J. bija pāris gadus vecāks par mani, un man likās, ka viņš ir neticami gudrs un izglītots, viņš atstāja milzīgu iespaidu uz mani. Viņš arī bija (kas noteikti būtu jāpiemin) sātaniskās mūzikas fans, kā arī praktizēja astroloģiju. Esot kopā ar viņu, es sāku apšaubīt visas tās vērtības un garīgās prakses, kas līdz tam brīdim bija manā dzīvē. Sākumā nolēmu, ka Svētā Mise ir garlaicīga, es to nemaz neizdzīvoju, neklausos Dieva Vārdu un, pat ja klausos, tad jau pēc brīža to aizmirstu. Man sāka likties, ka Baznīcā nav Gara. Pirmais solis manā ceļā uz pazušanu tika sperts tad, kad es secināju, ka Baznīca ir institūcija, ko vada cilvēki, kuri paši grēko un vēl māca man, kas ir grēks. Laika gaitā pārstāju apmeklēt Svēto Misi un pieņemt sakramentus. Mans draugs mani iepazīstināja ar praksi, kurai bija jāpadziļina mana garīgā dzīve (tajā laikā es domāju, ka aiziešana no Baznīcas atklās jaunus garīguma slāņus). Vispirms es iepazinos ar sātanisku mūziku, caur kuru es nonācu noteiktā stāvoklī un "klimatā", tāpat ar astroloģiju, kuru praktizēja mans draugs. Tajā laikā sātans sasniedza arī otru, manuprāt, galveno mērķi - es sajaucu garīgumu ar maģiju. Attālinoties no Dieva, es aizvien vairāk tuvojos Ļaunajam. Es pārtraucu griezties ar savām problēmām pie Kristus, tā vietā es griezos pie J., kurš mēģināja tās risināt ar astroloģijas palīdzību. Nonācu līdz tam, ka sāku dziļi ticēt - tikai zvaigznes un planētas ietekmē manu dzīvi. Rezultātā es pārtraucu cīnīties ar neveiksmēm un sava rakstura nepilnībām, jo „tas tā vienkārši ir un viss”. Mani pārņēma viltus sajūta, ka ir kādas „slepenas zināšanas”, kas radīja pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem, kuriem tādu nebija. Šo „garīgumu”, kas vēlāk izrādījās ir parasta maģija, uzturēja arī mūzika, kas bija klātesoša manā dzīvē. Black metal un dark ambient ir sātaniska mūzika, kuras saturs ir vērsts uz sātana vai (kas man liekas vēl ļaunāk, bet ir sātanisma būtībā) sevis pielūgsmi. Tas ir īpaši bīstami cilvēkiem, kuri (tāpat kā es) ir ļoti jūtīgi pret brīža atmosfēru. Ilgu laiku es centos sevi mānīt (es domāju, ka tas ir dziļi manī iesakņojušās audzināšanas sekas - bailes no Dieva soda), es sev teicu, ka varbūt tur ir tāds un ne savādāks saturs un simboli, bet tie mani pilnīgi neinteresē, mani fascinē tikai skaņas un atmosfēra, ko mūzika rada. Kādā brīdī pat pārstāju ticēt sātanam, uzskatot, ka viņa vienkārši nav un elli zemes virsū veido paši cilvēki. Es sāku interesēties par demonoloģiju, maģiju un pagānismu, skaidrojot to visu kā „intelektuālās zināšanas”. Tā bija tīri teorētiska interese: es nepraktizēju okultismu (izņemot astroloģijas pakalpojumu izmantošanu un personīgo amuletu „apvārdošanu” rūnu veidā, ko nēsāju ap kaklu). Laika gaitā es sāku pamanīt, ka visi šie stāvokļi, kas slēpjas aiz mūzikas manā dzīvē, sāk mani ļoti negatīvi ietekmēt. Es uzskatu, ka īpaši bīstams ir tā saucamais dark ambient žanrs, kurā mākslinieki bieži vien nepiesauc sātanu vai Luciferu, vai citus dēmonus, bet ar skaņu palīdzību cenšas atdoties baiļu, tumsas, iznīcināšanas un nenoteiktības atmosfērai. Jo lielākajā daļā no šiem muzikālajiem projektiem dominē apsēstība ar sāpēm, nāvi, depresijas elementiem, iedomātiem elles attēliem, ceļojumu dvēselē, kuru ir pametušas visas cerības utt. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka tā tiešām ir mūzika, kas cildina cilvēka krišanu un uzsver cilvēka visas ļaunās tendences un cilvēka deģenerāciju. Tādēļ šobrīd ar pilnīgu atgriezušās personas pārliecību saku, ka tas ir sātana rīks, pateicoties kuram Ļaunums iespaido jūtīgu un vāju personu zemapziņu. Pavadītie gadi ārpus Baznīcas bez lūgšanas un sakramentiem izraisīja attiecību pasliktināšanos ar citiem cilvēkiem: vecākiem, draugiem. Mani draugi man ir teikuši, ka dažreiz baidoties kaut ko man sacīt, jo es esot neprognozējama. Atskatoties pagātnē, es redzu, ka es pazaudēju lielāko daļu pozitīvo emociju un noteikti zaudēju spēju mīlēt, jaucot mīlestību ar seksuālo vēlmi. Vissliktākais tomēr bija morālā relatīvisma rašanās un ļaunuma nesaukšana vārdā. Manu dzīvi vadīja ideja - lai katrs dara, ko grib, un skatās uz sevi. Mana situācija sāka mainīties, kad es satiku savu pašreizējo vīru. Toreiz beidzās manas