Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?

Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
04.01.2012 pl. 16:10

Jaceks Salijs OP

Es nešaubos, ka sātans eksistē, jo par viņu skaidri runāja un pret viņu darbojās Dieva Dēls Jēzus Kristus, kuram es ticu. Vēlos akcentēt, ka Viņš ne tikai izteicās pret to, bet arī savā darbībā to atmaskoja. Ieklausīsimies Kristus mācībā par sātanu: „Atkāpies, sātan!” (Mt 4,10) – tādā veidā Viņš aizdzina kārdinātāju, kad tas mēģināja Jēzu pierunāt mesiāniskajā darbībā aprobežoties vienīgi ar šīs pasaules pārejošajiem mērķiem.

Savus mācekļus Jēzus brīdina par sātana postošo darbību un lūdzas par viņiem, lai tas viņus nepieveiktu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lk 22,31-32a)

Visupirms tomēr Jēzus sevi atklāj kā sātana uzvarētāju: „Tagad šī pasaule tiek tiesāta; tagad šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā.” (Jņ 12,31; sal.14,30 un 16,11) „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam.” (Lk 10,18) Tātad – ne tikai debesis tika atbrīvotas no sātana – Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai no sātana un viņa eņģeļiem attīrītu arī zemi. Tāda ir pamatjēga notikumam Geraziešu zemē – Kristus iedzen dēmonus cūku ganāmpulkā (Vecajā Derībā šie dzīvnieki tika uzskatīti par nešķīstiem), kas metās jūras dzelmē, jo mūsu zeme nav paredzēta vienlaicīgi dēmoniem un Kristum.

Visiem apsēsto atbrīvošanas gadījumiem ir tieši šāda nozīme: Kristus tādos brīžos izpaužas kā uzvarētājs pār sātanu un ļaunajiem gariem: „Kas mums ar Tevi, Jēzu Nācarieti?” sauca ļaunā gara apsēstais cilvēks. „Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt?” (Mk 1,24)

Nav daudz jēgas atzīt sātana pastāvēšanu, kamēr patiesi (un ne tikai mūsu uzskatos) neatvērsim durvis Kristum un mūsos iztrūks bailes, ka, pat nedaudz attālinoties no Kristus, atkal varam kļūt par laupījumu ļaunajiem gariem, kas ir par mums stiprāki. Evaņģēlijs to uzskatāmi atklāj: „Ja stiprais apbruņojies sargā savu māju, tad viss, kas viņam ir, paliek drošībā. Bet ja stiprāks par viņu atnāk un uzvar to, tad tas paņem visas viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala savu laupījumu.(..) Kad nešķīstais gars atstāj cilvēku, tad tas staigā pa tuksnešainām vietām, meklēdams mieru, bet, neatradis to, tas saka: Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis Viņš atrod to ar slotu izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš iet un ņem sev līdz septiņus citus garus, kas ļaunāki par to; un tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējās lietas kļūst ļaunākas nekā pirmās.” (Lk 11,21-22.24-26)

Veids, kādā cilvēki mēdz attiekties pret ļaunumu, ir arī aizraušanās ar demonoloģiju. Tā vietā, lai meklētu palīdzību pie Dieva, kas ir varenāks par elles valdniekiem, cilvēks mēģina pret ļaunumu aizsargāties ar maģijas palīdzību. Vai arī naivi tic, ka sātans ir tik dumjš un vājš vai pat labvēlīgs, ka pietiek sameklēt un neitralizēt viņa sabiedrotos starp cilvēkiem, lai aizsargātos pret sātana ietekmi.

Dievs radīja cilvēku no zemes un darīja viņu dzīvu ar savu dievišķo, tīro dvesmu; grēks ienāca cilvēces vēsturē tikai cilvēka vainas dēļ – tāda ir pirmgrēka apraksta pamatjēga. Bībeles apraksts nav tikai ļaunuma noslēpuma atklāšana tīri morāliskā līmenī. Čūskas tēls norāda uz to, ka cilvēks bija pakļauts ļaunuma spiedienam, kas iepriekš bija noticis garīgajā pasaulē: „Debesīs izcēlās cīņa: Miķelis un viņa eņģeļi cīnījās ar pūķi. Arī pūķis un viņa eņģeļi cīnījās, bet neuzvarēja, un viņu vieta vairs nebija atrodama Debesīs. Un tika nogāzts šis lielais pūķis, mūžsenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli. Viņš tika nogāzts zemē, un kopā ar viņu tika nogāzti viņa eņģeļi.” (Atkl 12,7-9) Tomēr cilvēks varēja un viņam vajadzēja nepakļauties šim ļaunā gara spiedienam.

Domāju, ka šajās pārdomās ir ietverta atbilde uz jautājumu, kas dažiem šķiet tīri retorisks: Vai sātana pastāvēšanas atzīšana tuvina ļaunuma noslēpuma atrisinājumam? Tomēr netuvina, bet attālina! Cik labi, ka attālina – līdz pat Pēdējās Tiesas dienai. Dievs pasarg’, ja kāds gribētu šo noslēpumu atrisināt agrāk. Un lai Dievs dod, ka ar Kristus žēlastību mēs jau tagad varētu uzvarēt ļaunumu sevī un ap mums!

Noslēgsim šīs pārdomas ar jautājumu – vai mēs reizēm nemēģinām „uzkraut” sātanam atbildību par mūsu grēkiem. Ticības mācības kongregācijas 1975. gada dokuments saka: Baznīca „vienīgi vēlas palikt uzticīga Evaņģēlija prasībām. Skaidrs, ka tā neatzīst izvairīšanos no atbildības un vainu novelšanu uz dēmoniem. Ik reiz, kad ir uzradies šādu atrunu kārdinājums, tā ir asi reaģējusi, atkārtojot Jāņa Zeltamutes sacīto: „Visu cilvēcisko kritienu un nelaimju iemesls, par kuriem cilvēki sūdzas, nav sātans, bet gan cilvēciskā nolaidība.” Kristīgā mācība atklāj gan Radītāja visvarenību un labestību, gan cilvēka brīvību un lielumu. Tā allaž ir noraidījusi pārsteidzīgu sātana iejaukšanās saskatīšanu uz katra soļa, tā ir atmetusi māņticību, maģiju, ticību nolemtībai un izvairīšanos no cīņas. Vēl jo vairāk – kad kāds sāk runāt par iespējamu sātana iejaukšanos, Baznīcas nostāja ir tikpat kritiska un piesardzīga kā brīnumainu parādīšanos gadījumos.”

Vai atskatoties uz to, kas līdz šim ir pateikts, varam piekrist dažu teologu spriedumam, ka ticības jomā mācība par sātanu ir kaut kas otršķirīgs? Gan jā, gan nē. Jā, jo vienīgais, kas kristīgajai ticībai patiešām ir svarīgs, ir Jēzus Kristus, kurš dzīvo. Taču ir par maz pateikt, ka Kristus ir kristīgās ticības centrā. Viņš ir Pilnība, kura caurstrāvo visu (sal.Kol 2,9; Jņ 1,16; Ef 4,10). Un tieši tāpēc nevienu burtu, ne rakstu zīmi nedrīkst no mūsu ticības pazaudēt, bet katrs Svēto Rakstu teikums, katrs Dieva bauslis un katra ticības patiesība, kaut arī vismazākā, mums jāmēģina izprast, raugoties ar Kristus acīm.

Tulkoja Ingrīda Burģe
(Raksts publicēts saīsināts)

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS