Pirms apmēram gada Jūs tikāt nominēts par Rīgas arhibīskapu metropolītu. Cik lielā mērā līdz šim Jums ir izdevies īstenot savu stratēģisko mērķi – Latvijas garīgā atdzimšana?
Šo gadu varētu nosaukt par sagatavošanās gadu. Tā laikā es secīgi izzināju un precizēju to, kas būtu vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai, un izsvēru, ko tas satur. Tādēļ šeit es gribētu runāt par trim šī mērķa sasniegšanai svarīgiem priekšnosacījumiem. Pirmais: tā ir materiālā dimensija. Respektīvi, tie ir materiālie priekšnosacījumi. Tas ir tas minimums, kas ir vajadzīgs, lai cilvēki varētu vienkārši normāli dzīvot un, līdz ar to, domāt arī par garīgām lietām. Pretējā gadījumā, kad cilvēks visu laiku ir norūpējies par to, vai izvilks līdz nākošajai nedēļai vai nākošajam mēnesim, faktiski viņam neiznāk pacelt skatu uz augšu. Kaut gan, protams, ir arī situācijas, kad cilvēks, tieši atrodoties dziļā krīzē, sāk domāt par Dievu. Tomēr es šeit runāju par tādu vidējo situāciju. Otrais: tā ir kultūras joma. Aizvadītā gada laikā es redzēju, ka mūsu kultūras jomā ir vērojamas, diemžēl, arī dekadences pazīmes. Faktiski tas ir vērtību trūkums vai pat antivērtību reklāma. Līdz ar to, te ir ļoti nepieciešama sadarbība ar kultūras jomas cilvēkiem, ar tiem, kuri veido kultūru, un jāpanāk, lai kultūra saturētu tādas vērtības, kas cilvēku ceļ. Svarīgi, lai mēs veidotu dzīvības, nevis nāves kultūru. Trešais priekšnosacījums jeb trešais Latvijas garīgās atdzimšanas īstenošanai nepieciešamais līmenis ir specifiski reliģisks. Tās ir manas attiecības ar Dievu. Tā ir šī „sacrum” izjūta un atvērtība uz dievišķo. Tātad, jāstrādā pie visiem trim līmeņiem.
Runājot par pirmo – materiālo līmeni, vislielākā atbildība šajā laukā, protams, ir mūsu valsts vīriem – valdībai un visām valsts struktūrām. Bez šaubām, šajā jomā strādā arī Baznīca. Piemēram, savā ingresa uzrunā es aicināju visus prāvestus, lai viņi pie savām draudzēm nodibina „Caritas” grupas. Es mudināju veidot cilvēku, kuri nonākuši grūtībās, atbalsta grupiņas. Varu apliecināt, ka dažās draudzēs tas jau ir izdarīts. Pamazām apziņa mainās un prāvesti pārliecinās, ka kaut kas tāds ir ļoti vajadzīgs. Tā, principā, ir jauna, pie mums līdz šim nebijusi joma. Tajā ļoti intensīvi strādā arī Kalkutas māsas. Man ir tāda iecere nodibināt arī sociālās palīdzības centru, kā arī narkomānu, alkoholiķu un bijušo cietumnieku rehabilitācijas centru. Šobrīd notiek darbs pie tā, lai šo projektu varētu sākt īstenot.
Kas attiecas uz kultūru, tad šī gada 1. maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā noorganizējām ļoti veiksmīgu konferenci. Tā bija veltīta pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijai un arī viņa vizītes Latvijā 1993. gadā piemiņai. Pasākumā, kas bija apmeklēts ļoti kuplā skaitā, piedalījās arī Latvijas prezidents, premjerministrs, Saeimas priekšsēdētāja un kultūras ministre. Viņi visi uzstājās ar uzrunām. Konferenci mēs organizējām sadarbībā ar Latvijas Universitāti. Šīs tikšanās laikā centāmies apvienot garīgo dimensiju ar kultūras dimensiju, jo uz to uzaicinājām gan labāko pianistu, gan labākos aktierus, kuri lasīja Jāņa Pāvila II pēdējo publicēto poēzijas darbu „Romas triptihu”. Pasākums bija ļoti ilgs, taču pagāja nemanot, jo vārds bija pārī ar mākslu, un tas patiešām cilvēkus uzrunāja un aizkustināja. Tātad, savā darbībā es cenšos veicināt dialogu ar kultūras pasauli. To darīju, piemēram, ar atklāto lekciju Mūzikas akadēmijā, kā arī ar dažādām intervijām. Minētās lekcijas laikā auditorija bija pilna un es centos ar klātesošajiem dibināt dialogu. Redzēju, ka atsaucība bija patiešām liela. Pēdējā gada laikā esmu sniedzis arī daudz intervijas dažādiem medijiem, un arī tādā veidā mēģināju stāties dialogā ar sabiedrību. Atsauksmes pēc tam vienmēr ir bijušas pozitīvas, un man ir liels prieks, ka ir izdevies nodibināt pozitīvu radošu kontaktu.
