Nākamie pieci veido grēksūdzes sakramenta sirdi: 1) sirdssāpes par Dieva sāpināšanu, 2) apņemšanās turpmāk negrēkot, 3) savu grēku izsūdzēšana, 4) grēku piedošanas saņemšana, 5) gandarīšana. Šie soļi veido iekšējo atgriešanās procesu, kam jānotiek, lai varētu vispilnīgāk piedzīvot atgriešanos Dieva mīlestībā. Šis iekšējais garīgais ceļš var būt ilgstošs, un tas bieži ir jāsāk arvien no jauna visas dzīves laikā. Grēksūdzes sakraments ir ceļš, kas ejams, lai izlīgtu ar Dievu un Baznīcu, iegūtu dvēseles mieru, kuru izjaukuši grēki. Vienmēr jāatceras, ka Dieva žēlsirdība ir neizmērojama un bezgalīga. Protams, ir žēl, ja kāds nevar saņemt Grēksūdzes piedošanu sakramentālā veidā, tas ir zaudējums. Tomēr nekritīsim izmisumā, pēc iespējas labāk nožēlosim mūsu grēkus, veiksim citus gandarīšanas veidus – gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus – un darīsim visu, lai pienāktu brīdis, kad varēsim saņemt Izlīgšanas sakramentu. Lūgšana un sirdsapziņas izmeklēšana Šim žēlastības sakramentam ir svarīgi pietuvoties ar pilnīgi atvērtu sirdi, bet tas pieprasa labu sirdsapziņas izmeklēšanu Dieva priekšā lūgšanas garā. Grēksūdze būtu jāsāk, sakopojot garu un domas Dieva priekšā, lūdzot Viņu izgaismot mūsu dzīvi. Dieva priekšā, kontemplējot krustā sisto, mēs labāk sapratīsim Dieva žēlastību, kurš mums dod iespēju izlīgt ar Viņu. Šajā gaismā mēs varam apzināties ne tikai mūsu grēku nopietnību un sekas, bet arī to, ka Dievs mūs neatgrūž, bet dod iespēju, kā pazudušajam dēlam, atgriezties pie Viņa. Sirdsapziņas izmeklēšana ir jāizdara, atceroties pēc pēdējās grēksūdzes izdarītos grēkus. Ne vienmēr tas ir viegli, taču, ja mēs katru vakaru veltītu mazu brīdi mūsu sirdsapziņas izmeklēšanai, arī pirms grēksūdzes tas nesagādātu lielas grūtības. Mums vajadzētu censties saprast, kādēļ esam grēkojuši un kādēļ grēkojam no jauna. Būtu jāpārdomā par grēku tuvāko un tālāko cēloņu iemesliem un vai mēs izmantojam visus garīgās dzīves līdzekļus, lai tas vairāk neatkārtots. Kad iedziļināmies mūsu sirdī, tad darām to pašu, ko pazudušais dēls, redzot savu bezcerīgo stāvokli: „Viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” (Lk 15,17 – 18) Grēka svarīguma pakāpe Baznīca, runājot par grēkiem, tos iedala nāvīgos un ikdienišķos grēkos. „Nāvīgs grēks ir smags Dieva likuma pārkāpums, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā cilvēks novērsās no Dieva – sava galamērķa un svētlaimes –, priekšroku dodot nevis Dievam, bet kādam zemākam labumam.” (KBK 1855) Nāvīgs grēks skar dzīvības principu, kas ir mīlestība. Tiek zaudēts žēlastības stāvoklis. Izmeklējot sirdsapziņu, ir jāseko ne tikai mūsu jūtām un vainas izjūtai, bet galvenokārt mūsu prātam. Dieva vārda izgaismotam prātam ir jāanalizē, vai ir piepildīti trīs nosacījumi, kas raksturo smagu grēku: tā būtība ir nopietna, rīcība – pilnīgi apzināta, brīvprātīga un pilnīga piekrišana nepareizai rīcībai. Ja nezināšana nav tīša, tās dēļ grēka vaina tiek mazināta vai pat atcelta (sk. KBK 1860). Lai saprastu grēka būtību, vispirms vajadzētu vadīties pēc 10 Dieva baušļiem, kā to mums māca Baznīca, sekojot Kristus mācībai, kurš sarunā ar bagāto jaunekli atsaucās uz baušļiem (sk. Mk 10,19). Arī Kalna sprediķis mums var palīdzēt saprast grēka smagumu (sk. Mt 5,21–48), kā arī apustuļa Pāvila miesas darbu saraksts (sk. Gal 5,19–21), vai arī grēku uzskaitījumi vēstulēs (sk. Rom 12–15; 1Kor 6; Ef 4–6). Būtu jāvadās pēc Baznīcas mācības, kas atbilstoši laikmetam apgaismo un izskaidro 10 baušļus ar konkrētiem piemēriem (sk. KBK 2052–2557). Ikdienišķais grēks Ikdienišķais grēks tiek izdarīts, ja nav piepildīts vismaz viens no iepriekš minētajiem nosacījumiem: pārkāpuma būtība nav smaga, vai arī ja pārkāpums ir smags, bet rīcība nav bijusi pilnīgi apzināta vai nav bijusi pilnīga piekrišana izdarītajam (sk. KBK 1862). Nevajadzētu mazināt ikdienišķā grēka nozīmi. Kāpēc? Tāpēc, ka arī ikdienišķais grēks mazina pārdabisko mīlestību cilvēka sirdī un cilvēcīgo spēju mīlēt pēc Dieva gribas. Tādi grēki traucē garīgo dzīvi, mazina vēlmi lūgties un apēno mūsu prātu attiecībā pret pārdabisko pasauli un