Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Vai drīkst izpatikt citiem?

Vai drīkst izpatikt citiem?
30.08.2012 pl. 12:31

Atbild Jaceks Salijs OP

Man ir grūti saprast, kāpēc Svētajos Rakstos izpatikšana cilvēkiem tiek turēta aizdomās. Varbūt Jūs varat man izskaidrot šādus teicienus: „Ja es arī tagad cilvēkiem izpatiktu, tad es nebūtu Kristus kalps” (Gal 1,10); „Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem” (Lk 6,26). Es gandrīz iekšēji sacēlos pret šīm pamācībām. Vai tad tas neved uz citu panicināšanu, vai vismaz uz nerēķināšanos ar citu izjūtām?

Svēto Rakstu teksts ir viennozīmīgs

Vispirms jāatzīmē, ka Svētajos Rakstos ir daudz pamācību tam, kā tiekties pēc izpatikšanas citiem. Jēzus māca: „Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem, lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt 5,16). Apustulis Pāvils, kura vārdus jūs citējat no vēstules galatiešiem, citā vēstulē saka: „Tā kā arī es visiem visumā esmu tīkams, nemeklēdams savu, bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti” (1Kor 10,33).

Lūk, mēs būtu nevis Dieva vārda klausītāji, bet tā izniekotāji, ja Svētos Rakstus uzskatītu par maisu, no kura var izvilkt savstarpēji noliedzošas pamācības – atkarībā no konkrētā brīža vajadzības, izdevīguma vai gaumes. Svētie Raksti mums ir doti nevis tāpēc, lai ar sakrālu zīmogu apstiprinātu mūsu cilvēciskās iedomas vai domas; tiem jāizgaismo mūsu ceļš uz mūžīgo dzīvi.

Labi un ļauni izpatikšanas veidi

Mēģināsim atklāt viennozīmīgo Bībeles mācību par tēmu – izpatikšana cilvēkiem. Vispirms ir jāapzinās, ka ir Kāds, kuram mums jāizpatīk vienmēr un visos apstākļos. Tikai Viņš redz cilvēku visā viņa patiesībā, Viņu nav iespējams apmānīt ar izlikšanos, un Viņš noteikti pamanīs katru labumu, kas mūsos apslēpts. Viņš ir ne tikai mūsu labuma un diemžēl arī ļaunuma Absolūtais Liecinieks, bet Viņš mūs apdāvina ar spēju darīt labu un izvairīties no ļaunā.

Tieši šī patiesība nosaka dažādus izpatikšanas veidus cilvēkiem – labus un ļaunus. Kad cilvēks ar savu rīcību ir tīkams Dievam, tad būtu ļoti pareizi, ja vienlaikus viņš patiktu arī cilvēkiem. Tātad, kad darot labu, izpatīkam cilvēkiem, tad pateiksimies par to Dievam, jo tajā ir Dieva valstības atnākšanas zīme. „Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Jo kas šinīs lietās kalpo Kristum, tas ir patīkams Dievam un pieņemams cilvēkiem” (Rom 14,17–18). Ir pašsaprotami, ka izpatikšana cilvēkiem var būt saistīta ar labā darīšanu, bet nevar būt par tā mērķi, katrā ziņā ne galveno mērķi.

Vai drīkst tiekties pēc izpatikšanas cilvēkiem?

Protams, drīkst – ja tas nav mūsu primārais mērķis un ja tas kalpo labumam. Īpaši tad, ja citi cilvēki, pateicoties šai patikai, tuvojas Dievam vai pievēršas kādam acīm redzamam labumam.

Tomēr vēlme izpatikt cilvēkiem kļūst ne tikai par kaut ko šaubīgu, bet pat par kaut ko pazudinošu, kad tā mūs ved uz ļauno. Laikam pārāk maz apzināmies, cik bieži mūsu vājuma dēļ pakļaujamies šai bīstamajai vēlmei. Apskatīsim dažus biežāk sastopamus šādas nostājas piemērus.

Pieņemsim, ka pie manis atnāk kāds pēc padoma svarīgā dzīves jautājumā. Es redzu, ka viņš grib pieņemt ļaunu lēmumu, bet vienlaikus arī redzu, ka būtībā šis cilvēks nemaz nemeklē padomu, bet drīzāk gaida, ka es uzslavēšu viņa lēmumu. Es jūtu, ka tad, ja viņam pateikšu, ko es patiesībā par to domāju, viņš vilsies, bet var gadīties, ka es pat viņu no sevis atbaidīšu. Tāpēc es uzsāku spēli. Es viņam sāku stāstīt lietas, kas nemaz nav saskaņā ar manu sirdsapziņu, bet gan manu vājumu. Varbūt, ja man būtu pietiekoši daudz drosmes, lai pateiktu šim cilvēkam, ko patiesībā domāju, es izglābtu viņa dvēseli. Bez drosmes es kļūstu par sava tuvākā ļaunuma līdzdalībnieku.

Reizēm esam spiesti tieši līdzdarboties ļaunumā

 Piemēram, no manis tiek prasīts, lai es kādu, kas nav tīkams direktoram, nomelnotu. Vai arī mani darba kolēģi, nelegālā veidā ieguvuši naudu, daļu no tās iespiež man rokā, jo tā visvieglāk aizvērt muti neērtam lieciniekam. Vai arī es sastopos ar draudiem, kas mani piespiež piekrist tam, kas man ir nepieņemams. Negribot sevi apdraudēt, es piekrītu direktoram, kolēģiem vai šantāžistam. Lūk, tik spēcīgas manī var būt bailes no tā, ka es varētu vairs nepatikt cilvēkiem, no kuriem jūtos atkarīgs vai no tiem, kuri šajā izvēles brīdī man ir svarīgi.

Šeit nāk prātā pravieša Isaja vārdi: „Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle” (Is 51,12). Jēzus ir teicis, ka labāk ir stāties pretī pat savam tēvam vai mātei, nekā nostāties ļaunuma pusē: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs” (Mt 10,37).

Atbildība, piespiežot citu darīt ļaunu

Ļoti lielu atbildību uzņemas cilvēks, kurš piespiež citu cilvēku izdarīt kādu nelietīgu pakalpojumu – šādos gadījumos parasti tiek izmantota jebkāda vara. Piemēram, Potifara sieva Vecajā derībā mēģināja taisnīgo Jāzepu ievilināt izvirtībā – nežēlīgi viņam atriebās, kad viņš vēlējās izpatikt Dievam, ne cilvēkam.

Diemžēl ne tik dramatiskās situācijās, ne viena vien sieviete ļauj sevi ievilināt izvirtībā, neskatoties uz to, ka šis grēks viņai nav pievilcīgs un ir pat pretīgs. Reizēm notiek tā, ka kāds, kurš sievietes acīs ir autoritāte, nostāda viņu situācijā, kad vienīgā aizstāvība būtu šīs autoritātes atstumšana, bet šādai rīcībai viņai trūkst iekšējā spēka. Biežāk tas notiek pārgalvīgas rēķināšanas rezultātā, kad atsakot sieviete varētu pret sevi naidīgi noskaņot nevēlamo pavedinātāju, no kura ir atkarīga. Ir sievietes, kuras droši vien apvainotos, ja viņām teiktu, ka šādā nostājā ir saskatāmi prostitūcijas elementi.

Lielāku nosodījumu noteikti ir pelnījuši vīrieši, kuri noved sievietes līdz tādām situācijām, bieži vien izmantojot savu stāvokli sabiedrībā. Droši vien viņi pat nenojauš, cik smagas un ilgstošas var būt šāda ievainojuma sekas.

