Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?

Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
01.05.2013 pl. 11:06

Atbild: Jaceks Salijs OP

Saka – ticība ir žēlastība. Tāpēc man ir jautājums – kāpēc Dievs vieniem dod šo žēlastību, bet citiem ne? Kā ir vainīgs cilvēks, kam Dievs šo žēlastību nav devis?

Šis jautājums ir radies pārpratuma dēļ. Palūkosimies uz šo lietu vispārīgi. Baznīcā mēs ticam, ka bez Dieva palīdzības neesam spējīgi pilnībā ievērot pat Dieva baušļus. Ja šo loģiku pielietotu, atbildot uz jūsu jautājumiem, tad vainu par savu grēku es vienkārši varētu novelt uz Dievu: ja jau uzticība baušļiem ir Dieva dāvana... vai tad tā ir mana vaina, ka esmu izdarījis smagu grēku?

Šādas nostājas absurds ir pārāk skaidri saskatāms, lai kāds to uztvertu nopietni. Es pats dziļi izjūtu, ka mans grēks diemžēl ir manis paša darbs. Nav iemesla tam, lai visu šo lietu apgrieztu kājām gaisā, pretēji manai izjūtai. No savas pieredzes zinu, cik ļoti lūgšana attīra domas, šķīstī iekāres un dod spēku darīt labu. Šī problēma ir sarežģīta tikai teorētiski. Pēc savas pieredzes skaidri zinu, ka mana ļaunā rīcība ir mans paša darbs, bet mana labā rīcība arī ir mans paša darbs, bet galu galā tā ir Dieva dāvana.

Kā redzams, nevarēsim izvairīties no tēmas par žēlastības saistību ar mūsu brīvo gribu. Nepareizs pieņēmums par šo tēmu ir Jūsu jautājuma galvenais pārpratums. Šķiet, Jūs pieņemat, ka žēlastība ir kāds noteicošs spēks, kas cilvēkā nāk no ārpuses un kas apstādina cilvēka gribas darbību. Bet tas tā nav.

Kad runājam par attiecībām starp cilvēku un Dievu, vienmēr jāatceras, ka Dievs pirmais mūs ir iemīlējis un iniciatīva vienmēr pieder Viņam. Ne mēs Viņu izvēlējām, bet Viņš mūs. Ja mēs Viņu meklējam, tad tāpēc, ka Viņš pirmais mūs ir meklējis. Tas tiesa, ka cilvēks reizēm izjūt otrādi: viņam šķiet, ka tieši viņš ir tas, kurš sācis meklēt Dievu. Tomēr tiklīdz Dievs viņu atrod, cilvēks, atskatoties uz noieto ceļu, apjauš, ka visu laiku ticis Viņa vadīts. To ir darījusi varenā, labvēlīgā un vienlaikus uzticamā Dieva roka.

Žēlastības īstenība

Īstenībā žēlastība vismaz divos punktos atšķiras no Jūsu priekšstata par to. Pirmkārt, Dievs radīja cilvēku kā prātīgu un brīvu būtni. Mūsu daba nekādā ziņā nekonkurē ar žēlastību, jo gan viena, gan otra ir no Dieva. Gluži pretēji, Dievs nāk pie mums ar žēlastību tieši kā pie prātīgām un brīvām būtnēm. Ne pret, ne līdzās, bet tieši balstoties uz mūsu prātīgumu un brīvību. Dieva žēlastība mūsu prātīgumu un brīvību attīra, paplašina un padziļina. Tas ir apmēram tā: Dievs apņem cilvēku ar savu žēlastību, cilvēks savukārt, jau apņemts ar žēlastību, pieņem šo žēlastību apzināti, brīvprātīgi un ar prieku. Ja cilvēks ir uzticīgs, nežēlo pūliņus un sadarbojas ar žēlastību, tad vienmēr ir tās apņemts. Šis apraksts var kādam asociēties ar tāda cilvēka situāciju, kas ķīmisko vielu ietekmē ir zaudējis spēju rīkoties, kurš tikai šķietami izvēlas apzināti un brīvprātīgi, jo patiesībā viņš tam ir nolemts. Tomēr ar žēlastību ir tieši pretēji. Žēlastība neparalizē mūsu garīgās spējas, bet gan tās atbrīvo no paralīzes, ko mūsos ienesis grēks. Žēlastība neierobežo prātīgumu un brīvību mūsos, bet to padziļina. Tā ne tikai neatņem man manu identitāti, bet gan mani padara spējīgāku būt pašam.

Tas viss ir iespējams tāpēc, ka bezgalīgi mīlošajam Dievam (tieši tāpēc, ka Viņš ir bezgalīgi mīlošs) ir pieeja visai manai iekšējai pasaulei, kur ar savu žēlastību Viņš manī darbojas tieši no iekšpuses. Runa ir par to, ko tik skaisti ir izteicis svētais Augustīns – Dievs mums ir tuvāks nekā mēs paši sev. Tā ir patiesība, jo Dievs mūs mīl vairāk nekā mēs paši sevi.

Žēlastības spiediens cilvēkā

Ja jau žēlastība izriet no mīlestības, tad runāt par to kā par nolemtību būtu pilnīgs pārpratums. Mīlestībai ir sveša jebkāda uzspiešana no ārpuses. Vienīgais spiediens, kam mīlestība pakļaujas, kuru tā panes un kuru pieņem ar prieku, ir patiesība, labums un absolūtais. Jo brīvība mīlestībā nav spēja kaut ko izvēlēties, bet ir spēja gribēt un brīvi izvēlēties to, kas ir radošs, piepildīts ar jēgu, absolūts. Tātad, ja vispār var runāt par spiedienu, kādu žēlastība izraisa cilvēkā, tad tas ir Kādas būtnes spiediens, kas ir manā iekšienē, spiediens, kas raksturīgs mīlestībai, spiediens, kas padziļina manu brīvību un mani iesakņo jēgā.

Kaut kur šeit slēpjas arī mūsu neuzticības žēlastībai noslēpums. Cilvēks, kas nav pilnīgi iesakņots mīlestībā, kura ilgas alkas virzītas gan uz labuma pusi, gan pret labumu – šajā zemē diemžēl visi tādi esam – var neļauties žēlastības spiedienam un var neizvēlēties īsto labumu vai arī kaut ko pretēju labumam. It īpaši tādēļ, ka uzticība žēlastībai bieži no mums prasa upuri, sevis pārvarēšanu. Protams, katra šīsdienas izvēle, kas pretojas žēlastībai, samazina manu atvērtību rītdienas žēlastībai. Jēzus mūs pat brīdina, ka cilvēks ar savu neuzticību var pilnīgi noslēgties žēlastībai: var sagrēkot pret Svēto Garu, bet šis grēks netiks piedots ne šajā, ne nākamajā dzīvē.

Rezumējot: mana uzticība žēlastībai ir mana brīvā izvēle, kas notiek, pateicoties žēlastībai un žēlastības ietvaros, tātad tā ir pilnīgi mana izvēle, bet vienlaikus tas ir Dieva darbs. Bet mana neuzticība žēlastībai ir mana brīvā izvēle, kas notiek pretēji žēlastībai, tāpēc tā ir tikai mana personīgā izvēle.

Salīdzinājums ar dzīvības dāvanu

Ar žēlastības dāvanu ir līdzīgi kā ar dzīvības dāvanu. Dievs mani ir apdāvinājis ar dzīvību ne tikai tādā nozīmē, ka reiz mani ir radījis: Viņš mani pastāvīgi uztur dzīvu, bet visa mana dzīve notiek dzīvības dāvanas ietvaros. Es patiesi esmu brīvs, bet mana brīvība īstenojas dzīvības dāvanas ietvaros. Darbi, kurus es daru, ir mani darbi, bet vienlaikus es tos veicu, pateicoties tam, ka no Dieva esmu saņēmis dzīvību. Līdzīgi ir ar mūsu darbiem, kas mūs atver mūžīgajai dzīvei. Tie ir mani darbi, bet es tos daru Dieva žēlastības dāvanas ietvaros un pateicoties žēlastībai.

