Novembris ir īpašs mēnesis. Tas ir lūgšanu un pārdomu mēnesis. Šajā mēnesī apmeklējam kapsētas, savu tuvinieku un draugu kapavietas. Šajā mēnesī pieminām kritušos karavīrus. Vienlaicīgi mums ir iemesls arī priekam. Šajās rudenīgajās novembra dienās, tālajā 1918. gadā, mūsu valstī ausa neatkarības gaisma. Atslēgas vārdi, kuri saistās ar šiem svētkiem, ir "Tēvzeme" un "brīvība". Vārdi, kas ir ierakstīti brīvības piemineklī Rīgā. Vārds "Tēvzeme" veidojas no vārda Tēvs. Tēvzeme ir mūsu tēvu zeme. Tā ir mantojums, dārgums. Pirmais Tēvs ir Dievs. Viņš visu ir radījis: redzamās un neredzamās lietas. Tas ko Dievs radīja, kā saka Radīšanas grāmata Bībelē, bija labs. Dievs teica Abrahamam: "Pacel savas acis un paskaties no tās vietas, kur tu esi (...) visu zemi, ko tu redzi, Es došu tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem!" (Rad. 13, 14- 15) Mums Dievs deva Tēvzemi - Latviju. Zemi, kurā dzīvojam - no Baltijas jūras līdz Zilo ezeru zemei. Arī kultūru, valodu un ticību. Te mēs dzīvojam - visādu amatu un kalpojumu cilvēki. Neatkarība un brīvība ir lielas dāvanas, bet vienlaicīgi liels uzdevums un vēl lielāks pārbaudījums. Pravietis Osejs pirmajā lasījumā brīdināja Izraēliešus no maldiem, no kalpošanas elkiem. Šie elki ir ne tikai cilvēku darināti dievekļi, bet tā ir kalpošana visam, kas nav Dievs, nav patiesais Dievs. Un šķiet, ka pēdējo gadu notikumi mums var likt aizdomāties, vai tik arī mūsu zemē nebija sākusies kalpošana kādam dieveklim, no kura daudzi nav brīvi vēl tagad un vēl ilgi nebūs brīvi. Daudzi šīs nebrīves dēļ ir spiesti braukt prom no savas zemes. Tādēļ rodas jautājums: Vai esam izturējuši šo pārbaudījumu? Apustulis Pāvils mums atgādina, ar ko Dievs mūs ir apdāvinājis: caur Jēzu Kristu Dievs mūs ir pieņēmis par saviem bērniem. Un tas pats Pāvils māca, ka jādzīvo šīszemes Tēvzemē, lai iemantotu debesu Tēvzemi. Ir jābūt skaidrā prātā, prātīgiem, gudriem, ticīgiem, mīlošiem un pacietīgiem. Jāizvairās no pļāpāšanas, apmelošanas, bet jāmāca citiem labais. Vīriem jāmīl sievas un sievām vīri, jāmīl bērni un jāmāca viņiem cieņu pret vecākiem, jādara viss, kas ceļ, kas veido šīszemes Tēvzemi un tuvina debesu Tēvzemei. Tālāk vēstulē Galatiešiem Pāvils uzskaita tādus miesas darbus kā netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas. Pēc tam skaidri norāda: "Tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos." (Gal.5,19- 21) Citiem vārdiem sakot - viņi nodarīs kaitējumu šīszemes Tēvzemei un neieies debesu Tēvzemē. Neatkarība ir nepadošanās ienaidniekam - Dieva pretiniekam. 1946. gadā bīskaps un moceklis Boļeslavs Sloskāns, kura 120 dzimšanas dienu šogad svinējām, teica: „Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadsimtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.” Kristus evaņģēlijā aicina ikvienam būt par labu augsni Dieva Vārdam, lai kalpotu vispirms savai zemei, tautai un arī Dieva Valstībai. Šim Vārdam mūsos ir jānes attiecīgie augļi - katram pēc spējām. Neskatoties uz nesakārtotību daudzās dvēselēs, kas vēl aizvien ir vērojama gan kā ilgo ateisma sārņu atstātās sekas, gan kā pārprastās brīvības sekas, mēs tomēr raugāmies nākotnē ar cerību. Mums aizvien jālūdz Dievs un jāstrādā. Ticībā mēs sadarbojamies ar Dievu radīšanas darbā. Dievs bez mitas gaida uz sadarbību. Kas ir gatavs sadarboties, tas izmanto ikvienu iespēju, lai celtu skaistāku un laimīgāku valsti. Daudzas mūsu paaudzes ir izlējušas savas asinis par Tēvzemi, lai tā varētu būt neatkarīga, lai visi varētu dzīvot mierā un strādāt tās labklājībai. Arī mūsu nostājai jābūt tādai kā, par to runā Kristus evaņģēlijā: „Kam ir ausis, lai klausās.” Tas nozīmē, ka katram jāieklausās sevī, lai zinātu par savām dāvanām, kuras ir saņēmis, lai tās nestu attiecīgos augļus personīgam un kopīgam labumam un jāklausās Dieva Vārdā, lai varētu izvērtēt savas izvēles un iet pareizajā virzienā. Bet neba uz gavilēšanu vien mūs mudina šodienas notikums. Kādā brošūrā "Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. gadā" ir teikts: „Mums tūliņ jāvelk svētdienas svārki nost un jāstājas pie sūra darba.” Mūsu laikos nebūt nav viegli nepadoties alkoholisma, lētu izpriecu, demoralizācijas, ātru un ne visai godīgu ienākumu kārdinājumam. Grūti ir apliecināt savu ticību atmosfērā, kurā valda visatļautība un nevēlēšanās uzupurēties. Pat ar vistuvākajiem nav viegli runāt par ticību vai uzaicināt uz kopīgu lūgšanu. Ja Dievs pieļauj mums krīzes un ekstremālas situācijas, tad varbūt tādēļ, lai mobilizētu mūs drosmei. Viņš zina mūsu vājās puses, mūsu noslieces uz kompromisiem un puspatiesībām. Tādēļ pārbaudījumu ugunij jāatmodina mūsos varoņi. Miera laikos ļaujamies viegli pievilties un piekrist dažādiem kompromisiem. Pārbaudījumu laikā cilvēks zaudē ilūzijas un sāk visu redzēt ar neparastu skaidrību. Ekstremālās situācijas atmodina mūsu varonīgos instinktus un drosmi. Taču daudz vērtīgāk ir būt varonīgiem ne tikai ekstremālas situācijās, ne tikai nāves brīdī, bet arī ikdienā, parastas situācijās - darbā, skolā vai ģimenē. Tad, pateicoties mūsu nostājai, dzīve sāks mainīties. Tādēļ šodien, mūsu valsts svētku dienā, lūgsimies, lai mēs katrs savā vietā pēc labākās sirdsapziņas un ar visu savas sirds labestību un mīlestību pildītu savus pienākumus lielākam Dieva godam un mūsu valsts labklājībai. Katedrāle.lv
Foto: Wikimedia.org | 
