Atbilde: Slava Dievam, ka galu galā jūs no šī pārbaudījuma iznācāt kā uzvarētāji. Bet ar savu vēstuli jūs man dodat iespēju pievērst uzmanību daudziem citiem pārbaudījumiem, kuriem var tikt pakļauta mūsu ticība. Jums kā pārbaudījums bija ieslīgšana ikdienas pienākumos un bēdās. Droši vien savas jaunības ticības degsmē jūs nepietiekoši ņēmāt vērā to, ka Dievs grib būt klātesošs visā mūsu ikdienā, arī pelēkajā un grūtajā. Kad atnāca, tā saucamā, pieaugušo dzīve, tad jaunības aizraušanās ar ticību pārgāja un atklājās, ka tā bijusi līdzīga īsam pavasara lietutiņam, pēc kura zeme dziļumā tomēr palikusi sausa. Cerēsim, ka tagad jums aizsākas patiešām dziļas ticības dzīves posms, kad ticība caurstrāvo katru jūsu dzīves dimensiju un katru jūsu dzīves dienu. Pārbaudījumi, kam pakļauta mūsu ticība Šādi pārbaudījumi var būt ļoti dažādi, piemēram, ienākšana jaunā sabiedrībā, kur cilvēki ticību uztver citādāk nekā iepriekš. Ir tādas vides, kur ticība ir kaut kas pašsaprotams. Lūk, ja kāds nāk no šādas vides un nonāk neticīgu vai mazticīgu cilvēku vidū, tad viņam iekšēji jāmobilizējas, lai nepakļautos šīs jaunās vides gara ietekmei. Daudzu cilvēku ticība neiztur šo pārbaudījumu un daļēji vai pat pilnīgi salūzt samērā ātri pēc pārcelšanās jaunajā pilsētā, valstī, kādā darbavietā vai sabiedrībā. Tomēr visi tie, kas šādos pārbaudījumos sargā savu ticību kā savu visdārgāko mantu, no šī pārbaudījuma iziet ar nostiprinātu un atjaunotu ticību. Dažiem cilvēkiem pārbaudījums, kurā viņu ticība tiek sadragāta kā kuģis vētrā, ir iespēja sasniegt kādu pievilcīgu šķietamu labumu, bet cena par to ir Kristus neatzīšana vai Dieva baušļu neievērošana. Šāda kārdinājuma priekšā reizēm izrādās, ka kādam ticība nav vissvarīgākais, un tāds virspusējs kristietis maz raizējas par Kristus vārdiem, kas runā par to, ka pat valdīšana pār visu pasauli neatsver cilvēkam to postu, ko viņš izdara savai dvēselei (Mt 16,26). Labums, kuru kāds var izvēlēties pretēji Dieva gribai, reizēm ir otrs cilvēks (sal. Mt 10,37) Mūsdienās diezgan bieži gadās, ka katolis precas ar personu, kas ir vīrs vai sieva kādam citam. Gribu sacīt, ka man personīgi grūti saprast šāda cilvēka, kurš agrāk bija ļoti dievbijīgs, lēmumu. Šādos gadījumos man vienmēr prātā nāk Kristus vārdi, kad līdzībā par sējēju Viņš runā par cilvēku, kurš „vārdu dzird un tūliņ to priekā pieņem, bet viņā nav sakņu, un ir nepastāvīgs” (Mt 13,20). Skaidrs, ka ir daudz īstu Dieva draugu, kuri arī ļoti grūtos pārbaudījumos stingri turas pie Viņa, bet pārdzīvotie pārbaudījumi kalpo tikai tam, lai viņi vēl vairāk saistītos ar Dievu. Tieši uz šādiem cilvēkiem attiecas apsolījums, kas ierakstīts Jēkaba vēstulē: „Svētīgs tas vīrs, kas panes pārbaudījumus, jo pārbaudīts tas saņems dzīvības kroni, ko Dievs apsolīja tiem, kas Viņu mīl.” (Jk 1,12) Man nav nodoma sastādīt izsmeļošu pārbaudījumu sarakstu, kādiem var būt pakļauta mūsu ticība, bet pieminēsim vismaz garīgo zemestrīci, kuru kāds var piedzīvot, kad nomirst viņa visdārgākais cilvēks, par kura dzīvības glābšanu ļoti dedzīgi lūdzies. Vai, ja kādam pārāk bieži ir jāklausās sprediķi, kas apstiprina ļoti negatīvus stereotipus par priesteri. Vai atkal, ja kāds kļūst liecinieks, vai pat upuris nosodāmai Baznīcas locekļu rīcībai. Vai arī, ja kāds pēkšņi ir zaudē cilvēku, kas bijis viņa galvenais balsts garīgajā dzīvē. Ko par pārbaudījumiem saka Jaunā derība? Par šiem pārbaudījumiem, caur kuriem jāiziet mūsu ticībai, Jaunajā derībā ir runāts neparasti bieži. Ik pa brīdim tajā tiekam aicināti pastāvēt ticībā, pat ja cilvēku acīs tiksim izsmieti, izolēti vai vajāti. „Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ, bet kas izturēs līdz galam, būs pestīts” (Mt 10,22). „Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.” (Lk 21,19) „Palieciet manī, un es jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliksiet manī.” (Jņ 15,4) „Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs mīlu. Palieciet manā mīlestībā!” (Jņ 15,9) „Nebīsties no tā, kas tev vēl būs jācieš! Lūk, velns metīs kādus no jums cietumā, lai jūs tiktu pārbaudīti un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, un es tev došu dzīvības kroni.”