Dieva likums liek rūpēties par mūsu domām „Vai no ērkšķiem novāc vīnogas, vai vīģes no dadžiem?” (Mt 7,16) Lai cilvēka darbi būtu labi, arī viņa iekšienei un viņa domām ir jābūt labām. Dieva likums no cilvēka likuma atšķiras tieši ar to, ka tas neaprobežojas tikai ar postulātu un aizliegumu formulējumiem mūsu rīcības jomā. Tas aptver visu cilvēku, liek mums kopt mūsu iekšējo dzīvi un būt modriem par mūsu domām. „Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, laulības pārkāpšana, nešķīstības, slepkavības, zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nekaunība, skaudīga acs, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Visi šie ļaunumi iziet no iekšienes, un tie apgāna cilvēku.” (Mk 7,21–23) Un ne vienmēr ir tā, ka mūsu labajām un sliktajām domām tūlīt seko labi vai slikti darbi. Mūsu domas un vēlmes reizēm briest ilgi, pirms tās izpaužas darbos vai ārējā nostājā. Psalmā ļaunuma veidošanās ir salīdzināta ar bērna attīstību mātes klēpī: „Lūk, tas ieņēma netaisnību un ir grūts aiz ļaunuma, un dzemdē viltību.” (Ps 7,15) Šis citiem cilvēkiem nemanāmais process (katrā ziņā lielā mērā nemanāmais), notiek Dieva klātbūtnē. „Viņam nepaliks neievērota neviena doma un nepaliks apslēpts neviens vārds.” (Sīr 42,20; sal. Ps 139,2–4) Tas ir kaut kas skaists, jo Dievs taču mūs mīl un droši vien mums palīdzēs pienācīgi sakārtot to visu, kas notiek mūsu iekšienē. Mums vajadzētu vienīgi vēlēties veicināt sevī tos procesus, kas ved uz labu, un izgriezt ērkšķus un dadžus, pirms tie sāks ziedēt un nest augļus. Lai to varētu paveikt, ir nepieciešama pareiza sirdsapziņas darbība. Diemžēl cilvēks var būt tāda akluma skarts, ka vispār nepamana to, ka sāk nobriest kaut kam ļaunam. „Tava miesas gaisma ir tava acs. Ja tava acs būs vesela, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs būs ļauna, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik lielai tad jābūt pašai tumsai.” (Mt 6,22–23)
Prieks ir klātesošs gara uzvarā pār miesu
Devītā baušļa mērķis ir pasargāt cilvēku no nešķīstības tai brīdī, kad tā tikko mēģina iesakņoties viņa iekšienē. Ugunsgrēks jādzēš, pirms tas vēl nav izvērsies. Šī metafora tiek izmantota Svētajos Rakstos, jo nešķīstība, līdzīgi kā ugunsgrēks, spēj iznīcināt pašu cilvēku un visu viņa dzīvi: „Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes? Kā varētu kāds staigāt pa kvēlojošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?” (Sak 6,27–28; sal. Īj 31,12) Tieši tas, kas notiek cilvēka iekšienē, ir pārāk delikāta joma, lai ar to saistītās problēmas varētu atrisināt tikai un vienīgi pielietojot skarbu stingrību. Bauslis „Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu” nav jāsaprot kā ar sodu un spaidiem saistīta pavēle: „Savaldi, cilvēk, savu nesakārtoto tieksmi!” Nežēlīgi savu tieksmju sakārtošanas centieni parasti noved līdz sasprindzinājumu vairošanai. Tie noteikti arī nenes prieku, kas allaž ir klātesošs, garam uzvarot pār miesu. Šai bauslī drīzāk jāsaredz pozitīvs aicinājums: „Cilvēk, centies saskatīt to, ka cilvēka seksualitāte ir svēta vieta, kurā tiek ieņemti un kurā dzimst jauni cilvēki. Tomēr neaizmirsti arī to, ka šajā jomā sevišķi spilgti parādās mūsu nosliece izmantot otru cilvēku, kā arī gatavība necienīt pašam sevi. Tāpēc, lai tevi piepilda cieņa pret personu – gan savu, gan tuvākā – un lai tā ir tava vadītāja, kura palīdzēs sakārtot tavu attieksmi pret savu un cita seksualitāti.”
