Jautājumi un atbildes  Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?

Taču katrās attiecībās brīžiem mēdz būt grūti, pa brīžam garlaicīgi, apnicīgi, bet man bija priekšstats, ka – ja kaut kas reizēm ir ne tā, kā es vēlētos, tad tā ir viņa vaina. Kad gāju prom, viņš lūdzās, lai palieku. Es zināju, ka nodaru viņam pārestību, bet tomēr no viņa aizgāju. Šodien pat nezinu, kas ar viņu notiek, jo viņš izbrauca uz ārzemēm un nozuda no mana redzesloka.

Ātri atradu sev jaunu vīrieti. Salaulājāmies baznīcā, jo viņam tas bija ļoti svarīgi. Pateicoties viņam, atguvu pazaudēto ticību. Esmu kļuvusi gudrāka tik lielā mērā, ka jau esmu sapratusi to, ka laulībā mēdz pa brīžam būt grūti, pa brīžam apnicīgi. Esmu samierinājusies pat ar to, ka mans vīrs nekad nelīdzināsies tam pirmajam. Varētu teikt, ka ne tikai neesmu sodīta par to lielo pāridarījumu, ko izdarīju, bet, ka esmu pat saņēmusi balvu, jo taču atguvu ticību Dievam.

Tomēr – nav grēka bez soda. Es ciešu no drausmīgiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vissliktākais ir tas, ka nomoku savu vīru ar nemitīgiem atgādinājumiem, ka mūsu laulība ir veidota  uz citam nodarītas netaisnības pamatiem. Viņš man mēģina izskaidrot, brīžam dusmojas, brīžam draud, ka tādā veidā ilgāk ar mani vairs nespēs izturēt. Jau vairākas reizes ar šo problēmu biju pie grēksūdzes, bet nekas nelīdz.

Vai tie patiešām ir sirdsapziņas pārmetumi, ja jau to sekas ir pāridarījums? Jo tagad taču (lai nosauktu lietas īstajā vārdā) jūs maitājat dzīvi savam vīram un norokat pati savu laulību.

Es jums gribētu dot padomu – saprast atšķirību starp sirdsapziņas pārmetumiem un sirdēstiem. Sirdsapziņas pārmetumi ir Dieva dāvana, sirdēsti – šīs dāvanas izkropļojums. Šķiet, ka tas, ko Jūs pārdzīvojat, ir tieši sirdēsti vai – citādi sakot – tādi sirdsapziņas pārmetumi, kas ir pazaudējuši savu mērķi un tā vietā, lai atjaunotu, sagrauj cilvēku.

Sirdsapziņas pārmetumu mērķis ir dziedināt mūsu tagadni un nākotni. Mēģināsim to īsi aprakstīt. Diemžēl tā ir noticis, ka nepaklausīju sirdsapziņas brīdinājumiem un pieļāvu kādu ļaunumu. Tādēļ mana sirdsapziņa ceļ trauksmi, ka kaut kas ļauns ir noticis un, ja to neizlabošu, tad varu aiziet bojā. Šādā veidā, pateicoties sirdsapziņas pārmetumiem, varu atpazīt savu vainu, Dieva vaiga priekšā to nosodīt un sargāties no tās ļaunajām sekām. Ja sekošu sirdsapziņas balsij, tad meklēšu izlīgumu ar Dievu, un iespēju robežās ar tiem, kam esmu nodarījis pāri. Es mēģināšu izlabot to, kas vēl sauc pēc izlabošanas. Ar pazemību un nožēlu pieņemšu sava grēka sekas, kuras jau vairs labot nav iespējams.

Kā redzat, sirdsapziņas pārmetumi darbojas, lai mūs glābtu. Skaidrs, ka ir žēl, ka esi pieļāvis šo ļaunumu, tā saka man mana sirdsapziņa, bet vismaz nekrīti izmisumā, tikai ātri atgriezies, lai tev vēl kas sliktāks neatgadītos. Ja jau pagātnē pieļāvi šo grēku, tad vismaz sargies no nākamā grēka šodien un rīt. Apziņa, ka kādreiz sagrēkoji, lai mazina tavu patmīlu, bet visupirms – lai tevi mudina uz labo.

Sirdsapziņas pārmetumi var zaudēt savu patieso mērķi un kļūt par postošiem, bezjēdzīgiem sirdēstiem, sirdsapziņas skumjām. Cilvēks sirdēstos nomokās ar savu vakardienas grēku un visa viņa uzmanība tiek sakopota uz pagātni. Tad viņš neņem vērā pat to, ka varbūt šādā veidā šodien nodara pāri kādam citam – jau nākamajam cilvēkam, uzvedas tā, it kā galvenais mērķis dzīvē tagad būtu veco grēku radīto brūču uzplēšana. Kā redzam, sirdēsti, pat ja tiem ir kāda mērķtiecība, ir kā lāsts – to mērķis ir nepieļaut grēcinieka glābšanu.