(Atkl 2,10) Tie ir vispazīstamākie aicinājumi Jaunajā derībā, lai pastāvētu ticībā arī tad, kad tas prasa īpašu piepūli. Barnabas vēstulē (4,9), kas rakstīta ap 130. gadu, lasām: „Mūs neglābs viss mūsu dzīves un mūsu ticības laiks, ja tagad negantības un nākamo ieļaunojumu laikā mēs nestāsimies pretī, kā tas pienākas Dieva bērniem, lai velns nevarētu nepamanīts ielavīties mūsos.” Atgriezīsimies pie Jaunās derības. Tajā mēs atradīsim divus tēlus, kas īpaši trāpīgi pasvītro, cik ļoti svarīgi ir pastāvēt ticībā līdz galam. Jau pieminējām līdzību par sējēju, kurā kviešu grauds neīstenos savas pastāvēšanas būtību, ja nenesīs augļus. (sal. Mt 13,18–23) Ticības auglis ir mūžīgā dzīve. Tieši tāpēc „mums nepalīdzēs viss mūsu dzīves un mūsu ticības laiks,” ja šī ticība mūsos nomirs, pirms tā nes augļus. Otrs tēls ir sporta sacensības. Sportisti, kas neaizskrien līdz mērķim vai skrien kā pagadās, skrējienā piedalās veltīgi (sal. 1Kor 9,24–27; Flp 3,13–14; 2Tim 2,5; 4,7). Vēstulē ebrejiem varam atrast pat sekojošu aicinājumu: „Tādēļ mēs, kam visapkārt liels pulks liecinieku, nolikuši visas nastas un grēku, kas velkas mums līdzi, apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas.” (Ebr 12,1) Ir vērts zināt, ka visa vēstule ebrejiem ir viens liels aicinājums izturēt ticībā un ka tā rakstīta kristiešiem, kas ne vienu vien reizi ir cietuši ticības dēļ, bet, kuri jau bija noguruši tās augstās cenas dēļ, kāda nemitīgi bija jāmaksā par savu uzticību Kristum. No vēstules izriet, ka tās tiešie adresāti vairs nespēja panest ne sociālo izstumšanu, ne jaunas ticības vajāšanas. Ļoti aizkustinoši skan Dieva vārds, kas adresēts šiem krietnajiem, bet jau pagurušajiem cilvēkiem, lai, neraugoties ne uz ko, nepadodas, bet gan vēl stiprāk piekļaujas Kristum: „Bet atminieties agrākās dienas, kad jūs apgaismoti izturējāt lielu ciešanu cīņu. Arī jūs atklātībā bijāt nodoti zaimiem un mokām, arī bijāt līdzdalībnieki tiem, kam tāpat notika. Jo jūs esat cietumniekiem līdzcietuši, un jūsu mantas nolaupīšanu uzņēmāt ar prieku, apzinādamies, ka jums ir labāka un paliekama manta. Tāpēc nezaudējiet savu paļāvību, jo tai ir liela alga. Jo pacietība jums nepieciešama, lai, Dieva prātu izpildījuši, iemantotu apsolījumu.” (Ebr 10,32–36) Ticība kā ugunī pārbaudīts zelts Tieši tāda izturība ir vajadzīga katolim – ļoti nogurušam no savas vientulības –, kura priekšā stāv jau trešā vai ceturtā iespēja sakārtot ģimenes dzīvi, bet bez laulības Baznīcā. Pārcilvēciska izturība iespējama tikai pateicoties Dieva žēlastībai, kas ir vajadzīga arī dzīves nomocītam cilvēkam, pār kuru veļas arvien jauni pārbaudījumi. Tajā pašā laikā svētīgs ir ikviens, kas tik ļoti nomocītos cilvēkus spēj uzmundrināt, atbalstīt un palīdzēt turēties pie Jēzus, kas ir mūsu vienīgā cerība. Kas labs notiek ticības pārbaudījumos, ja mēs cenšamies iziet tiem cauri, stipri turēdamies pie Jēzus? Uz šo jautājumu apustulis Pēteris sniedz visīsāko atbildi: „Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka par ugunī pārbaudītu zeltu, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad parādīsies Jēzus Kristus.” (1Pēt 1,6–7) Dažādi pārbaudījumi, caur kuriem jāiziet mūsu ticībai, ir mums ļoti liela iespēja. Tie ir kā uguns, kas mūsu uzskatos un nostājā var izdedzināt visu, kas nav ticības caurstarots. Mums vienīgi ir kvēli jālūdz gan par sevi, gan tuvākajiem, lai šajos pārbaudījumos mūsu ticība nesalūztu. No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP |
Ticība pakļauta pārbaudījumiem