iepriekšējās attiecības ar J., ar kuru dzīvoju bez Laulības sakramenta un kuras bija pilnas negatīvām emocijām un traumatiskas pieredzes. Tagad uzskatu, ka tas bija Dievs, kas krustoja mūsu ceļus - lai mēs kopā varētu atbrīvoties no grēkiem, kuros mēs dzīvojām. Pateicoties viņam, es pametu mūziku un maģijas literatūru, viņš savukārt, pateicoties man, pārstāja praktizēt „iziešanu” no ķermeņa un cīņas mākslu, kam viņš bija veltījis 10 savas dzīves gadus. Pirmais solis uz atgriešanos bija laulības sakraments, ko pieņēmām 2006.gadā. Līdz šai dienai es nezinu, kāpēc mēs nolēmām apprecēties baznīcā, jo abi nemaz negājām uz baznīcu. Skaidroju sev, ka tas ir „priekš ģimenes”, bet tomēr sirdī jutām, ka gribam, ka tā jābūt. Pirmslaulību grēksūdze man bija liels notikums, jo bija pagājuši desmit gadi kopš manas pēdējās grēksūdzes, bet godīgi jāsaka, ka tā bija katastrofāla grēksūdze - tika nosaukti kaut kādi grēki, lai tikai saņemtu grēku piedošanu. Laulības arī bija mums spēcīgs pārdzīvojums, bet ne tik ļoti, lai atgriešanās žēlastība ielītu mūsu sirdī. Kaut arī mēs pārstājām praktizēt dažāda veida okultismu, mēs vēl pilnībā neatgriezāmies pie Kunga. 2008. gadā piedzima mūsu dēls, kuru bez pārliecības kristījām (kristības likās liekulīgas, jo mēs bijām tālu prom no Baznīcas), un no tā laika manī sāka mosties emocijas, par kurām sen biju aizmirsusi: milzīga mīlestība pret citu būtni un sajūta, ka varētu atdot dzīvību par viņu. Tagad es zinu, ka tas bija brīdis, kad Dievs mani aicināja pie sevis, sagraujot manu sirdi, kas gadiem bija slēgta. Pēkšņi man atvērās acis, un es sāku redzēt visu to ļaunumu, kas nāk no sātana. Es sapratu, ka tas, ko līdz šim identificēju ar toleranci un brīvību, pilsoņa brīvību, ir mēģinājums iznīcināt Dieva pasaules vadību uz zemes. Kādā brīdī es vairs nespēju ar to visu tikt galā. Mani mocīja doma, kāpēc es redzu ļaunumu, bet citi to neredz? Jau vairākas reizes pēc kādas satraucošas situācijas es dzirdēju iekšēju aicinājumu: „Nāc pie Manis, un es tev palīdzēšu!” Tas var likties dīvaini, bet es uzreiz zināju, kas mani sauc un kur man jādodas. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es apzināti devos uz Svēto Misi (agrāk, protams, piedalījos daudzas reizes Svētajā Misē svētkos un brīvdienās, lielākoties, lai nesatrauktu ģimenes locekļus), un man jāatzīst, ka neko no tās neatceros. Ne tāpēc, ka neklausījos Dieva Vārdu, bet tāpēc, ka visu laiku raudāju. Es nevarēju savaldīties, man visu laiku ritēja asaras. Es jutos tā, it kā es iznāktu no būra, kurā esmu sēdējusi vairāk nekā 15 gadus, mānot pati sevi, ka esmu brīva. Atguvu visas pozitīvās emocijas un jūtas. Es sajutu lielu mīlestību, kas mani ieskāva un pārliecināja, ka mana vieta ir šeit. Līdz šai dienai maizes un vīna pārvēršanās brīdis Kristus Miesā un Asinīs ir tik aizkustinošs, ka nespēju noturēt asaras. Liels pārdzīvojums bija Gandarīšanas sakraments, pirmais pēc manas pilnīgās atgriešanās, kad pirmo reizi sajutu, ka Dievs piedod man visu to, kas bijis nepareizs manā dzīvē, un ka Kristus, kas ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, mīl mani un ir atdevis savu dzīvību par mani. Kopš tā laika regulāri pieņemu sakramentus. Vēl viens pagrieziena punkts bija mans brauciens uz kristīgās meditācijas sesiju Kžešuvas (Krzeszów) klosterī, kur es iepazinu Jēzus lūgšanu un atklāju, ka lūgšana cilvēka dzīvē var būt ļoti daudzveidīga, ka tas ir Kungs, kas norāda katram viņa lūgšanas ceļu. Šī īsā lūgšana, apvienota ar elpu, kas māca bērniem garīgo modrību un paļāvību uz Dievu. Tāpēc katrā brīvajā brīdī es saku: „Jēzu Kristu, es uzticos Tev!” Tik vienkārši. Jūtu, ka šī lūgšana ir īstajā laikā. Tieši ticība Dieva žēlsirdībai, kas man palīdz manā atgriešanās ceļā, šobrīd man visvairāk ir nepieciešama. Pirms daudziem gadiem atklāju Rožukroņa lūgšanu, vienmēr līdzi ņemu rožukroni, lai tas būtu ar mani „ceļā”. Katru dienu pateicos Dievam, ka Viņš dāvāja man atgriešanās žēlastību un izrāva manu dvēseli no tumsas, kurā tā bija daudzus gadus. Pateicoties šai pieredzei, esmu stiprāka un varu liecināt par Kristu. Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Evaņģelizācijas žurnāls "Mīliet viens otru"
Foto: federico stevanin,
Freedigitalphotos.net |