Trešā dimensija ir garīgā. Ja attiecībā uz pirmajām divām dimensijām ir jāsadarbojas ar valsti un kultūras pasauli, tad, runājot par trešo, jāsaka, ka tie esam mēs paši, kuriem pirmām kārtām jādzīvo vienotībā ar Dievu un jānes dievišķā klātbūtne pasaulē. Šogad man izdevās sapulcināt kopā, piemēram, visas lūgšanu grupas, ekleziālās kopienas un kustības, lai mudinātu tās uz savstarpēju sadarbību. Mūsu Baznīcas iekšējā jomā par lielu prioritāti es uzskatu savstarpēju vienotību un sadarbību. Vērojumi liecina, ka šodien visos līmeņos valda, diemžēl, diezgan liels individuālisms. Ja cilvēks, kuram ir varbūt vislabākā ideja, cīnās viens pats un mēģina to īstenot, viņš nevar neko daudz panākt. Tādēļ svarīgi, lai mēs darbotos kopā. Svarīgi, lai mēs atpazītu, kāda ir tā mūsu kopīgā ideja un tad savstarpējā sadarbībā to īstenotu. Šobrīd šī ir ļoti svarīga prioritāte, kas jāņem vērā, lai varētu sasniegt stratēģisko mērķi. Mēs nevarēsim to sasniegt, ja darbosimies individuāli. Tāpēc vajadzīga vienotība.
Runājot par Jūsu minēto pirmo dimensiju un sadarbību ar valsti, kā Jūs to redzat konkrētāk, un kāda, pēc Jūsu domām, varētu veidoties sadarbība ar jauno Latvijas prezidentu?
Man bija ar viņu tikšanās. Tās laikā es mēģināju nodibināt kontaktu un saprast, apmēram uz kuri pusi viņš skatās. Varu teikt, ka šī tikšanās noritēja pozitīvā gaisotnē. Taču, kā tālāk veidosies mūsu sadarbība, to mēs redzēsim laika gaitā. Pagaidām to ir grūti paredzēt. Katrā ziņā gribētos, lai prezidents atbalsta mūsu tradicionālās ģimenes vērtības, kas Latvijā pastāv jau gadsimtiem ilgi. Runa ir par tradicionālo ģimenes modeli, bet nevis kaut kādām alternatīvām, ko šobrīd pie mums mēģina piedāvāt.
Runājot par otro un trešo, proti, kultūras un garīgo dimensiju, šķiet, ka šajā ziņā liels potenciāls ir jaunieši. Tuvojas Pasaules Jauniešu dienas, kas augusta vidū notiks Madridē un uz kurām dosies arī daudzi Latvijas jaunieši. Ko jūs no viņiem sagaidāt?
Pirmkārt, sagaidu to, lai jaunieši, būdami tur, Spānijā, kura ir tomēr ļoti sekularizējusies, dotu liecību par savu ticību un ar savu entuziasmu aizdedzinātu to vidi, kurā viņi uzturēsies. Apmēram nedēļu viņi tur dzīvos vietējās draudzēs un ģimenēs, tādēļ gribētos, lai viņi būtu par tādu ieraugu. Otrkārt, es sagaidu to, lai viņi stātos kontaktā ar citu zemju jauniešiem un smeltos no viņiem iedvesmu. Pēc tam, lai viņi to uguntiņu, kas viņos jau ir, pārvērstu par lielāku liesmu un, atgriezušies Latvijā, aizdedzinātu citus savus vienaudžus un līdzcilvēkus. Treškārt, man gribētos, lai jaunieši skatītos kā šis grandiozais pasākums tiek organizēts, jo man ir tāda vēlme, lai aiznākošās Pasaules Jauniešu dienas notiktu Rīgā. Tāpēc aicinu Latvijas jauniešus skatīties un mācīties, kā tas notiek, lai pēc tam varētu kļūt par brīvprātīgajiem palīgiem, kuri būs vajadzīgi lielā skaitā.
Sarunājās J. Evertovskis Radiovaticana.org |