Dievs, mūs radot kā seksuālas būtnes, ir parādījis lielu uzticību
Apdomāsim Kunga Jēzus vārdus: „Ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdī ir pārkāpis laulību ar to.” (Mt 5,28) Protams, šajos vārdos ir ietverts arī aizliegums, bet tam ir vienīgi palīdzoša pagaidu nozīme. Šā izteikuma loģika tiecas izveidot cilvēkā tādu cieņu pret otru personu un sevi, ka necienīga izturēšanās tiktu arvien vairāk izstumta no mūsu iztēles un pat, uzdrošinos teikt, no fizioloģijas. Tas droši vien ir kaut kā tā: pagaidām tev, cilvēk, vēl ir vajadzīgs aizliegums, bet centies nepieļaut to, ka, paklausot aizliegumam, tevī uzkrājas saspīlējumi un neapmierinātība. Drīzāk centies savu seksualitāti izdzīvot tā, lai aizliegumi tev kļūtu nevajadzīgi. Katoliskā seksuālā ētika pazaudē savu dvēseli, ja mēs to redzam galvenokārt aizlieguma perspektīvā. Tādējādi tā pamatoti modina neuzticību un pat riebumu, jo neatbilst savai būtībai, bet ir tikai kā mironis bez dvēseles, kas vienīgi atgādina par to. Šīs ētikas dvēsele ir pārliecība par pārdabisku cilvēka cieņu, kā arī par to neparasto uzticību, kādu Dievs mums parādīja, kad radīja mūs kā seksuālas būtnes, kas spējīgas dot sākumu jauniem cilvēkiem, kas, līdzīgi kā mēs, ir aicināti draudzībai ar Dievu un mūžīgai dzīvei. Tā ir Baznīcas tradicionālā mācība. Sv. Akvīnas Toms to izskaidro, izšķirot šķīstības tikumu un atturības tikumu. Šķīstību viņš nosauca par kārtību, kura jau pastāvīgi valda cilvēka seksuālajā sfērā. Atturība ir palīgtikums, kura uzdevums ir savaldīt visu to, kas manā seksualitātē vēl joprojām nav sakārtots. Nepieciešamība atturēties no prātam nepakļautām tieksmēm man atgādina, ka es esmu grēcīgs cilvēks. Ir jāmācās tā atturēties, lai atturēšanās nevis vestu pie neizlādētas spriedzes pieauguma, bet gan pie šķīstības pieauguma. Šo mākslu ir vieglāk iemācīties, ja saskatu seksuālās ētikas iekšējo loģiku, un sevišķi šeit ir nepieciešama pārdabiskā palīdzība. Jo es patiešām vēl aizvien esmu grēcīgs cilvēks, un par to es nedrīkstu aizmirst.
Jāizšķir grēkošana domās no kārdinājuma
Cilvēka iekšējo izjūtu un tieksmju sfērā viss nav atkarīgs no mūsu gribas. Tāpēc, veidojot mūsu iekšieni, ļoti svarīga ir spēja izšķirt grēkošanu domās no kārdinājuma, jo kārdinājums taču nav grēks. Ja pietrūkst šīs izšķiršanas spējas, cilvēks maldīgi sāk uzskatīt, ka grēks ir neizbēgams, un tad patiešām arī sāk grēkot. Šī piezīme attiecas uz visiem kārdinājumiem. Kādu var mocīt nešķīstības kārdinājums, citu naida vai dzīves bezjēdzības kārdinājumi, vēl citu – zaimojošas domas. Skaidrs, ka nav patīkami raudzīties uz savā iekšienē apslēpto tumsas burbuļošanu. Tomēr tādās situācijās noteikti jāsaglabā gara miers. Tik ilgi, kamēr es šīm domām nepiekrītu, tās mani neaptraipa, vienīgi svarīgi pašam vieglprātīgi šādas domas neizraisīt. Kāds no tuksnešu tēviem velnu pielīdzina sunim, kurš skraida ap gaļas tirgotavu, cerēdams, ka kaut kas viņam atlēks. Bet, kad redz, ka nekā nedabūs vai pat, ka tirgotava slēgta, mitējas cerēt dabūt priekš sevis kādu labumu un iet prom. Šis vienkāršais salīdzinājums izsaka lielu gudrību – uzvara pār kārdinājumu lielā mērā pasargā no turpmākajiem kārdinājumiem. Kaut kādā ziņā varētu sacīt, ka velns zina, pie kā ko var dabūt. Bet vai reizēm negadās arī tā, ka cilvēks ir tas, kurš pirmais izaicina velnu, lai tas kārdinātu viņu? Ja jau reiz runājam par tuksneša tēviem, tad pieminēšanas vērts būtu kāds tēva Pojmena vieds novērojums: „Ja katls ir karsts, neviena muša uz tā nesēdīsies, bet tas kļūs iespējams, tiklīdz katls atdzisīs.” Īsi sakot, ja cilvēks ciena otru personu un karsti mīl Dievu, viņš nejutīs vilinājumu nedz jaukties svešā laulībā, nedz iesaistīties gadījuma erotiskā dēkā; bet, kad saskarsies ar dažādām mūsdienu pornogrāfijas izpausmēm, viņu pārņems nevis seksuāls uzbudinājums, bet drīzāk skumjas un riebums. 
|
