Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Kardināla Julijana Vaivoda sprediķis Lielajā Piektdienā
22.04.2011 pl. 10:42
Kardināla Julijana Vaivoda uzruna pie Kristus kapa altāra Lielajā Piektdienā Rīgas sv. Jēkaba katedrālē 1969. gadā.

„Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli”.

Prieki un skumjas raibā virknē mijas katra cilvēka dzīvē. Reizēm prieks un skumjas mainās vienas stundas laikā. Citkārt ir priecīga vai skumīga visa diena. Bet katrreiz priekam ir savs cēlonis, bēdām savs.

Bet Lielā Piektdiena atšķiras no visām gada dienām ar to, ka tā ir vienlaicīgi visiem kristīgajiem vislielākā prieka un vislielāko skumju diena un kā priekam, tā skumjām ir viens un tas pats cēlonis – Pestītāja krusta nāve.

Dažs baznīcēns laikam izbrīnīsies, ka es iedrošinos tā runāt par Kristus nāvi un vēl šīs nāves piemiņas dienā. Un tomēr Kristus nāve ir visu mūsu garīgo prieku avots, jo caur viņu tika atpestīta visa cilvēce, sākot ar pirmo Ādamu un beidzot ar to, kas pēdējais pastarā dienā atstās šo laicīgo dzīvi, lai stātos tiesājamo pulkā. Tikai pateicoties Kristus nāvei, varēs gaidīt priecīgu pastarās tiesas lēmumu: „Ejiet, jūs izredzētie, mana Tēva valstībā”.

Bet Lielās piektdienas notikumu piemiņa tik drūmi noskaņo ticīgo prātus un sirdis, ka visu uzmanību mēs koncentrējam uz Pestītāja ciešanām, nāvi un apbedīšanu. Un kā lai to nedarītu!

Miris tas, kuram līdzīga otra nebija un nebūs. Katra mirušā cilvēka vietā stājas cits cilvēks un turpina viņa darbu. To, ko Kristus veica savas dzīves laikā virs zemes, to neviens nav veicis un neveiks. Tādu otru mācību, kādu Kristus pasludināja neviens nav sludinājis un nesludinās. Tādus brīnumus, kādus Kristus virs zemes darīja, neviens nav izdarījis un neizdarīs. Un neviens savas mācības apstiprināšanai pēc nāves no miroņiem pats saviem spēkiem nepiecēlās un nepiecelsies, kā Kristus piecēlās un tāpēc nekad netrūks tādu, kas Kristum seko un Viņu pielūdz, jo Viņš - kā Dievs, spēj sev pielūdzējus vai no akmeņiem radīt. Tāpat neviens zemes varenais vai gudrais nespēj zem kaut jelkādām zīmēm pēc nāves tālāk virs zemes darboties. Bet Jēzus Kristus arī šodien pēc savas nāves Vissvētākajā Sakramentā ir klātesošs šeit uz šī altāra un uz citiem altāriem visā pasaulē.

Arī Baznīca Kristus nāves piemiņas dienu – Lielo Piektdienu ir izsludinājusi kā vislielāko sēru dienu. Tā ir vienīgā diena gadā, kad nevienā katoļu dievnamā netiek svinēta Sv. Mise. Tik daudz Vatikāna II koncils šīs sēras ir mīkstinājis, ka atļāvis visiem ticīgajiem, kas to vēlas, pieņemt Svēto Komūniju, bet ar tām hostijām, kas konsekrētas Lielajā Ceturtdienā.

Ir vēl viens sevišķi svarīgs sēru iemesls šinī dienā. Pestītājs taču 33 gadus darbojās virs zemes un tanī nolūkā vārdos un darbos mācīja cilvēkus, lai visus, runājot viņa paša vārdiem, sapulcinātu ap sevi kā vista savus cālēnus un, lai visi piederētu pie viņa kūts kā avis, kuru Gans Viņš būtu. Diemžēl - vēl divas cilvēku trešdaļas virs zemes nav Kristum ticīgie. Tāpēc tieši šodien Baznīca publiski lūdzas par kristiešu vienotību. Lūdzas par jūdiem, kuri pirmie bija aicināti Kristus balsij paklausīt. Lūdzas par ticīgajiem nekristītiem un arī par tiem, kas neatzīst Dievu.

