Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu  Lasījumi

17.04.2011 - Palmu (Pūpolu) jeb Kunga ciešanu svētdiena

Procesija ar palmām

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 1-11)
Kad Jēzus ar saviem pavadoņiem tuvojās Jeruzalemei un nonāca Betfagā pie Eļļas kalna, Viņš sūtīja divus mācekļus, tiem sacīdams: “Ejiet uz ciematu, kas ir jums pretī, un tūlīt jūs atradīsiet piesietu ēzeļmāti un kumeļu pie tās. Atraisiet tos un atvediet pie manis! Un, ja kāds jums ko teiktu, tad sakiet: “Tie ir vajadzīgi Kungam,” – un tas tūlīt tos atlaidīs.” Bet tā notika, lai piepildītos pravieša vārdi: “Sakiet Sionas meitai: lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs un sēdēdams uz ēzelīša, uz kumeļa, nastu nesējas bērna.”
Mācekļi aizgājuši izdarīja tā, kā Jēzus viņiem bija pavēlējis, un atveda ēzeļmāti un kumeļu, un uzlika tiem savas drēbes, un Viņš apsēdās virsū. Bet ļoti liels ļaužu pulks klāja savas drēbes uz ceļa; citi savukārt cirta no kokiem zarus un klāja uz ceļa. Un ļaužu bari, kas gāja Viņam pa priekšu un kas sekoja, skaļi sauca, sacīdami: “Hosanna Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Hosanna augstumos!”
Un, kad Viņš iegāja Jeruzalemē, visa pilsēta uztraucās un sacīja: “Kas Viņš ir?” Bet ļaudis teica: “Viņš ir Jēzus, pravietis no Nācaretes Galilejā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. 


Palmu svētdienas Svētā Mise


Lasījums no pravieša Isaja grāmatas (Is 50, 4-7)
Kungs Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai ar vārdiem es prastu stiprināt pagurušo. Viņš modina rītā, agri rītā Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis. Kungs Dievs atvēra manu ausi, un es nepretojos un neatkāpos. Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu – plosītājiem. Es neapslēpu savu seju nievām un spļāvieniem. Kungs Dievs ir mans palīgs, tādēļ es neesmu kaunā, tādēļ savu seju es padarīju cietu kā akmeni un zinu, ka netikšu apkaunots. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 22 (21)
Refrēns: Mans Dievs, neatstāj mani!

Mani izsmej visi, kas skatās uz mani,
viņi saviebj lūpas, krata galvu:
“Viņš paļāvās uz Kungu;
lai tad Kungs viņu izglābj,
lai viņu atpestī, ja mīl viņu!” R.

Mani ielenc suņi lielā pulkā,
ļaundaru bars man ir visapkārt.
Viņi ir pārdūruši manas rokas un kājas,
un es varu izskaitīt visus savus kaulus. R.

Savā starpā viņi sadala manas drēbes
un met kauliņus par manu apģērbu.
Bet Tu, Kungs, nestāvi no tālienes,
mans stiprums, steidzies man palīgā! R.

Tavu vārdu es sludināšu saviem brāļiem,
draudzes vidū slavēšu Tevi.
Slavējiet Kungu jūs, kas Viņa bīstaties,
cildiniet Viņu jūs, visi Jēkaba bērni! R.

Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules filipiešiem (Flp 2, 6-11)
Kristus Jēzus, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, tapdams līdzīgs cilvēkiem.
Un, atzīts par cilvēku tajā, kas ir ārējais, Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat nāvei pie krusta.
Tādēļ arī Dievs Viņu paaugstināja un deva Viņam vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu, lai Jēzus vārda priekšā mestos ceļos visi Debesīs, virs zemes un pazemē un ikviena mēle atzītu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dieva Tēva godam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Mūsu dēļ Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei,
līdz pat nāvei pie krusta.
Tādēļ Dievs Viņu paaugstināja pāri visam
un deva Viņam vārdu,
kas ir pāri pār katru vārdu.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!

Mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu apraksts, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 26, 14–27, 66)

K – Kristus vārdi
E – evaņģēlista vārdi
C – citu atsevišķu personu vārdi
P – vairāku personu vai pūļa vārdi

E Tajā laikā viens no divpadsmit, kas tika saukts par Jūdasu Iskariotu, aizgāja pie augstajiem pries­teriem un teica: C “Ko jūs gribat man dot? Un es jums nodošu Jēzu.” E Un tie atvēlēja viņam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika Jūdass meklēja izdevību, lai Viņu nodotu.
Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi piegāja pie Jēzus, sacīdami: P “Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavotu ēšanai Pashu?” E Bet Viņš teica: K“Ejiet pilsētā pie zināma cilvēka un viņam sakiet: Mācītājs saka: mans laiks ir tuvu. Pie tevis Es svinēšu Pashu kopā ar saviem mācekļiem.” E Un mācekļi izdarīja tā, kā Jēzus bija viņiem pavēlējis, un sagatavoja Pashu. Un, vakaram iestājoties, Jēzus ieņēma vietu pie galda kopā ar tiem divpadsmit. Un, tiem ēdot, Viņš sacīja: K “Patiesi, Es jums saku: viens no jums mani nodos.” E Ļoti noskumuši, tie cits pēc cita sāka Viņam jautāt: C “Kungs, vai es tas esmu?” E Bet Viņš atbildot teica: K “Tas, kas ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, tomēr bēda tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam cilvēkam būtu labāk, ja viņš nebūtu piedzimis.” E Bet Jūdass, kurš Viņu nodeva, atbildot sacīja: C “Rabbi, vai tad es?” E Viņš tam atbildēja: K “Tas esi tu. (Kas to teici.)”
E Bet, kad viņi ēda, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva mācekļiem, sacīdams: K “Ņemiet un ēdiet: tā ir mana Miesa!” E Tad, paņēmis biķeri, Viņš pateicās un deva viņiem, sacīdams: K “Dzeriet no tā visi, jo tās ir manas Jaunās Derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Un Es jums saku: no šī laika Es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz pat tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” E Nodziedājuši himnu, viņi devās uz Eļļas kalnu.
Tad Jēzus viņiem teica: K “Jūs visi sāksiet šaubīties par mani šajā naktī. Jo ir rakstīts: es sitīšu ganu, un ganāmpulka avis izklīdīs. Bet pēc tam, kad būšu augšāmcēlies, Es pirms jums aiziešu uz Galileju.” E Bet Pēteris atbildot Viņam sacīja: C “Pat ja visi par Tevi sāktu šaubīties, es nekad nešaubīšos.” E Jēzus viņam teica: K “Patiesi, Es tev saku: šajā naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi.” E Pēteris Viņam sacīja: C “Kaut arī man nāktos nomirt par Tevi, es Tevi nenoliegšu.” E Līdzīgi runāja visi mācekļi.
Tad Jēzus ar viņiem aizgāja uz dārzu, kas tiek saukts par Ģetzemani, un mācekļiem sacīja: K “Pasēdiet šeit, kamēr Es aiziešu tālāk un lūgšos.” E Un, paņēmis sev līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus, Viņš sāka skumt un baiļoties.
Tad Jēzus tiem teica: K “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!”
E Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš nokrita uz sava vaiga, lūgdamies un sacīdams: K “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris paiet man garām, tomēr ne tā, kā Es gribu, bet gan tā, kā Tu.”
E Un Viņš atnāca pie mācekļiem un atrada viņus guļam. Un Viņš sacīja Pēterim: K “Tā jūs nespējāt vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet nomodā un lūdzieties, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir dedzīgs, bet miesa vāja.” E Viņš otrreiz aizgāja atkal un lūdzās, sacīdams: K “Mans Tēvs, ja tas nevar paiet man garām, ka Es to nedzertu, tad lai notiek Tava griba!” E Un Jēzus atkal atnāca un atrada mācekļus guļam, jo viņu acis bija pa­gurušas. Viņus atstājis, Jēzus aizgāja atkal un lūdzās trešoreiz, atkārtodams tos pašus vārdus. Tad Viņš atgriezās pie mācekļiem un tiem sacīja: K “Jūs vēl guļat un atpūšaties? Lūk, ir pienākusi stunda, un Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, iesim! Lūk, tuvojas mans nodevējs.”
