un pat pieskarties tam, lai jūs nenomirtu”” (sal. Rad. 3,3). Pamudinājums uz ļaunu. Parasti dialoga laikā tieši vai netieši cilvēks tiek pamudināts uz ļaunu rīcību, pieņemot šķietami pareizu nostāju: „Jūs noteikti nemirsiet. Bet Dievs zina, ka tad kad jūs būsiet ēduši šī koka augļus, jums atvērsies acis un jūs būsiet kā Dievs, pazīdami labu un ļaunu” (sal. Rad. 3,5). Domas un šaubīšanās no morālā un garīgā viedokļa ir dominējošais kārdinājuma brīdis. Pati doma vēl nav kārdinājums. „Tad sieviete paskatījās, ka šī koka augļi ir gatavi ēšanai, labi izskatās un kā šī koka augļi palīdzēs iegūt zināšanas” (sal. Rad. 3,6). Gribas piekrišana un padošanās kārdinājumam. Sieviete noplūca augli un to ēda, un deva arī savam vīram un arī viņš ēda” (sal. Rad. 3,7). Piekrišana kārdinājumam var būt arī tikai domās, ja kaut kas ir traucējis tā īstenošanu. Vilšanās, kauns un sirdsapziņas pārmetumi. „Tad viņiem atvērās acis un viņi saprata, ka ir kaili” ( sal. Rad. 3,7 ).
Nepilnīga apsēstība
Nepilnīga apsēšana, ko reizēm sauc par sātana uzbrukumu, vispirms iedarbojas uz cilvēka zemākajām psihiski – garīgām spējām, kas ir pieejamas kā ļaunajam tā labajam. Nepilnīgās apsēšanas veidi: Iekšējā – vērsta vispirms uz iekšējām spējām (atmiņa vai iztēle) un iespaido iekšēji, nereti novedot līdz smaga grēka īstenošanai. Pamatā tā ir līdzīga parastam kārdinājumam, bet atšķiras ar to, cik spēcīgi un bieži tas notiek. Nav viegli noteikt robežu starp kārdinājumu un sātana uzbrukumu. Tomēr, visdrīzāk kad tiek satricinātas iekšējās sajūtas, bez kāda ārēja iemesla, tās ir ļoti dziļas un dvēseli spēcīgi pamudina uz acīmredzamu ļaunumu, turklāt tas notiek bieži, pat regulāri, tad no tā var secināt, ka notiek sātana uzbrukums. Tik intensīvas un pēkšņas zemāko spēju kārdināšanas objekts var būt dažādas lietas, bet visbiežāk tiek skartas cilvēka galveno instinktu vēlmes. To mazāk pamana cilvēki no malas, bet ir bīstamāks pašam apsēstajam. Ārējā. Vairāk var pamanīt citi un uz tiem var atstāt spēcīgu iespaidu. Ir mazāk bīstama pašam apsēstajam. Var vienīgi viņu nobaidīt, sagādāt morālas un fiziskas ciešanas, bet ir iespēja arī garīgi pilnveidoties un iegūt nopelnus. Nepilnīgā ārējā apsēšana skar cilvēka ārējās maņas. Redze. Šī maņa visbiežāk ir sātana uzbrukuma upuris. Tā var būt ļoti pievilcīga parādība, ar mērķi cilvēku pamudināt uz aizraušanos, iedomību vai grēcīgām vēlmēm. Sātans tāpat var cilvēku mēģināt nobiedēt novirzīt no tikumu praktizēšanas, izmantojot atbaidošus un pretīgus veidus un skatus. Dzirde tiek traucēta ar trokšņiem un skaļumu, bieži saistīti ar neķītriem vārdiem un zaimiem. Var arī parādīties dziesmas un mūzika, kas satracina jutekļus. Oža ir sātana uzbrukumu ietekmē. Tas, kurš tiek kārdināts reizēm sajūt ļoti patīkamu smaržu, bet citreiz neizturamu smaku. Garša ir padota sātana uzbrukumiem dažādos veidos: caur ļoti izmeklētām garšām vai arī ļoti pretīgām un nepatīkamām. Abi gadījumi vēl var būt saistīti ar to, ka barībā atrodas adatas, akmeņi, stikla gabali, kas izraisa sāpes. Tauste – viena no visjūtīgākajām maņām uz kuru sātans var iedarboties dažādi: seksuāli patīkami pieskārieni, glāsti, apskāvieni utt. Vai arī pieskārieni, kas rada sāpes, sitieni, traumas utt. Cilvēkiem, kas rūpējas par savu garīgo pilnveidošanos, šādas parādības var notikt dažādu iemeslu dēļ: Tos pieļauj Dievs, ar mērķi attīrīt dvēseli un iegūt lielākus nopelnus. Kopš sv. Jāņa Vianeja laikiem valda uzskats, ka bez sātana uzbrukumiem lielākā vai mazākā mērā, nevar sasniegt svētumu. Greizsirdība (skaudība) un sātana lepnība, kas necieš dvēseles, kuras tiecas uz pilnību. Cilvēka nešķīstība – tas, kas veicina noslieci uz grēku, ir īpaši pakļauta sātana uzbrukumiem, īpaši iekšējiem. Vēl klāt tam ir grūtības atšķirt, kur beidzas personīgā, dabiskā nosliece uz grēku un sākas kārdinājums un vēl jo vairāk, kad beidzas kārdinājums un sākas iekšējais uzbrukums. Atšķirībā no pilnīgās apsēšanas, nepilnīgās apsēšanas gadījumā cilvēks, neraugoties pat uz vislielākajiem uzbrukumiem, nezaudē apziņu, kas ar viņu notiek. Gan pilnīgajā, gan nepilnīgajā apsēšanā, cilvēkam netiek pavisam atņemta brīvība. Pateicoties tai un ar Dieva žēlastības palīdzību un ticību var uzvarēt, ja vien labprātīgi un apzināti nav pārdevies sātanam. Nepilnīgās apsēstības gadījumā īpaši biktstēvam vai garīgajam tēvam, jānosaka atbilstoši līdzekļi, lai tai varētu pretoties: - Noteikt ierobežojumus, lai atpazītu sātana darbību, vispirms izslēdzot visus dabiskos iemeslus. - Pamācīt gandarītāju, ka nepieciešams pretoties tāpat kā parastā kārdināšanas gadījumā. - Parādīt labvēlību un līdzjūtību nepilnīgas apsēstības upurim, lai viņš nekristu izmisumā. - Izpētīt, īpaši, kad citas zīmes norāda uz dvēseles dedzību, vai tas nav viens no attīrīšanās elementiem garīgajai dzīvei progresējot. Katedrale.lv | 
