Lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 17, 3-7) Tajās dienās ūdens trūkuma dēļ tauta bija izslāpusi un kurnēja pret Mozu, sacīdama: “Vai tādēļ tu liki mums iziet no Ēģiptes, lai mūs, mūsu bērnus un lopus nomērdētu aiz slāpēm?” Tad Mozus sauca uz Kungu, sacīdams: “Ko lai es iesāku ar šo tautu? Vēl nedaudz un viņi nomētās mani ar akmeņiem.”
Un Kungs atbildēja Mozum: “Ej tautai pa priekšu un paņem sev līdzi dažus no Izraēļa vecākajiem! Savā rokā paņem rīksti, ar kuru tu siti pa upi, un ej! Lūk, Es nostāšos tavā priekšā uz klints Horebā. Un tu sitīsi pa klinti, un no tās izplūdīs ūdens, lai tauta var padzerties.”
Un Mozus tā izdarīja Izraēļa vecāko priekšā, un šo vietu nosauca vārdā “Massa un Meriba” Izraēļa dēlu strīdēšanās dēļ un tādēļ, ka viņi kārdināja Kungu, sacīdami: “Vai Kungs ir mūsu vidū vai nav?” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 95 (94)
Refrēns: Nenocietiniet savu sirdi!
Nāciet, dziedāsim Kungam ar prieku,
līksmi godināsim Dievu, mūsu Pestītāju!
Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā
un gavilēsim Viņam dziesmās! R.
Nāciet, pielūgsim un kritīsim pie zemes,
locīsim ceļus Kunga, mūsu Radītāja, priekšā,
jo Viņš ir mūsu Dievs,
bet mēs – Viņa tauta un Viņa ganāmpulka avis. R.
Kaut jūs šodien dzirdētu Viņa balsi:
nenocietiniet savu sirdi
kā Meribā, kā Massas dienās tuksnesī,
kur mani kārdināja jūsu tēvi:
viņi pārbaudīja mani,
lai gan bija redzējuši manus darbus. R.
Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem (Rom 5, 1-2.5-8) Brāļi, attaisnotiem caur ticību, mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu mums ticībā ir pieeja tai žēlastībai, kurā mēs stāvam un lepojamies ar Dieva godības cerību. Bet cerība nepieviļ, jo Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdī ar Svēto Garu, kas mums ir dots.
Jo Kristus savā laikā nomira par bezdievīgajiem, kad mēs vēl bijām nespēcīgi. Nez vai kāds būtu gatavs mirt par taisnīgo, lai gan par labdari kāds varbūt arī uzdrošinātos mirt. Bet Dievs mums parāda savu mīlestību ar to, ka Kristus nomira par mums, kad mēs vēl bijām grēcīgi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Kungs, Tu patiešām esi pasaules Pestītājs;
dod mums dzīvo ūdeni,
lai nekad mums vairs neslāpst!
Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 4, 5-15.19b-26.39a.40-42) Tajā laikā Jēzus nonāca pie Samarijas pilsētas, ko sauca par Sihāru, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija atvēlējis savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Jēzus, noguris no ceļa, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda.
Te no Samarijas atnāca sieviete iesmelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Iedod man padzerties!” – jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt ēdamo.
Tad šī samariešu sieviete Viņam atbildēja: “Kā gan Tu, būdams jūds, prasi padzerties no manis, kas esmu samariešu sieviete?” Jo jūdi nesadzīvoja ar samariešiem.
Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu pazītu Dieva dāvanu un zinātu, kas ir Tas, kurš tev saka: iedod man padzerties, tad tu pati lūgtu no Viņa un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.” Sieviete Viņam sacīja: “Kungs, Tev nav ar ko iesmelt, un aka ir dziļa. No kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai tad Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums deva šo aku un dzēra no tās gan pats, gan viņa dēli, gan viņa lopi?”
Jēzus atbildēja un sacīja viņai: “Ikvienam, kas dzer šo ūdeni, atkal slāps. Bet, kas dzers ūdeni, ko Es viņam došu, tam nemūžam vairs neslāps. Un ūdens, ko Es viņam došu, kļūs viņā par avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei.”
Sieviete Viņam teica: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un nebūtu jāstaigā uz šejieni smelt. Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis! Mūsu tēvi šajā kalnā pielūdza Dievu, bet jūs sakāt, ka vieta, kur Dievu nākas pielūgt, ir Jeruzalemē.”
Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, tici man, ka nāk stunda, kad jūs pielūgsiet Tēvu ne šajā kalnā, ne Jeruzalemē. Jūs pielūdzat To, ko nepazīstat; mēs pielūdzam To, ko pazīstam, jo pestīšana sākas no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā jau ir tagad, kad īstie godinātāji Tēvu pielūgs Garā un patiesībā; un Tēvs vēlas tādus godinātājus. Dievs ir Gars, un tāpēc vajag, lai Viņa godinātāji To pielūgtu Garā un patiesībā.”
Sieviete Viņam teica: “Es zinu, ka atnāks Mesija, kuru sauc Kristus. Kad Viņš atnāks, Viņš pasludinās mums visu.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu Es, kas ar tevi runāju.” Un daudzi samarieši no šīs pilsētas ieticēja Jēzum sievietes vārdu dēļ. Tāpēc samarieši, atnākuši pie Viņa, lūdza Viņu palikt pie tiem. Un Jēzus tur palika divas dienas.
Un vēl lielāks ļaužu daudzums ieticēja Viņa vārdu dēļ un sievietei sacīja: “Mēs ticam ne vairs tava stāstījuma dēļ, jo mēs paši dzirdējām un zinām, ka Viņš patiešām ir pasaules Pestītājs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
vai: Jņ 4, 5-42 |
