„Tu mūs esi radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatdusas Tevī”. Pāvests atgādināja, ka ar šiem vārdiem, kas šodien ir plaši pazīstami, sv. Augustīns savā darbā „Atzīšanās” vēršas pie Dieva un sintētiskā veidā pasaka tajos visu par savu dzīvi. Kas ir šis „nemiers”, ko Augustīns savā dzīvē piedzīvo? – jautāja Francisks.
Pievēršoties jau minētajam pirmajam punktam – nemieram, kas liek tiekties pēc garīguma – pāvests uzrunāja katru, kurš šodien jūtas vienaldzīgs pret Dievu, pret ticību, kurš jūtas tālu no Dieva vai ir Viņu atstājis. Svētais tēvs uzrunāja arī katru, kurš varbūt ar saviem mazajiem ikdienas grēkiem jūtas tālu no Dieva. Savā jaunībā Augustīns baudīja piepildītu laicīgo dzīvi – viņam bija labi draugi un izklaides, viņš pieredzēja, kas ir cilvēciskā mīlestība, viņam bija arī spoža karjera, vārdu sakot, viņam bija viss, bet viņa sirds tik un tā bija nemierīga. Augustīns meklēja dzīves dziļāko jēgu. Viņa sirds nebija iemigusi. Panākumi, materiālās lietas un laicīgā vara viņa sirdi nepadarīja nejūtīgu. Viņš bija grēcinieks, tomēr nenoslēdzās sevī. Augustīns turpināja meklēt patiesību, dzīves jēgu, Dieva vaigu.
Uzrunājot klātesošos, pāvests mudināja: Ielūkojies savas sirds dziļumos, ielūkojies sevī un pajautā, vai tava sirds ilgojas pēc kaut kā cēla, vai to ir iemidzinājušas laicīgās lietas? Vai tava sirds joprojām ir nemierīga, kas liek turpināt meklēt, vai esi ļāvis materiālajām lietām to noslāpēt? Dievs tevi gaida. Viņš tevi meklē. Kā tu Viņam atbildi? Vai tu redzi, kāds ir tavas dvēseles stāvoklis? Vai varbūt tu guli? Vai tu tici, ka Dievs tevi gaida, vai šīs patiesības priekš tevis ir tikai „vārdi”?
Attiecībā uz otro punktu Francisks norādīja, ka sirds nemiers liek Augustīnam doties uz personīgu satikšanos ar Kristu. Pateicoties nemieram, viņš saprot, ka šis Dievs, kuru viņš meklēja tālu no sevis, īstenībā ir katram cilvēkam tuvs Dievs. Viņš ir mums tuvāks nekā mēs paši sev. Taču arī tad, kad Augustīns atklāj un satiek Dievu, viņš neapstājas un nenoslēdzas sevī, bet turpina ceļu. Viņš tiecas iepazīt Dievu aizvien vairāk un iziet no sevis, lai atklātu Viņu citiem. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja katru uzdot sev vēl dažus jautājumus: Vai manī ir šis nemiers, kas liek iepazīstināt ar Dievu citus cilvēkus? Varbūt vairāk man rūp personīgās intereses? Arī konsekrētās personas padodas kārdinājumam domāt tikai par sevi, par to, lai būtu labi sakārtotas ārējās struktūras, par savu karjeru.
Trešais ir mīlestības nemiers. Pāvests atgādināja, ka ārkārtīgi daudz asaru par sava dēla atgriešanos izlēja sv. Augustīna māte Monika. Līdzīgi notiek arī šodien – daudzas mātes raud, lai viņu bērni atgrieztos pie Kristus. „Nezaudējiet cerību uz Dieva žēlastību!” – mudināja Francisks. Turpinājumā viņš norādīja, ka sirds nemieru Augustīns mantoja no savas mātes. Mīlestības nemiers ir tāds nemiers, kas liek mums vienmēr meklēt sava tuvākā labumu. Kā ir ar mums? – jautāja Svētais tēvs. Vai mēs ticam Dieva un tuvākā mīlestībai? Vai mēs saskatām sava brāļa vajadzības un palīdzam viņam, vai paliekam noslēgti sevī? Šodien daudzi, diemžēl, nepazīst ne savas kāpņu telpas kaimiņus, ne savas draudzes locekļus. Pāvests ar sarūgtinājumu pieminēja arī to, ka ir tādas konsekrētās personas, kuras klusi sēž savā kaktā un nenes augļus. Taču mīlestības nemiers liek mums nemitīgi iziet pretī otram cilvēkam, negaidot, kad viņš lūgs kādu palīdzību. Šī nemiera rezultāts ir garīgais un pastorālais auglīgums.
Balstoties uz sv. Augustīna dzīves pieredzi, pāvests augustīniešu ordeņa locekļiem, citām konsekrētajām personām, kā arī visiem ticīgajiem atgādināja, cik svarīgi būt atvērtiem Dievam un citiem cilvēkiem, kā arī cik svarīgi ir ielūkoties savā sirdsapziņā, iziet no sevis un atklāt citiem Kristus vēsti. Radiovaticana.org |