Bet kā ir ar pašiem katoļiem, kas katoļu Baznīcā kristīti un pat iesvētīti? Diemžēl atkritēji ir bijuši visos laikos un no visām ticībām – arī no katoļiem pat no priesteriem un mūkiem. Bet vēl nekad nav viņu bijis tik daudz kā tagad. Jau nerunājot par nožēlojamo parādību dažās zemēs, kur kristīgie savu ticību grib pārvērst par labdarības tikumu un kristietību par kristīgo ateismu, jo domā būt kristīgi bez Kristus – Dieva. Aiziešanas no Baznīcas, kā redzams, notiek visai bieži. Manā Kūrijā reizēm pienāk vēstules no ārzemēm ar ziņojumu, ka tāds vai tāds, kuri kristīti Latvijas baznīcās, ir izstājies no draudzes.

Mēs te dzimtenē tādu statistiku nepraktizējam un pie mums tāda pat nav iespējama, bet aiziešanu no Baznīcas, laikam nav mazāk, ja ne vairāk, kā kur citur. Tāpēc lūdzamies šodien pie Kristus kājām, lai visi priesteri izturētu savos posteņos; lai mūsu dievnami nesūdzētos par apmeklētāju trūkumu, kā dažās citās konfesijās, lai visi ģimenes locekļi pildītu katoļu pienākumus; un arī - lai neticīgie nezaimotu Dievu un Jēzu Kristu.

Es saņemu un lasu Vatikāna Oficiālo laikrakstu „L’Osservatore Romano”, kurā tiek publicētas Svētā Tēva runas un uzsaukumi. Viņam, kā paša Kristus vietniekam virs zemes, rūp visu cilvēku un zemju liktenis. Bet sevišķi viņam rūpes dara saspīlētais stāvoklis tā sauktajos Tuvajos Austrumos – tas ir Palestīnā un tai apkārtējās zemēs, jo tur, kā zināt, atrodas mums kristīgajiem visdārgākās piemiņas vietas. Vislielāko apgānīšanu šīs svētās vietas pieredzēja 70. kristīgās ēras gadā, kad romieši, saniknoti par jūdu sacelšanos, nonāvēja ap 70 000 jūdu, piekaļot tos krustos; nopostīja Jeruzalemes pilsētu un apgānīja arī Kristus nāves vietu: Kristus krusta vietā uzcēla elku svētnīcu, ierakazemē Pestītāja krustu un aizbēra Viņa kapu.

Visas šīs pagānu izdarības izbeidzās līdz ar brīvības pasludināšanu kristīgai ticībai ķeizara Konstantīna laikā.

Otrreiz liela svēto vietu apgānīšana notika XVI gadsimtā, kad Palestīna nokļuva turku – otomaņu varā.

Pēc Pirmā pasaules kara, 1922. gadā, visas šīs zemes tika pakļautas angļu mandātam. Tikai 1947. gadā tika nodibināta Izraēļa valsts un valsts strīdi ap šīm vietām turpinās.

1967. gadā jau reizi notika tur asiņainas cīņas. Incidenti - arī asiņaini, šobrīd vēl turpinās un neviens nezina, kā tie beigsies. Tie var pat izvērsties pasaules karā un vēl tādā, kāds līdz šim nav bijis.

Tāpēc jālūdzas, lai Dievs dod labu prātu tiem, no kuriem miers atkarīgs un, lai Dievs novērš jaunu postu no svētajām vietām un arī mūs visus pasargā no kara posta.

Lielās nedēļas priesteru lūgšanās vienā himnā ir vārdi par krustu: O crux, Avespesunica... „Esi sveicināts, krusts, kā vienīgā cerība. Caur Pestītāja krusta nāvi mēs atpestīti. Caur Viņa krustu arī ceram būt pasargāti, jo vienalga kas notiks kurā zemes stūrī, Pestītāja zīme – krusts no zemeslodes nepazudīs līdz tai dienai, kad Jēzus atnāks tiesāt dzīvos un nomirušos.”

„Starcrux,volviturorbis.”
„Onsort, oncrie – c’est la vie;
Oncrie, onsort – c’est la mort.”

„Katrs cilvēks nāk pasaulē un kliedz–tāda ir dzīve.
Katrs kliedz un aiziet – tā ir nāve.”

Aiziesim arī mēs, bet raugieties, lai krusts būtu un paliktu katra mājoklī un uz kapa. Āmen.

Katedrale.lv