Veiksim šīs manas vēstules daļas kopsavilkumu. Protams – vakar bija Dieva griba, lai es nedarītu šo ļaunumu, ko diemžēl esmu pieļāvis. Bet šodien Dieva griba ir, lai šī ļaunuma dēļ es pats neietu bojā. Es nedrīkstu pieļaut to, ka sirdēsti mani nomoka un maniem tuviniekiem samaitā dzīvi.

Kopumā ņemot, man šķiet, jums varētu palīdzēt patiesības atzīšana, ka Dieva griba nāk pie mums nemitīgi, katru dienu, piemērojoties mūsu aktuālajai situācijai. Un tā, piemēram, ir iespējams, ka Dievam būtu paticis, ka jūs Dievam ieticētu jau agrāk un salaulātos ar to pirmo vīrieti. Bet vakardiena jau ir pagājusi. Šodien Dieva griba ir, lai jūs koptu to laulību, kurā šobrīd esat. Un jums sevī ir jāpārvar, šo ļoti neprātīgo pārliecību, ka „mans vīrs nekad nelīdzināsies tam pirmajam”.

Nojaušu, ka jums varētu būt vēl viena problēma. Varēja tā gadījies, ka jūsu nodoms laulāties nebija pilnīgi tīrs. Situācijā, kuru aprakstījāt, uz laulību cilvēku var pamudināt kādi motīvi, kas nebūt nav slavējami – piemēram, vēlme radikāli bēgt no iepriekšējām attiecībām, vēlme parādīt pamestajam vīrietim, ka „tādus kā tu, es varētu sameklēt tūliņ un pat veselu simtu” u. tml. Vēlāk cilvēkam ir žēl, ka savu dzīvesbiedru ir izvēlējies ne pilnīgi viņa paša dēļ, bet – ko lai dara – situāciju pirms laulībām jau atpakaļ neatsaukt. Nav izslēgts, ka šādas domas, pat ja nav īsti apzinātas, tomēr padziļina to diskomfortu, kādā atrodaties.

Arī šādās problēmās centīsimies radikāli nošķirt mūsu vakardienu no mūsu šodienas. Teikšu ļoti īsi – kaut arī tu, cilvēk, esi devies laulībā ar vistīrākajiem nodomiem un ar vispatiesākās mīlestības pilnu sirdi, tev tas daudz nepalīdzēs, ja šodien attieksmē pret savu sievu vai vīru drīzāk vadīsies pēc sava egoisma, nevis pēc mīlestības principiem. Bet arī otrādi – lai arī tava lēmuma motīvi, kuru dēļ esi noslēdzis laulību, tagad tevī izraisa žēlumu un kaunu, neuztraucies, jo šā vai tā vissvarīgākais ir tas, cik daudz tu pūlies, lai vairotu, stiprinātu mīlestību šajā laulībā.

Un pēdējā problēma, ko laikam būtu nepieciešams skart šajā vēstulē. Var tā laimīgi atgadīties, ka, ja jūs sekosies šeit dotajiem padomiem, problēmas izzudīs – tā it kā to nemaz nebūtu bijis. Un jūs piedzīvosiet prieka un miera pilnas dienas. Tomēr var gadīties arī tā, ka tie sirdēsti tomēr vēl aizvien parādīsies un radīs nemieru.

Tomēr – pat ja gadītos tas otrs variants, jūs taču zināsiet, ka tās ir sliktas un nepatiesas, bet visupirms – tās nav jūsu domas. Jāmācās tad šīs domas salīdzināt ar odiem. Ir patiesība, ka drīkstu odus atgaiņāt, drīkstu arī kādu nosist, bet, ja atrodos odu pārpilnā vietā, visus insektus tā kā tā neatgaiņāšu – man ar to klātbūtni kaut kā būs jāsamierinās. Pats svarīgākais – lai šādā situācijā jūs zinātu, ka tie ir garīgi odi, nevis jūsu patiesās problēmas.

Izmantojot šādu taktiku, gandrīz vienmēr tiek sasniegts vēlamais iznākums – cilvēks pat neievēro, ka šīs nevajadzīgās un nemieru nesošās domas izzūd. Kamēr cilvēks no tām atgaiņājās, tās spēja pārvērsties pat par apsēstību, bet, kad cilvēks galu galā samierinās ar to, ka tā varētu būt viņa problēma pat visas dzīves garumā un saprot, ka pār šiem „odiem” viņam nav varas, tad parasti tie paši aizlido prom.

^{Tulkoja Ingrīda Burģe}