tās vērtībām. Ja pierodam pie ikdienišķā grēka un to nenožēlojam, tad pamazām varam nonākt līdz nāvīgam grēkam. Arī saindēties var ar spēcīgu indi, kas rada ātru nāvi, vai arī pakāpeniski, pat nepamanot un lēnām pierodot pie indes un tumsas. Tieši tāpēc Baznīca iesaka biežu ikdienišķo grēku sūdzēšanu, lai nenocietinātu sirdi un tiktu stiprināta mūsu nemitīgā cīņa pret ļaunumu, kura turpināsies līdz mūža beigām. Atgriešanās ir pastāvīgs process, kurš mums liek izmantot visus Baznīcas piedāvātos līdzekļus. Regulāra ikdienišķo grēku izsūdzēšana var palīdzēt audzināt sirdsapziņu un ļaut Kristum mūs dziedināt. Grēku nožēla Lūgšana un sirdsapziņas izmeklēšana ir tikai divi pirmie soļi labai grēksūdzei. Vēl savi grēki būtu patiesi jānožēlo. Nožēla ir dvēseles sāpes un riebums pret izdarīto grēku ar apņēmību turpmāk vairs negrēkot. Krucifiksa priekšā, sagatavojoties saņemt Piedošanas sakramentu, vislabāk varam saprast, kā grēks skar pašu Dieva sirdi. Izšķir divus grēku nožēlas veidus: pilnīgu un nepilnīgu. Pilnīga nožēla ir tad, ja nožēlo aiz mīlestības uz Dievu: „Tā nes arī nāvīgo grēku piedošanu ārpus grēksūdzes, ja to pavada stingra apņemšanās iet pie sakaramentālās grēksūdzes, cik ātri vien iespējams.” (KBK 1452) Ja nožēla izriet tikai no riebīguma pret grēku un no bailēm par sodu, tad tā nevar izdzēst nāvīgu grēku, bet tā var būt sagatavošanās uz Gandarīšanas sakramenta pieņemšanu. Taču, ja nav vismazākās nožēlas, arī Grēksūdzes sakramentā nevar saņemt grēku piedošanu. Grēku atzīšana un gandarīšana Ja mūsu nožēla ir patiesa, tad būsim gatavi arī nākamajam solim, kā to prasa Baznīca: iet pie priestera un atzīties, izsūdzot savus grēkus. Tas pieprasa pazemību un atvērtību priestera priekšā. Ir godīgi jāizsūdz visi izdarītie nāvīgie grēki, ja iespējams – nosaucot skaitu, pēc pēdējās labās grēksūdzes, bez taisnošanās, grēku mazināšanas un pārspīlējuma. Taču būtu ļoti vēlams izsūdzēt arī ikdienišķos grēkus. Tādai grēksūdzei jābūt pēc iespējas pilnīgākai, palīdzot priesterim saprast arī grēku kontekstu, izvairoties no aprunāšanas un necenšoties sūdzēt citu personu grēkus. Arī grēciniekam ir tiesības uz savas cieņas saglabāšanu. Ja nejauši gadās aizmirst kādu nāvīgu grēku, tāda grēksūdze tomēr ir derīga, bet nākamajā reizē tas ir jāizsūdz. Kad grēki izsūdzēti, esam aicināti uzmanīgi ieklausīties priestera teiktajā, un, ja nepieciešams, lūgt kādu garīgu ieteikumu, lai mēs varētu augt garīgi. Neaizmirsīsim, ka priesteris izpilda Labā Gana kalpojumu; viņš ir kā tēvs, kurš gaida savu pazudušo dēlu; kā taisnīgais tiesnesis, kurš spriež taisnu tiesu un kura spriedums vienlaikus ir gan taisnīgs, gan žēlsirdīgs (sk. KBK 1465). Priesteris pēc grēku atzīšanas un sarunas ar grēcinieku uzliek gandarīšanu, kuru nevajadzētu mazvērtēt, jo sakraments atbrīvo no grēka, bet ne no visām grēka izraisītām sekām. Grēciniekam ir jāatgūst garīgā veselība. Tāpēc priesteris, atkarībā no grēka smaguma un dabas, un no cilvēka personīgā stāvokļa, uzliek vispiemērotāko gandarījumu. Grēcinieks tiek arī aicināts izlabot tuvākajam nodarīto ļaunumu. sniedz Dieva piedošanu sakramentālā veidā, izsakot absolūcijas vārdus, un Jēzus Kristus vārdā piedod un dāvā atbrīvošanu no grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Par piešķirto piedošanu ieteicams Dievam pateikties, jo tā vienmēr ir Dieva dāvana, ko neesam pelnījuši. Pastāvīga atgriešanās Jāatceras apustuļa Jāņa vārdi: „Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi un mūsos nav patiesības.” (1Jņ 1,8) Tāpēc, ka esam vēl šīs zemes mājoklī, mēs grēkojam un nesam mūsu jauno dzīvi trauslos “māla traukos” (sal. 2Kor 4,7), mēs izjūtam, cik esam vāji un nespējīgi patiesi mīlēt ne Dievu, ne tuvāko, ne sevi..., bet Dievs mūs neatstāj vienus un kā pazudušajam dēlam savā žēlsirdībā dāvā jaunu izlīgšanas iespēju... Svētais Arsas prāvests, kā arī sv. tēvs Pio ar savas dzīves piemēru apliecina, ka nevajag atgrūst Dieva piedāvāto žēlastību Gandarīšanas sakramentā. Abi svētie ik dienas daudzas stundas pavadīja, uzklausot grēksūdzes, tas liecina, ka viņi ļoti augstu vērtēja Izlīgšanas sakramentu. 
|