E Bet, kamēr Viņš vēl runāja, lūk, atnāca Jūdass, viens no divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un rungām, kurus sūtīja augstie priesteri un tautas vecākie. Un nodevējs bija tiem devis zīmi, sacīdams: C “Tas, kuru es noskūpstīšu, ir Viņš. Ņemiet Viņu ciet!” E Un, tūlīt piegājis pie Jēzus, viņš teica: C “Sveicināts, Mācītāj!” E un noskūpstīja Viņu. Bet Jēzus viņam teica: K “Draugs, pēc kā tu atnāci?” E Tad tie piegāja klāt un pacēla pret Jēzu rokas, un Viņu apcietināja. Un, lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepis roku, izrāva savu zobenu un, cirzdams virspriestera kalpam, nocirta tam ausi. Tad Jēzus viņam sacīja: K “Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas ķersies pie zobena, no zobena ies bojā. Vai tu domā, ka Es nevaru lūgt savu Tēvu un Viņš tūlīt man neatsūtīs vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek?”
E Tajā reizē Jēzus sacīja pūlim: K “Kā pret slepkavu jūs izgājāt ar zobeniem un rungām mani gūstīt? Ik dienas Es sēdēju mācīdams svētnīcā, un jūs mani neapcietinājāt. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos praviešu raksti.”
E Tad visi mācekļi, Viņu atstājuši, aizbēga. Bet tie, saņēmuši Jēzu, aizveda Viņu pie virspriestera Kaifasa, kur bija sapulcējušies Rakstu zinātāji un vecākie. Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat virspriestera pilij un, iegājis pagalmā, apsēdās pie kalpiem, lai redzētu, kā viss beigsies.
Bet augstie priesteri un visa Augstā padome meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai Viņu notiesātu uz nāvi, tomēr neatrada, lai gan uzstājās daudzi viltus liecinieki. Bet beigās divi atnākuši teica: P “Viņš bija sacījis: Es varu nojaukt Dieva svētnīcu un pēc trim dienām to atkal uzcelt.” E Tad virspriesteris piecēlies Viņam sacīja: C “Tu neko neatbildi uz to, ko viņi pret Tevi liecina?” E Bet Jēzus klusēja. Un virspriesteris Viņam sacīja: C “Es Tevi zvērinu pie dzīvā Dieva, pasaki mums, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” E Jēzus viņam atbildēja: K “Jā, tas Es esmu. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam Visspēcības labajā pusē un atnākam debesu mākoņos.”
E Tad virspriesteris pārplēsa savas drēbes, sacīdams: C “Viņš zaimo! Kāpēc mums vēl vajadzīgi liecinieki? Lūk, jūs paši tagad dzirdējāt zaimus! Kā jums šķiet?” E Bet viņi atbildot teica: P “Viņš ir pelnījis nāvi!”
E Tad tie spļāva Jēzum sejā un sita Viņu ar dūrēm. Bet citi cirta Viņam pļaukas un ņirgājās: P “Nu, pravieto mums, Kristu: kurš ir tas, kas Tev iesita?” E Bet Pēteris sēdēja ārā pagalmā. Pie viņa piegāja kāda kalpone un sacīja: C “Arī tu biji kopā ar Jēzu Galilejieti!” E Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: C “Es nesaprotu, ko tu runā.” E Bet, viņam izejot pa vārtiem, viņu ieraudzīja cita un sacīja tiem, kas tur bija: C “Šis bija kopā ar Jēzu Nācarieti!” E Un viņš atkal noliedza ar zvērestu: C “Es nepazīstu to Cilvēku.” E Bet pēc brīža tie, kas tur stāvēja, piegāja tuvāk un Pēterim sacīja: P “Patiesi, arī tu esi viens no viņiem, jo pat tava valoda tevi atklāj.” E Tad viņš sāka zvērēt un dievoties: C “Es nepazīstu to Cilvēku!” E Un tajā brīdī iedziedājās gailis. Un Pēteris atcerējās Jēzus teiktos vārdus: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi.” Un, izgājis ārā, Pēteris rūgti raudāja.
Pienākot rītam, visi augstie priesteri un tautas vecākie pieņēma lēmumu pret Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei. Un tie Viņu sasietu aizveda un nodeva pārvaldniekam Pilātam.
Tad Jūdass, kas Jēzu nodeva, redzēdams, ka Viņš ir notiesāts, nožēlas mudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus atpakaļ augstajiem priesteriem un vecākajiem, sacīdams: C “Es sagrēkoju, nododams nevainīgas asinis.” E Bet viņi atbildēja: C “Kas mums par daļu? Skaties pats!” E Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, izgāja ārā un aizgājis pakārās cilpā. Bet augstie priesteri, paņēmuši sudraba gabalus, sacīja: P “Tos nedrīkst mest upura lādē, jo tā ir maksa par asinīm.” E Un, noturējuši apspriedi, viņi nopirka par tiem Podnieka tīrumu svešinieku kapsētai. Tāpēc šo tīrumu sauc par Asiņu tīrumu līdz pat šai dienai. Tā piepildījās vārdi, ko bija teicis pravietis Jeremijs: “Un viņi paņēma trīsdesmit sudraba gabalus, Novērtētā cenu, kuru bija noteikuši Izraēļa dēli, un atdeva tos par Podnieka tīrumu, kā Kungs man bija pavēlējis.”
Bet Jēzus stājās pārvaldnieka priekšā. Un pārvaldnieks Viņam jautāja, sacīdams: C “Vai Tu esi jūdu ķēniņš?” E Jēzus atbildēja: K “Jā, Es tas esmu.” E Bet, kad Viņu apsūdzēja augstie priesteri un vecākie, Viņš neko neatbildēja. Tad Pilāts Viņam sacīja: C “Vai Tu nedzirdi, kādas liecības tie saka pret Tevi?” E Bet Viņš tam neatbildēja ne uz vienu jautājumu, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās.
Bet augstos svētkos pārvaldnieks mēdza atbrīvot ļaudīm vienu cietumnieku, kuru tie vēlējās. Bet tajā laikā viņiem bija sevišķi bīstams cietumnieks, vārdā Baraba. Tāpēc, ļaudīm sapulcējoties, Pilāts jautāja: C “Kuru jūs gribat, lai es jums atbrīvotu: Barabu vai Jēzu, kurš tiek saukts par Kristu?” E Jo viņš zināja, ka tie skaudības dēļ bija Jēzu nodevuši. Bet, Pilātam vēl sēžot tiesneša krēslā, viņa sieva sūtīja viņam pateikt: C “Neaiztiec šo Taisnīgo, jo Viņa dēļ es šodien sapnī daudz cietu.”
E Bet augstie priesteri un vecākie vedināja ļaudis prasīt Barabu, bet Jēzu notiesāt uz nāvi. Pārvaldnieks atbildot viņiem jautāja: C “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es atlaistu?” E Bet viņi atbildēja: P “Barabu!” E Pilāts viņiem sacīja: C “Ko tad man darīt ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” E Visi iesaucās: P “Pie krusta Viņu!” E Pārvaldnieks teica: C “Ko tad Viņš ļaunu nodarījis?” EBet viņi vēl skaļāk kliedza, sacīdami: P “Pie krusta Viņu!” E Pilāts, redzēdams, ka neko nepanāk, bet troksnis aug, paņēma ūdeni un tautas priekšā mazgāja rokas, sacīdams: C “Es neesmu vainīgs pie šīm asinīm! Skatieties paši!” E Bet visi ļaudis atbildot sacīja: P “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!” E Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nošaustītu atdeva sišanai krustā. Tad pārvaldnieka kareivji, atveduši Jēzu uz tiesas namu, sapulcināja ap Viņu visu nodaļu un, Viņu izģērbuši, uzmeta Viņam sarkanu apmetni. Un tie, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika to Viņam galvā un Viņa labajā rokā ielika niedri. Tad, Viņa priekšā mezdamies ceļos, tie izsmēja Viņu, sacīdami: P “Sveicināts, jūdu ķēniņ!” E Un tie spļāva Jēzum virsū un, paņēmuši niedri, sita Viņam pa galvu. Un pēc tam, Viņu izsmējuši, tie noņēma Viņam apmetni un ieģērba Jēzu Viņa drēbēs, un aizveda Viņu sist krustā. Bet izgājuši tie sastapa cilvēku no Kirēnes, vārdā Sīmanis. Tie viņu piespieda nest Jēzus krustu. Un, kad viņi nonāca tajā vietā, ko sauc par Golgātu, tas ir, Galvaskausa vietu, tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš nogaršoja, bet negribēja dzert.