Pilnīgi citādāk šī lieta izskatās tad, ja kāds atmet dzīvības dāvanu un izdara pašnāvību. Viņš patvaļīgi atstāj Dieva žēlastības ietekmes vidi. Viņš zaudēja dzīvību nevis tāpēc, ka Dievs viņam būtu atteicis šo dāvanu (kaut gan skaidrs, ka dzīvība ir Dieva dāvana), bet gan tāpēc, ka viņš pats negribēja dzīvot. Lūk, neuzticība žēlastībai ir kaut kādā veidā saistīta ar garīgo pašnāvību.

Tāda ir realitātes loģika, ka labums un ļaunums, dzīvība un nāve nav līdzvērtīgas vērtības, bet savstarpēji pretējas. Realitāte virzās vienā pozitīvā virzienā, tajā nav vērtības un antivērtības. Ir tikai īstās, pilnīgās vērtības un izkropļotas vērtības, pozitīvas vērtības un to trūkums.

Uzticība vai neuzticība žēlastībai jāapskata tieši šādās kategorijās. Svētie Raksti saka: „Dievs grib visus atpestīt.” (1Tim 2,4) Viņš, protams, to grib izdarīt dievišķā veidā, tas nozīmē, ka Viņš patiešām aptver visus ar savu pestījošo spēku. Ja kāds atradīsies ārpus pestīšanas, tad katrā ziņā nevar par to vainot Dievu.

Ticības žēlastības skaidrojums

Tagad pāris vārdi par pašu ticības žēlastību. Uz Jūsu jautājumu es atbildētu trijos punktos.

Pirmkārt, mūsu ticība ir Dieva dāvana. Tā ir liela Dieva dāvana, ka mēs, neraugoties uz mūsu grēkiem, mākam atpazīt Dieva klātbūtni pasaulē un mūsu dzīvē. Vēl lielāka, pat bezgalīgi lielāka Dieva dāvana ir aicinājums kļūt par Dieva bērniem, par Dieva dabas līdzdalībniekiem.

Otrkārt, cilvēki, kas pēc gadiem, kas aizvadīti garīgā prombūtnē, atgriežas pie Dieva, bieži ir pateicīgi par to, ka Dievs viņus beidzot ir atvedis pie sevis, bet vienlaikus izjūt arī vainu par to, ka reiz bijuši tālu prom no Viņa. Tādas liecības nevajadzētu mazvērtēt. Varam iztēloties pāris piemērus, kurus vērtēsim kā morāliski nosodāmus. Piemēram, ja kāds pamet ticību, izdevīguma vai kādu gaidāmo priekšrocību dēļ. Vai arī kāds pilnīgi noslēdzas no realitātes dziļākām dimensijām un dzīvo garīgi tukšu dzīvi. Vai arī, ja kāds ir attālinājies no ticības tādēļ, ka viņa nostāja un rīcība bijusi pretēja ticībai: jau sen ir tikusi atklāta patiesība – ja tu nerīkojies tā, kā tici, tad sāksi ticēt tā, kā rīkojies.

Treškārt, kaut gan Dievs visus aicina ticībai, tā nav mūsu daļa tiesāt konkrētos neticīgos. Mums drīzāk vajadzētu priecāties par labo, ko dara neticīgie, kā arī cienīt visus tos, kas godīgi un vaiga sviedros meklē patiesību. Tiesa pieder vienīgi Dievam. Tā vietā, lai tiesātu neticīgos, mums drīzāk sev jāuzdod jautājums – cik lielā mērā mēs paši ar savu garīgo mazdūšību un savu rīcību, kas nesaskan ar ticību, sekmējam neticību mūsu tuvākajos. Mums jālūdz Dievs, lai Viņš mums piedotu mūsu vainas un labotu to, ko mēs esam sabojājuši. Kārtības labad vēl jāpaskaidro, ka netiesāsim nozīmē ne tikai to, ka nedrīkst nosodīt, bet arī to, ka nedrīkst attaisnot. Tiesu tiešām atstāsim Dievam.

"Nāc"

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai Kristus atpestīja visus?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS