Mēs katrs zinām, ka Dievs mūs aicina uz svētu dzīvi kopā ar Dievu (Lev 19,2). Tātad debesīs nokļūs tikai tie, kas sekos Jēzum pa svētuma ceļu. Mēs paši to ar saviem spēkiem nespēsim, bet tikai ar Dieva žēlastības palīdzību, izmanojot tos līdzekļus, kurus mums piedāvā Baznīca (sakramenti, Sv. Raksti, lūgšana, utt.). Tomēr ir cilvēki, kas šo svētuma ceļu ir gājuši lielā varonības pakāpē. Jau pirmajos gadsimtos kristieši kā dārgu glabāja mocekļu piemiņu, jo viņi bija vispatiesākie un autentiskākie Kristus liecinieki. Apustulis Pavils vēstulē Romiešiem raksta: “Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt (Rom 5,7)." Šie mocekļi bija patiesi Kristus liecinieki un viņu piemiņu mēs vēl joprojām svinam liturģijā. Katoliskās Baznīcas katehisms saka: “Kad Baznīca gada ciklā svin mocekļu un citu svēto piemiņu, tā “sludina Lieldienu noslēpumu” tajos vīriešos un sievietēs, kas “ar Kristu cietuši un ar Viņu tikuši pagodināti, un Baznīca viņus iesaka ticīgajiem kā piemēru, kas visus caur Kristu aicina pie Tēva, un ar viņu nopelniem Baznīca iemanto Dieva svētību” (KBK 1173). Šī svēto gadināšana un piemiņa ir dziļi saistīta arī ar Baznīcas izpratni. Katoliskā Baznīca ir redzamā realitāte neredzamai Kristus klātbūtnei pasaulē (sal. Kol 1,24). Katoliskajā Baznīcā ir iekļauti ne tikai tie kristieši, kas šobrīd dzīvo virs zemes, bet arī tie, kas cieš sodu šķīstītavā un gavilē debesīs. Līdz ar to, mēs lūdzamies par tiem, kas cieš šķīstītavā, bet par mums lūdzās svētie, kas ir debesīs. Īpaša vieta svēto pulkā ir Marijai – Dieva Mātei. Kad pirmajos gadsimtos, bīskapa Nestora ietekmē bija izplatījušies maldi, ka Marija ir tikai Kristus māte, bet nav Dieva Māte, Efezes koncils 431.gadā deklarēja, ka Marija ir Dieva Māte un reizē apliecināja Kristus dievišķo dabu. “Svinēdama Kristus noslēpumu gada ciklu, svētā Baznīca ar īpašu mīlestību godina Dieva Māti Mariju, kas ir nesaraujami saistīta ar savu Dēlu pestīšanas darbā. Marijā Baznīca apbrīno un augsti slavē visizcilāko pestīšanas augli un kā vistīrākajā attēlā tā ar prieku aplūko to, pēc kā tā pati ilgojas un par ko cer būt visā pilnībā” (KBK 1172).
Svēto vidū ir izcili Baznīcas darbinieki: gan pāvesti, bīskapi un priesteri, gan klosterļaudis, gan vienkārši kristieši. Svētie ir visu slāņu un profesiju pārstāvji gan vīrieši, gan sievietes. Jebkurš cilvēks var kļūt svēts. Svētie vienmēr ar savu mācību it kā aizsteidzās priekšā laikam, viņi norāda Baznīcai un pasaulei Dieva gribu, norāda uz kļūdām, nepilnībām. Viņi ir līdzīgi Vecās Derības praviešiem, kas atklāti, bezbailīgi pauž Dieva gribu pasaulei. Kad Baznīca kādu pasludina par svēto, tad vispirms ir nepieciešams, lai Dievs apliecinātu šo svētumu ar kādu brīnumu, piem. daudzi cilvēki, lūdzot svēto aizbildniecību, saņem dziedinašanu no kādām slimībām, u.c. Parasti Baznīca uzsāk beatifikācijas procesu un šī procesa laikā notiek izmeklēšana, kad īpaša komisija pierāda, ka kandidāta uz svēto kārtu, dzīve un tikumība ir bijusi varonīgā pakāpē. Sākumā cilvēku pasludina par svētīgu un tad par svēto. Šo procesu sauc par “iecelšana altāra godā”, jo tad kristieši var oficiāli lūgt šī svētā aizbildniecību. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka visi kristieši, kas ir miruši žēlastības stāvoklī ir svētie. Tikai šajā gadījumā Baznīca par tādiem pasludina tikai dažus, tādējādi izceļot dažu, izcilu cilvēku dzīves, lai stādītu tos priekšā ticīgajiem kā piemēru. Svētie ir spēcīga liecība pasaulei, kas norāda, ka visos gadsimtos Svētais Gars mudina cilvēkus uz svētu dzīvi. Piemēram māte Terēze, par kuras dzīves svētumu nevienam nav šaubu un pat neticīgā pasaule ir novērtējusi viņas darbu ar Nobela miera prēmiju. Arī pašreiz ir ievadīts bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas process, un ja tā būs Dieva griba, drīzumā mums būs savs svētais – latvietis. Tādēļ dedzīgi lūgsim svēto aizbildniecību visās dzīves problēmās un pacelsim savas sirdis lūgšanā uz Dievu Tēvu, caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. Avots: tolstovs.blogs.lv | 
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
