Jau tai dienā mēs sajutām paceļamies viņa svētuma smaržu un Dieva tauta dažādos veidos pauda godbijību pret viņu. Tāpēc vēlējos, lai ar vajadzīgo cieņu pret tiesību normām viņa beatifikācijas process varētu virzīties uz priekšu paredzētajā kārtībā. Un lūk, ir pienākusi šī gaidītā diena, ir pienākusi ātri, jo tā ir paticis Kungam, Jānis Pāvils II ir svētīgs!
Vēlos sirsnīgi sveikt jūs visus, kas uz šo priecīgo notikumu tik lielā skaitā esat ieradušies Romā no visām pasaules malām – kardināli, bīskapi un priesteri, oficiālās delegācijas, vēstnieki un amatpersonas, konsekrētās personas un ticīgie laji; sūtu savu sveicienu arī visiem tiem, kas ir vienoti ar mums ar radio vai televīzijas starpniecību.
Šī ir Lieldienu otrā svētdiena, kuru svētīgais Jānis Pāvils II ir veltījis Dievišķajai Žēlsirdībai. Tāpēc šodienas svinībām tika izvēlēts šis datums, jo saskaņā ar Dieva apredzību, mans priekšgājējs atdeva savu garu Dievam tieši šo svētku vigīlijas vakarā. Turklāt, šodien ir maija – Jaunavai Marijai veltītā mēneša pirmā diena, kā arī svētā Jāzepa, strādnieku aizbildņa, piemiņas diena. Šie notikumi bagātina mūsu lūgšanu, palīdz mums, kas vēl esam svētceļnieki laikā un telpā; vienlaikus Debesīs šie svētki - kopā ar eņģeļiem un svētajiem - ir ļoti atšķirīgi! Tomēr, Dievs ir viens vienīgs un viens ir Kristus Kungs, kas kā tilts savieno zemi un debesis, un mēs šajā brīdī jūtamies tām tuvāk, gandrīz vai piedalāmies debesu liturģijā.
„Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši!” (Jņ 20, 29). Šodienas evaņģēlijā Jēzus pauž šo svētību, ticības svētību. Tā mūs uzrunā sevišķā veidā, jo esam šeit, lai svinētu beatifikāciju, vēl vairāk, jo šodien par svētīgu tiek pasludināts pāvests, Pētera pēctecis, kas ir aicināts stiprināt brāļus ticībā. Jānis Pāvils II ir svētīgs savas stiprās un augstsirdīgās, apustuliskās ticības dēļ. Un tūlīt atceramies arī otro svētību: „Svētīgs esi Tu, Sīmani, Jonas dēls, jo ne miesa, nedz asinis Tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs” (Mt 16,17). Ko Debesu Tēvs atklāja Sīmanim? Ka Jēzus ir Kristus, Dzīvā Dieva Dēls. Šīs ticības dēļ Sīmanis kļūst par „Pēteri”, klinti, uz kuras Jēzus var celt savu Baznīcu. Jāņa Pāvila II mūžīgā svētība, ko Baznīca šodien ar prieku pasludina, ir atrodama šajos Kristus vārdos: „Svētīgs esi Tu, Sīmani!” un „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši!” Ticības svētība, kuru arī Jānis Pāvils II saņēma kā dāvanu no Dieva Tēva, Kristus Baznīcas celšanai.
Bet mūsu domas pievēršas citai svētībai, kas evaņģēlijā ir pirms visām citām. Tā ir Jaunavas Marijas, Pestītāja Mātes svētība. Viņai, kas tikko bija ieņēmusi Jēzu savā klēpī, svētā Elizabete saka: „Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis” (Lk 1, 45). Marija ir ticības svētības paraugs un mēs visi priecājamies, ka Jāņa Pāvila II beatifikācija notiek Marijai veltītā mēneša pirmajā dienā, zem Viņas mātišķā skatiena, kura ar savu ticību balstīja Apustuļu ticību, un turpina stiprināt viņu pēcteču ticību, it sevišķi to, kuri ir aicināti sēdēt Pētera krēslā. Marija netiek minēta Kristus augšāmcelšanos stāstos, bet Viņas klātbūtne ir apslēpta it visur, Viņa ir Māte, kurai Jēzus uzticēja ikvienu no mācekļiem un visu kopienu. Uz Marijas iedarbīgo un mātišķo klātbūtni īpaši norāda svētais Jānis un svētais Lūkass saistībā ar notikumiem, kas norisinās pirms tiem, kuri minēti šodienas evaņģēlijā un pirmajā lasījumā – Jēzus nāves aprakstā, kur Marija parādās krusta pakājē (Jņ 19, 25) un Apustuļu Darbu sākumā, kas viņu rāda mācekļu vidū, kuri lūgšanā pulcējušies Pēdējo Vakariņu namā (Apd 1, 14).