Pēc tam, kad viņi bija piesituši Jēzu krustā, tie izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami lozes, un apsēdušies Viņu tur apsargāja. Bet virs Viņa galvas tie pielika vainas uzrakstu: “Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš.” Tad reizē ar Viņu bija piesisti krustā divi ļaundari: viens labajā un otrs kreisajā pusē.
Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, kratīdami galvu un sacīdami: P “Tu, kas nojauc svētnīcu un trīs dienās to atkal uzcel, izglāb pats sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta!” E Tāpat arī augstie priesteri kopā ar Rakstu zinātājiem un vecākajiem izsmiedami sacīja: P “Citus Viņš glāba, bet pats sevi nespēj izglābt! Viņš esot Izraēļa ķēniņš; lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam! Viņš paļāvās uz Dievu, lai Dievs Viņu tagad izglābj, ja Viņu mīl. Viņš taču teica: Es esmu Dieva Dēls.” E Arī ļaundari, kas reizē ar Viņu bija piesisti krustā, tāpat Viņu nievāja.
Bet no sestās stundas tumsa apklāja visu zemi līdz pat devītajai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus iesaucās skaļā balsī, sacīdams: K “Eli, Eli, lema sabahtani?” E Tas ir: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Bet daži, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, teica: P “Viņš sauc Eliju.”
E Un tūlīt viens no viņiem aizskrēja, paņēma sūkli, piesūcināja to ar etiķi un, uzspraudis niedrē, padeva Viņam dzert. Bet citi sacīja: P “Pagaidi! Paskatīsimies, vai Elijs nāks Viņu atbrīvot!”
E Bet Jēzus, atkal iesaucies skaļā balsī, izdvesa garu. (Visi nometas ceļos un brīdi paliek klusumā.)
Un, lūk, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un plaisāja klintis. Atvērās kapi un daudzu svēto miesas, kuri bija miruši, cēlās augšā. Izgājuši no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, tie nāca uz Svēto pilsētu un daudziem parādījās.
Bet simtnieks un tie, kas bija ar viņu un sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un to, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: P “Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls!”
E Bet tur bija arī daudz sieviešu, kas raudzījās no tālienes. Viņas sekoja Jēzum no Galilejas un Viņam kalpoja. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.
Bet, vakaram iestājoties, atnāca bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī pats bija Jēzus māceklis. Viņš aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu. Tad Pilāts lika to atdot. Un Jāzeps, paņēmis miesu, ietina to tīrā audeklā un guldīja to savā jaunajā kapā, kuru bija izcirtis klintī, un, aizvēlis kapa ieejai priekšā lielu akmeni, aizgāja. Bet Marija Magdalēna un otra Marija palika tur, sēdēdamas iepretī kapam.
Bet otrā dienā, tas ir, pēc Sagatavošanās dienas, augstie priesteri un farizeji sanāca pie Pilāta, sacīdami: P “Kungs, mēs atcerējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: “Pēc trim dienām Es augšāmcelšos.” Tāpēc liec apsargāt kapu līdz trešajai dienai, lai gadījumā neatnāk Viņa mācekļi un Viņu nenozog, un nepasaka tautai: “Viņš augšāmcēlās no miroņiem.” Tad pēdējā viltība būtu ļaunāka par pirmo.” E Pilāts viņiem sacīja: C “Jums ir apsardze; ejiet, sargājiet, kā ziniet!” E Un viņi aizgājuši nodrošināja kapu, apzīmogojot akmeni un pieliekot apsardzi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.