Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Citur Latvijā

Kopēja lūgšana un savstarpēja iepazīšanās
23.01.2005 pl. 15:58

LRKB IC

Ceturtdien, 20. janvārī Rīgas sv. Jēkaba katedrālē uz kopīgu dievkalpojumu bija sanākuši dažādu konfesiju garīdznieki un ticīgie, lai kopīgi lūgtos un apliecinātu, ka Kristus ir mūsu ticības un mūsu vienotības pamats.

„Kristus – vienīgais Baznīcas pamats” bija arī šim gadam izvēlētā tēma Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību.

Priesteris Andris Kravalis uzsāka dievkalpojumu, atgādinot, ka mums visiem ir nepieciešama atjaunošanās Garā, lai varētu iet šo vienotības ceļu, kas ir pilns izaicinājumu. Apzinoties, ka vienotība „nav iespējama bez piedošanas, izlīgšanas un pazemības”, visi ticīgie kopā nožēloja Dieva un viens otra priekšā savu šķelšanos un mīlestības trūkumu pret brāļiem un māsām.

Lai gan kristieši vēl ir tikai ceļā uz pilnīgu vienotību, tomēr mēs visi lasām tos pašus Svētos Rakstus, tāpēc dažādo konfesiju mācītāji lasīja un komentēja Bībeles fragmentus.

Luterāņu mācītājs Kaspars Simanovičs lasīja no Vecās Derības Atkārtotā likuma grāmatas 28. nodaļas, kurā ir runa par svētībām un lāstu, un aicināja klausītājus apzināties tās svētības, kas mums mūsu dzīvē ir dotas.

Baptistu mācītājs Edgars Mažis lasīja no sv. Pāvila Vēstules efeziešiem 4. nodaļas, kas mums atgādina, ka dzīvot vienotībā nozīmē dzīvot saskaņā ar mūsu aicinājumu, jo mēs esam aicināti vienai cerībai. Mums ir „viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un visu Tēvs, kas pār visiem un ar visiem un visos mūsos”.

Baptistu mācītājs Pēteris Sproģis atgādināja par to, cik mūsu mīlestība uz Dievu ir cieši saistīta ar mīlestību un savu brāli vai māsu, rosinot dziļāk pārdomāt sv. Apustuļa Jāņa vārdus: „Ja kāds saka: Es mīlu Dievu un ienīstu savu brāli, tas ir melis. Jo kā tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, var mīlēt Dievu, ko neredz? Un mums no Dieva šis bauslis: kas mīl Dievu, tas lai mīl arī savu brāli!” (1 Jņ 4, 20-21).

Luterāņu mācītājs Jānis Ginters lasīja no sv. Pāvila 1. vēstules korintiešiem 3. nodaļas, kas ir šīs lūgšanu nedēļas pārdomu pamatā, atgādinot mums par Kristu - vienīgo pamatu ticībai, vienībai un Baznīcai.

Luterāņu mācītājs Ēvalds Bērziņš runāja par mūsu iekšējo sašķeltību, kas ir visu pārējo sašķeltību pamatā, un norādīja uz Vissvētāko Trīsvienību kā vienprātības un vienotības paraugu.

Ar priecīgiem „Alleluja” dziedājumiem tika iznesta Evaņģēlija grāmata, no kuras sv. Jēkaba katedrāles diakons Gunārs Konstantinovs svinīgi nodziedāja fragmentu no Mateja evaņģēlija par diviem vīriem, kas cēla namus.

Priesteris Andris Kravalis savā komentārā īpaši uzsvēra faktu, ka abiem bija viens uzdevums – nama celšana – un vienādi apstākļi – abu nami tika pārbaudīti ar lietu, plūdiem un vēju, bet visu noteica pamati, kas šiem cēlājiem bija atšķirīgi. Tātad tas ir tieši pamats, kam jāpievērš uzmanība. Un „Kristus mums ir vēl vairāk nekā pamats un stūrakmens”.