Šodienas otrais lasījums arī stāsta par ticību, un tieši svētais Pēteris, garīgā entuziasma pilns, norāda jaunkristītajiem viņu cerības un prieka iemeslus. Vēlos piezīmēt, ka šajā lasījumā, savas Pirmās vēstules sākumā, Pēteris neizsakās pavēles formā, bet gan īstenības izteiksmē. Viņš raksta: „Esat prieka pārpilni” un piebilst: „Viņu jūs mīlat, lai gan neesat redzējuši, Viņam jūs tagad ticat, To neredzēdami, un ticēdami priecāsieties neizsakāmā un apskaidrotā priekā. Kad jūs sasniegsiet savas ticības gala mērķi – dvēseļu pestīšanu” (1 Pt 1, 6.8-9). Viss ir īstenības izteiksmē, jo tā ir jauna realitāte, kas dzimusi Kristus augšāmcelšanā, realitāte, kas sasniedzama ticībā. Psalmā dziedam „To ir darījis Kungs (118, 23) – un tas ir brīnums mūsu acīs”, ticības acīs.
Dārgie brāļi un māsas, šodien mūsu acīs, Augšāmceltā Kristus spožajā garīgajā gaismā, atspīd Jāņa Pāvila II mīlētais un godinātais tēls. Šodien viņa vārds pievienojas to svēto un svētīgo pulkam, kurus viņš par tādiem pasludināja sava gandrīz 27 gadus ilgā pontifikāta laikā, spēcīgi atgādinot universālo aicinājumu uz augsto kristīgās dzīves mērķi - uz svētumu, kā to apstiprina Koncila konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium. Visi Dieva tautas locekļi – bīskapi, priesteri, diakoni, ticīgie laji, konsekrētie brāļi un māsas esam ceļā uz debesu tēviju, kur pirms mums ir devusies Jaunava Marija, sevišķā un pilnīgā veidā vienota ar Kristus un Baznīcas noslēpumu. Karols Vojtila, vispirms kā palīgbīskaps, vēlāk kā Krakovas bīskaps, piedalījās Vatikāna II koncila darbā un labi saprata, ka veltīt Marijai dokumenta par Baznīcu pēdējo nodaļu nozīmēja likt Pestītāja Māti par katra kristieša un visas Baznīcas svētuma atveidu un paraugu.
Šo teoloģisko skatījumu Jānis Pāvils II atklāja jau jaunībā un vēlāk saglabāja un padziļināja visu dzīvi. Tas izpaužas bibliskā ikonā, kurā redzam Krustā sisto un Viņam blakus Mariju, Viņa Māti. Šī aina ir atrodama Jāņa evaņģēlijā (19, 25-27) un tā ir iekļauta Karola Vojtilas bīskapa un vēlāk pāvesta ģerbonī – zelta krusts, „M” burts labajā pusē un devīze „Totus tuus”, kas sasaucas ar svētā Luidži Marijas Griņjona de Monfora slaveno teicienu, kurā Karols Vojtila atrada savas dzīves pamatprincipu – „Totus tutus ego sum et omnia mea tua sunt. Accipio Te in mea omnia. Praebe mihi cor tuum, Maria – Es viss esmu tavs un viss, kas ir mans, ir tavs. Tu esi viss mans labums. Dod man Tavu sirdi, ak Marija” (citāts no Svētās Jaunavas patiesās godināšanas Traktāta, n. 266).
Savā testamentā jaunais svētīgais rakstīja: „Kad 1978. gada 16. oktobrī kardinālu konklāvs ievēlēja Jāni Pāvilu II, Polijas primass, kardināls Stefans Višinskis man teica: „Jaunā pāvesta pienākums būs ievest Baznīcu trešajā gadu tūkstotī”. Un piemetināja: „Vēlreiz vēlos pateikties Svētajam Garam par Vatikāna II koncila lielo dāvanu, kuram kopā ar visu Baznīcu, it sevišķi kopā ar visiem bīskapiem, jūtos pateicību parādā. Esmu pārliecināts, ka vēl ilgi nākamajām paaudzēm būs iespēja smelties no tām bagātībām, kuras šis 20. gadsimta koncils mums ir sniedzis. Kā bīskaps, kas piedalījās koncilā no tā pirmās līdz pēdējai dienai, vēlos uzticēt šo lielo mantojumu visiem, kuri ir un nākotnē tiks aicināti to īstenot. No savas puses pateicos mūžīgajam Ganam, kas man ļāva kalpot šai lielajai lietai visos mana pontifikāta gados.” Un kāda ir šī „lieta”? Tā ir tā pati, ko Jānis Pāvils II pavēstīja savā pirmajā svinīgajā Misē Sv. Pētera laukumā ar neaizmirstajiem vārdiem: „Nebaidieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!” To, ko jaunievēlētais pāvests pieprasīja no visiem, viņš pats darīja kā pirmais – atvēra Kristum sabiedrību, kultūru, politikās un ekonomiskās sistēmas, ar giganta spēku, spēku, kas viņam nāca no Dieva, mainot virzienu tendencei, kas šķita nemaināma.
Ar savu ticības, mīlestības un apustuliskās drosmes liecību, kurai pievienojās liela cilvēcība, priekšzīmīgais poļu nācijas dēls palīdzēja visas pasaules kristiešiem nebaidīties sevi saukt par kristiešiem, piederēt Baznīcai, runāt par evaņģēliju. Vienā vārdā – viņš palīdzēja mums nebaidīties no patiesības, jo patiesība ir brīvības garantija. Vēl konkrētāk – viņš mums atgrieza spēku ticēt Kristum, jo Kristus ir Redemptor hominis, cilvēka Pestītājs – tāds ir arī viņa pirmās enciklikas temats un vadošais pavediens visās pārējās.
Karols Vojtila kāpa Pētera tronī, nesot sevī dziļu izpratni par sadursmi starp marksismu un kristietību, kas ir centrēta uz cilvēku. Viņa vēsts bija šāda – cilvēks ir Baznīcas ceļš un Kristus ir cilvēka ceļš. Ar šo vēsti, kas ir Vatikāna II koncila un tā „stūrmaņa” Dieva kalpa pāvesta Pāvila VI lielais mantojums, Jānis Pāvils II vadīja Dieva tautu, šķērsojot trešās tūkstošgades slieksni, kuru, pateicoties Kristum, viņš varēja saukt par „cerības slieksni”. Jā, garajā sagatavošanās ceļā pretī Lielajai Jubilejai viņš deva kristietībai jaunu virzienu uz nākotni, Dieva nākotni, kas pārsniedz vēsturi, bet arī to ietekmē. Šo cerības lādiņu, ko marksisms un progresa ideoloģijas zināmā veidā bija mazinājušas, viņš pamatoti pieprasīja kristietībai, atgriežot tai patieso cerības seju - dzīvi pasaulē ar „nākotnes” garu, uz Kristu orientētu personīgu un kopienas dzīvi, cilvēka pilnību un viņa ilgu pēc taisnīguma un miera piepildījumu.
Nobeidzot gribu pateikties Dievam arī par savu personīgo pieredzi – Dievs man ļāva ilgu laiku strādāt kopā ar svētīgo pāvestu Jāni Pāvilu II. Arī pirms tam man bija iespēja Viņu iepazīt un cienīt, bet kopš 1982. gada, kad viņš mani aicināja uz Romu kā Ticības mācības kongregācijas prefektu, 23 gadus es varēju būt viņam līdzās un vēl vairāk novērtēt viņa personību. Manu kalpojumu balstīja viņa dziļais garīgums, viņa intuīcijas bagātība. Mani vienmēr pārsteidza un stiprināja viņa lūgšanas piemērs, pat sava kalpojuma daudzajos pienākumos viņš nezaudēja kontaktu ar Dievu. Un vēlāk viņa liecība ciešanās: Kungs viņam pakāpeniski atņēma visu, tomēr viņš vienmēr palika „klints”, kā Kristus to bija vēlējies. Viņa ciešajā vienotībā ar Kristu balstītā dziļā pazemība, ļāva viņam turpināt vadīt Baznīcu un sniegt pasaulei vēl izteiksmīgāku vēsti tieši laikā, kad viņa fiziskie spēki zuda. Tādējādi viņš neparastā veidā piepildīja katra priestera un bīskapa aicinājumu – kļūt vienam ar to Jēzu, kuru viņš katru dienu saņem un upurē Euharistijā.
Tu esi svētīgs un mīlēts, pāvest Jāni Pāvil II, jo esi ticējis! Mēs tevi lūdzam, turpini no debesīm uzturēt Dieva tautas ticību. Amen. Benedikts XVI Radiovaticana.org |
