Nākamajās divdesmit naktīs zvaigznes nebija redzamas. Viņš domāja, ka ietur kursu, bet pārliecības nebija. Ritēja dienas, jūrniekam zuda spēki. Viņu pārņēma šaubas. Vai viņš pareizi noteicis kursu? Vai joprojām dodas mājup? Vai nav aizmaldījies un viņam nav lemta šausmīga nāve? Nekas nav zināms. Vai zvaigžņu stāvoklis bijis tikai izmisuma raisītas iedomas? Vai arī viņš redzēja īstenību...un nu neminstinoties ir tai jāseko?” ar šo līdzību filmā „Šaubas” (2009. g. tā tikusi nominēta 5 Oscar balvām) savus draudzes locekļus uzrunā tēvs Flinns. Svētdienas sprediķi viņš nobeidz ar pārdomas raisošiem, postmodernisma laikmeta cilvēkam nozīmīgiem vārdiem: „Daudziem no jums klātesošiem tāda ticības krīze nav sveša. Un es jums teikšu: šaubas spēj vienot tikpat cieši kā pārliecība. Kad gadās nomaldīties, jūs neesiet vieni.” Reliģiskās krīzes iemesli var būt dažādi – no vienas puses, tā var būt ticības krīze (cilvēks cīnās ar šaubām, pretrunām starp ticības patiesībām un zinātniskajiem viedokļiem), bet no otras puses, krīze var izrietēt arī no grūtībām dzīvot saskaņā ar ticību un pielikt pūles, lai augtu garīgi. Reliģskā krīze vistiešākajā veidā ir saistīta arī ar reliģiskās pieredzes krīzi. „Manā dvēselē viss ir izžuvis, kļuvis tumšs un tukšs. Dieva tur vairs nav un nav nekā, kas mani varētu piepildīt. Es nevaru vairs lūgties... ” – šādi vai līdzīgi vārdi daudziem no mums nav bijuši sveši brīžos, kad tumši mākoņi aizēno zvaigznes un dvēsele cieš... Raugoties uz reliģiskās pārliecības krīzi no psiholoģiskā viedokļa, tā ir ļoti līdzīga personības izaugsmes krīzei, tomēr atšķiras no tās ar to, ka norisinās divās plaknēs – dabiskajā un pārdabiskajā līmenī. Reliģiskās krīzes iemesli reizēm atrodas ārpus cilvēka (piemēram, sv. Jāņa no Krusta „tumšās nakts” pieredze), tomēr nereti tie ir saistīti ar cilvēciskās dabas ierobežotību. Cilvēka attīstības ietvaros norisinās izmaiņas abos līmeņos – dabiskajā un pārdabiskajā, vienlaikus skarot visas personības sfēras: intelektuālo, emocionālo, darbības (biheiviorālo) un gribas (volitīvo) sfēru. Reliģiskās krīzes pārdzīvojumā tiek iesaistītas visas minētās jomas, tomēr visbiežāk cilvēks piedzīvo grūtības vienā no tām (piemēram, intelektuāli nepieņem Baznīcas mācību vai arī emocionāli nespēj piedzīvot Dieva mīlestību). Pārdabiskā pieredze, par kuru savos darbos runā Baznīcas mistiķi, vienmēr sasaucas ar mūsu cilvēcisko mēru – Dievs vienmēr ir lielāks – semper maior – nekā cilvēka izziņas spēja. Iegūstot garīgo pieredzi, cilvēka psiholoģiskās struktūras tiek „pārplēstas” - kā vecie trauki, kuros liets jaunais Dieva pazīšanas vīns (Mt 9,17). Piedzīvojot Svēto, neizbēgami sabrūk cilvēciskie spriešanas „rāmji”, diskursīvās domāšanas vietā pamazām ienāk kontemplācija, savukārt emocionālā sausuma pārveidotā un attīrītā sirdī dzimst jauna pārdabiskās Mīlestības atziņa. Krīzes intensitāte ir atkarīga arī no konkrēta cilvēka temperamenta (introvertie, biežāk nekā ekstravertie cilvēki, piedzīvo krīzes situācijas), personības iezīmēm (neprasme pieņemt neveiksmes, nespēja akceptēt savu nepilnību bez izmisuma un zaudējuma sajūtas, emocionālā nesakārtotība – tie visi ir krīzi izraisoši faktori). Krīzes padziļināšanās nereti ir saistīta ar tīri cilvēciskām bailēm jaunā, neapzinātā priekšā, kā arī – ar nevēlēšanos mainīties, ko psiholoģijā dēvē par iekšējo pretestību (ang. val. - resistance). Un tā, piemēram, miegainība lūgšanas laikā var būt saistīta ar vispārēju nogurumu, tomēr nereti tās cēlonis var būt arī iekšēja pretestība reāli satikt Svēto, jo tas ietu kopsolī ar nepieciešamību radikāli atgriezties un izmainīt līdzšinējo dzīves stilu. Un tad var izrādīties, ka vienīgā izeja, kā izvairīties no šāda veida „apdraudējuma”, ir acu aizvēršana! Bez tam, reliģiskās krīzes var būt acīm nepamanāmas, atrodas it kā „otrajā plānā” zem citām psiholoģiska rakstura problēmām. Pirmajā plānā izvirzās nepatīkamas izjūtas, kas saistītas ar dzīves jēgas un mērķa zudumu, eksistenciāliem jautājumiem, dzīve ir pilna nemiera, trūkst prieka, mācības un darbs vairs nesniedz agrāko gandarījumu, pasliktinās attiecības ģimenē, saasinās iekšējie konflikti. Aiz psiholoģiskās krīzes „fasādes” mēdz slēpties sen aizsākusies nepamanīta reliģiskā krīze, kas sakņojas garīgā, tikumiskā vai vērtību konfliktā. Kā norāda V. E. Frankls, logoterapijas pamatlicējs, cilvēks dzīvo no mīlestības uz vērtībām un jēgas īstenošanas, tāpēc dvēseliskās saslimstības rodas sairstot atbildībai, brīvībai un jēgai (Frankls Viktors. Izdzīvošanas māksla: psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004.). Nav viegli novilkt stingru robežu starp psiholoģisko un garīgo izaugsmi, kā arī noteikt attiecības starp abiem šiem procesiem. Pieņemts uzskatīt, ka psiholoģiskā izaugsme un briedums, kas ir vērsts uz personības pozitīvo īpašību, talantu, sociālo prasmju attīstīšanu, savu emociju un motivāciju apzināšanos, ir priekšnosacījums un „izejmateriāls” garīgajai izaugsmei un briedumam. Jāatzīst tomēr, ka ne vienmēr psiholoģiskajai izaugsmei līdztekus norisinās cilvēka garīgais briedums, līdz ar to nereti ir vērojama situācija, kad psiholoģiski nobriedušai personībai nav izveidojusies garīgā pasaules izjūta, vai arī – kad reliģija, kuru cilvēks pieņem un deklarē par savu, nav centrālā vērtība, kas piešķir jēgas izjūtu viņa dzīvei.
Šajā kontekstā vērts atzīmēt, ka viens no reliģiskās krīzes iemesliem slēpjas grūtībās atrisināt pretrunīgu dzīves mērķu un vērtību konfliktus (cilvēkam pieder brīvība – izvēlēties izaugsmi vai izaugsmes trūkumu, maksimālu iesaistīšanos vai minimālismu, radikālismu vai arī samierināšanos ar viduvējību). Reizēm tā var būt arī iekšēja dilemma starp „tuksnesi” un „tirgus laukumu”, starp ilgām pēc vienotības ar Dievu un tuvākmīlestības pamudinājumu kalpot starp cilvēkiem. Sv. Pāvils to raksturo kā „spaidus no abām pusēm” – „kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu (..), bet jūsu dēļ nepieciešamāk palikt miesā” (Flp 1,23). Nespējot izvēlēties vienu no diviem ceļiem, cilvēks svārstās starp abiem, līdz kamēr piedzīvo krīzi, kura liek apstāties un izdarīt padziļinātu savas dzīves izvērtējumu. Blakus mērķu konfliktu izraisītajām krīzēm bieži varam vērot ceļa krīzi, kad grūtības ir saistītas ar nepieciešamību izvēlēties, kādā veidā realizēt izvēlēto aicinājuma ceļu, lai tas būtu saskaņā ar personības individualitāti, autentiskumu. Šeit tiek uzdots jautājums ne tik daudz – ko man darīt?, bet gan – kā? Un visbeidzot var minēt vēl trešo krīžu veidu – dedzības krīzi, kas ir saistīta ar cilvēciskās iesaistīšanās un motivācijas periodisku atslābumu, realizējot izraudzītās vērtības, un var padziļināt šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu.
Kā rīkoties, kad māc šaubas, kad iekšējais konflikts ir ieildzis un pamazām veidojas maldinošs priekšstats, ka stāvoklis ir bez izejas? Nav, protams, vieglu un vispārīgu atbilžu. Brīžos, kad debesis satumst un zvaigznes vairs nav redzamas, ir labi saglabāt objektivitātes izjūtu, kas izpaužas sāpīgās situācijas akceptācijā un atziņā, ka – lai gan šķiet, ka „pasaule grūst”, tad tomēr patiesība ir tāda, ka pasaule izturēs. Un izturēs vēl ne vienu vien krīzi! Svarīgi ir skatīties arī dziļāk uz krīzes iemesliem, ne tikai uz ārējiem tās simptomiem, kuri ir tikai aisberga redzamā daļa. Blakus objektivitātes izjūtai, labi ir novērtēt arī katras krīzes pozitīvos aspektus – grūtības, kas pārciestas, var kļūt par jaunas izaugsmes sākumu. Nepieciešams atsaukt atmiņā arī iepriekšējo pieredzi – kā toreiz tika rasta izeja, risinājums? Kādi ir mani iekšējie resursi? Inspirācijas, kas izgaismo un palīdz izskaidrot aktuālās grūtības garīgajā dzīvē, var meklēt ne tikai līdzšinējā personīgajā pieredzē, bet arī izmantojot bagāto Baznīcas kultūras mantojumu, lasot garīgo literatūru, meklējot atbildes citu cilvēku krīzes pieredzē, kā arī vēršoties pēc palīdzības pie garīgā vadītāja vai pastorālā konsultanta. Tieši šādos brīžos neaizvietojami svarīgs ir uzticamas personas sniegtais atbalsts, izpratne, aizlūgšanas – pacietīgā, piedodošā, bet vienlaikus arī iedrosminošā mīlestība, kas piekrīt vienkārši „būt līdzās”. Liela nozīme ir tieši lūgšanas dzīves sakārtošanai. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka no mums pašiem ir atkarīgs, vai izmantosim krīzi kā jaunu sākumu Dieva meklēšanā caur lūgšanu, apzinoti pretojoties apātijai, skepsei, nogurumam un bezjēdzības izjūtai, kas vairo vēlēšanos izolēties no Dieva un no citiem cilvēkiem. Visas šīs negatīvās izjūtas, ciešanas un sāpes, kas neizbēgami ir saistītas ar krīzi, iespējams piedzīvot arī kā askēzes iespēju, jo krīze nenoliedzami ir „šķīstīšanas” vieta. Tieši ciešanu akceptācija atbrīvo līdz šim neiepazītus dvēseles spēkus un no jauna integrē cilvēku, apvienojot izklīdinātos personības resursus. Jāpiebilst, ka „žēlastība ir žēlsirdīga” – kā saka T. Mērtons. Dievs nedod pārbaudījumus, kas pārsniegtu mūsu spēkus. Iespējams, ka mūsu krīze ilgs mēnesi, divus mēnešus, gadu, varbūt pat vairākus gadus...bet kas gan tas ir mūžības priekšā, kas ir mūsu ceļojuma mērķis? "Katoļu Baznīcas kalendārs" Foto: Rembrants: Kristus vētras laikā Galilejas jūrā (1633) |