Tā kā šī līdzība par diviem vīriem, kas cēla mājas, noslēdz garāku Jēzus uzrunu, ko mēs pazīstam kā Kalna Sprediķi, kurā viņš izsaka dažādas svētības: svētīgi žēlsirdīgie, svētīgi miera nesēji, visi tikai aicināti pārdomāt, cik daudz un dziļi mēs dzīvojam un īstenojam šīs svētības? Cik daudz mēs esam svētības nesēji un dāvātāji viens otram?

Protams, tas, ka šī kopā sanākšana jau norāda, ka mēs esam nākuši lūgt svētību, teica priesteris A. Kravalis, „un jau šīs ilgas pēc vienotības ir Dieva darbs mūsos, jo tas ir Svētais Gars, kurš aicina mūs tuvoties viens otram”.

Bet to uzticīgi izdzīvot ikdienā ir liels izaicinājums, uz kuru norāda daudzās novirzes no vienotības un savstarpējās saskaņas ceļa, tāpēc ir nepieciešams apzināties, ka „vienotība ir Dieva dāvana, kas nenogurstoši jālūdz,” kā to šajā nedēļā teica arī pāvests Jānis Pāvils II.

Sekoja kopīga lūgšana, kurā tika lūgts izlīgums starp veciem un jauniem, vīriešiem un sievietēm, dažādu konfesiju kristiešiem un arī miers un saticība visu cilvēku starpā. Pēc tam visi kopā ar paļāvību lūdza Jēzus mācīto Dieva bērnu lūgšanu „Tēvs mūsu”, kurai sekoja sirsnīgi miera sveicieni un Dieva svētība, ko deva garīdznieki.

Dievkalpojumu uz priecīgu un cerīgu noti noslēdza Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes baznīcas ekumēniskā Gospelkora dziesma „Oh, happy day, when Jesus washed my sins away” („Ak, laimīgā diena, kad Jēzus nomazgāja manus grēkus”). Koris ar savu vitalitāti un entuziasmu bagātināja visu dievkalpojumu, īpašā veidā atgādinot par Dieva mīlestību, žēlastību un rūpēm par visām mūsu vajadzībām.

Dodoties laukā no katedrāles visi saņēma brīnišķīgu Andas Dones sagatavoto bukletu „Kas mūs vieno?” Šī nelielā ekumeniskā izdevuma mērķis ir mudināt uz pārdomām un lūgšanu.

Pēc dievkalpojuma visi bija aicināti uz katedrāles svētdienas skolas telpām, lai turpinātu savstarpēju iepazīšanos, kas ir tik svarīga vienotības īstenošanā. Un galds tiešām ir tā vieta, kur bez liekām pūlēm var baudīt vienotību, jo tur jau pavisam skaidri parādās, ka mums visiem ir nepieciešama arī fiziskā barība, ka mums ir prieks satikties un parunāties.

Tur sarunā ar divām meitenēm, kas uz šādu dievkalpojumu bija ieradušās pirmo reizi, atklājās, cik svarīga un neaizvietojama ir savstarpēja iepazīšanās, atvērtība un spēja saskatīt kopīgo. „Mūs uz šo dievkalpojumu uzaicināja draudzene. Viņa mums arī palīdzēja dievkalpojuma laikā justies kā mājās, jo mēs jau visas lūgšanas nezinājām. Viņai bija līdzi tāda maza lūgšanu grāmatiņa [„Mieram tuvu”], no kuras mēs tad arī varējām dziedāt līdzi „Gods Dievam augstumos” un arī ticības apliecību, ko mūsu draudzē parasti neskaita. Konfesijai jau nav nozīme – galvenais, ka mēs varam kopīgi lasīt un studēt Bībeli, lūgt viena par otru un palīdzēt visdažādākajās vajadzībās. Mēs taču esam māsas!”

Sagatavoja LRKB Informācijas centrs