Sabiedrības uzskats var spiest rīkoties pret sirdsapziņu

Piemēram, pastāv izplatīts uzskats, kas piespiež atzīt, ka visas reliģijas ir līdzvērtīgas, kā arī, ka mūsdienīgam cilvēkam nevajadzētu pārāk daudz aizrauties ar ticības dogmām. Ja nepievienosies šim uzskatam, tad savā vidē tiksi apzīmogots kā neprogresīvs un netolerants cilvēks. Šāda simboliskā degradācija noteikti ir sāpīgs sods, tāpēc ir tādi, kas pakļaujas sabiedriskā uzskata spiedienam. Tādam cilvēkam varbūt vairs nav būtiski izpatikt cilvēkiem, bet viņš ir gatavs samaksāt jebkādu cenu, lai tikai cilvēku acīs neizskatītos par muļķi vai fanātiķi. Viņš ir gatavs nodot patiesību, ja vien tā nepatīk citiem cilvēkiem.

Mēs laikam biežāk apzināmies, ka patiesība brīžiem tiek vajāta, bet aizmirstam, ka tā reizēm tiek arī izsmieta. Garīgi vājš cilvēks situācijā, kad tiek vajāta patiesība, var baidīties ar to saistīt savu nākotni. Savā ziņā situācija ir spiedīgāka, kad patiesība tiek izsmieta. Tad tiek iedarbināti mehānismi, kas noved pie tā, ka cilvēki sāk kaunēties no patiesības. Cilvēku, kurš kaunas no patiesības, ir vieglāk izmantot, lai veidotu melīgu pasauli, balstītu nepatiesībā. Tāpēc Kristus bargi brīdina par kārdinājumu uz šādu nodevību: „Ja kas manis un manu vārdu dēļ kaunēsies šīs laulības pārkāpējas un grēcīgās cilts priekšā, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš ar saviem eņģeļiem nāks savā Tēva godībā” (Mk 8,38).

Patiesi un nepatiesi sludinātāji

Ir svarīgi pamanīt, ka neviena vara, kas vajā cilvēkus, nespēj izveidot situāciju, kurā patiesības atzīšana kļūtu apkaunojoša. Šādu situāciju var radīt tikai sabiedrības nepatika pret patiesību. Sabiedrība var veidot apstākļus, kuros par apkaunojošu, aprobežotu un vecmodīgu kļūst, piemēram, ieņemto bērnu aizstāvēšana, protests pret eitanāziju, ekonomiskās vai seksuālās ētikas nozīmīguma uzsvēršana.

Šādos apstākļos pat tie, kuri ir īpaši aicināti sludināt patiesību, īpaši dievišķo, savā veidā var tikt paralizēti. Viņi, mācot ticību vai morāli, izvairīsies no tēmām, kas izraisa klausītāju pretestību, bet pašu sludinātāju apdraud ar neglaimojošiem epitetiem. Bībeles valodā tādā situācijā nonākušu sludinātāju sauc par viltus pravieti. Viņš ir gatavs izkropļot sludināto patiesību, lai tikai izpatiktu klausītājiem vai vismaz netiktu viņu apdraudēts. Patiesu sludinātāju raksturo atšķirīga nostāja: „Tādēļ mēs sludinām, izpatikdami ne cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis” (1Tes 2,4).

Patiesība jāsludina, rēķinoties ar klausītāju izjūtām

Patiesībai nevajadzētu būt kā akmenim, kuru metot var ievainot cilvēkus. Patiesībai vajadzētu būt mīlestības pilnai. Patiesību nedrīkst izkropļot, bet tā jāpasniedz tādā veidā, lai klausītājiem palīdzētu atvērties uz šo patiesību. Apustulis Pāvils raksta: „Brāļi, arī es nevarēju ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem, kā ar bērniem Kristū. Es jums devu pienu dzeršanai, ne cietu barību, jo jūs to vēl nevarējāt panest” (1Kor 3,1–2).

Cilvēks ir patiesi tīkams Dievam, tad, kad viņš patiesi mīl citus, pat ja nav viņiem tīkams. Mīlestība izslēdz nicināšanu.

No poļu valodas tulkojis priesteris Oskars Jabloņskis OP

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS